Raksts

Ņerusskij bunt*


Datums:
30. oktobris, 2007


Autori

Solvita Denisa - Liepniece


Foto: Elizabeth Thomsen

Patiess tautas protests pret valdošo politiku avīzēs tika nodēvēts par “provokāciju”. Un šoreiz tā bija “amerikāņu”, nevis “krievu” inspirēta.

Spilgti virsraksti, krāsainas fotogrāfijas kā oktobra lapas. Latvijas presei tā ir jebkuram gadalaikam raksturīga parādība. Bet tad pēkšņi — tūkstošiem cilvēku uz ielām, plakāti un aicinājumi, nominācijas un demisijas gandrīz katru dienu. Tie ir ielas svētki — no žurnālista viedokļa. Tāda, varbūt mazliet ciniska, bet ļoti godīga atzīšanās. Un tas arī lielā mērā vieno žurnālistus.

Bet laikam šeit arī vienotība izbeidzas. Tas, kas vienam laikrakstam būs tautas vienotības atdzimšana, otram — provokācija, turklāt ASV vēstniecības vadīta. Vienotā sparā avīzes dodas veidot jaunus un atjauninātus „mēs” un „viņi” tēlus. Lasītājam tiek piedāvātas jaunas šīs parādības robežas. Revolucionāro notikumu pie Saeimas atspoguļošana norādīja uz evolucionārām pārmaiņām Latvijas presē. Mistiskā dalīšana „latviešu” un „krievu” presē vismaz šajā situācija ir nekorekta. Vienotības nav nedz starp „latviešu”, nedz starp „krievu” laikrakstiem.

Īslaicīgā vienotība

Krievu valodā iznākošajai presei vienīgais apvienojošais bija 11.oktobra pikets, kad pie parlamenta ēkas pulcējās arodbiedrību pārstāvji. Neskatoties uz to, ka šajā tautas neapmierinātības izpausmē parādījās arī politiķu sejas, demonstrācija tika atspoguļota kā parasto cilvēku — aizvainotu, apvainotu, atnākušu izrādīt savu neapmierinātību varai — protests.

Tajā pašā laikā — ja Vesti segodņa meklē etnisko zemtekstu, tad Telegraf izvairās no precizējumiem. Vesti segodņa 11. oktobrī sapulcējušos cilvēkus nosauc par „tautu”. Tomēr daži laikraksti arī šim „profesionālajam” piketam, kurā piedalījās ārsti, policisti, pedagogi, centās piedēvēt etnisku noskaņu. Turklāt jāatzīmē, ka etniskais faktors šeit neparādās kā „šķeļošs”, bet gan kā piketa sastāvdaļa. Avīžu ilustrācijās par piketu var vērot plakātus ar prasībām gan latviešu, gan krievu valodā. Vienā šādā fotogrāfijā redzams Raivis Dzintars (Visu Latvijai līderis) stāvam zem plakāta krievu valodā. Fotogrāfijas paraksts vēsta: „Pat nacionālradikālis Raivis Dzintars kompānijas pēc protestēja kopā ar krieviem”. [ 1 ]

Lai gan raksta autors atzīmē, ka vairākums atnākušo tomēr ir pamatnācijas pārstāvji, viņš norāda arī: „Valdošā koalīcija ir dabūjusi aukstu dušu no sadusmoto cilvēku puses, kuru vidū 90% ir latviešu „budžetnieki”. No otras puses — vairāki opozīcijas krievu deputāti saņēma atbalstošus vārdus. Tā vai citādi — tik liela apmēra protestus Rīga nebija piedzīvojusi sen.” [ 2 ] Vienlaikus arī daži izdevumi latviešu valodā, runājot par akcijas vērienīgumu, sāka atsaukt atmiņā senākus notikumus.

Dažādās atmiņas

Atceroties, kad gan pēdējo reizi „tauta” izgāja ielās, latviešu prese kopumā nonāk pagājušā gadsimta 80.gadu beigās — pie Atmodas laika. Bet laikraksti Čas un Vesti segodņa ievieš korekcijas šādās atmiņās. Šo izdevumu žurnālisti norāda uz daudz spilgtākiem notikumiem, kas nodala mūsdienas no Atmodas laika. Piemēram, politiķis Aleksands Giļmans sāk savu rakstu ar vārdiem: „Pirmajā brīdī mani izbrīnīja latviešu žurnālistu nekaunīgie apgalvojumi. Kā var ignorēt arī vairākkārtējās akcijas pret skolas reformu, kā arī policijas izgaiņāto piketu pie Rīgas domas 1998. gada 3. martā?” [ 3 ] Līdzīgu protestu pieminēšana turpinās. Līdz ar to, faktiski, ir novērojama robežlīnija starp „mēs” un „viņi” grupām.

Šis dalījums pastiprinās pēc 18. oktobra akcijas. „Līdz šim nav nācies redzēt šo “tautas sirdsapziņu” [inteliģenci] trūcīgo un no dzīvokļiem izlikto mītiņos. Par protestētājiem pret nepilsonību vai skolas reformu nemaz nerunājot — toreiz „tautas sirdsapziņa” ne tikai gulēja — bija tāda sajūta, ka tā atradās narkotiskā komā. Izņemot tos, kas teju vai apsveica atmiņā paliekošo ūdensmetēja demonstrēšanu skolniekiem”. [ 4 ] Nākamie notikumi jau tiek dēvēti par provokāciju.

Daudzi cilvēki, kas bija sanākuši uz demonstrāciju, lai paustu neapmierinātību par KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova atstādināšanu, līdzi ņēma spoguļus. Šajā spogulī atspoguļojās arī divu laikrakstu — Čas un Vesti segodņa — attieksme pret protestētājiem. Kas piketu noorganizēja? Saeimas deputāts Dainis Turlais Abika Elkina pirmās lapaspuses rakstā avīzē Vesti segodņa saliek punktus uz “i”: „Esmu pārliecināts, ka, ja nebūtu šīs bakhanālijas, ko ceturtdien noorganizēja „Sorosa stipendiāti”, tad budžetu pieņemtu jauna valdība”. [ 5 ] Šis pikets jau vairs netiek raksturots kā “tautas”. Robežas sašaurinās. Turlais turpina: „Mēs viņus visus pazīstam pēc skata, žurnālistiem, fotogrāfiem pat nācās pasvīst, lai atrastu jaunas, „svaigas” protestētāju sejas. Protams, starp profesionālajiem „protestētājiem” bija arī gadījuma cilvēki — man viņu žēl par to, ka viņi naivuma vai pirmo emociju dēļ uzķērās uz šīs provokācijas”. [ 6 ]

Līdzīgas provokāciju un sazvērestību teorijas tika tiražētas jau agrāk, tikai tas notika citā valodā un tika attiecināts uz citiem — krievu skolēnu — piketiem. Arī toreiz tika meklēti “ārējie” spēki.

“ASV aisbergs”

„Maskavas roka” tiek nomainīta ar „ASV aisbergu”, kas tūliņ ietrieksies Titānikā — valdībā: „Un pāri šim visam — auksts, nežēlīgs ledus kalns ar zvaigžņoti svītrainu karogu”. [ 7 ] Šeit ir vērts īpašu uzmanību pievērst tam, kā tiek pasniegti fakti, kā tie tiek leģitimizēti, nenosaucot konkrētus avotus, nepieminot konkrētas sarunas, tomēr tiek izdarītas atsauces uz to daudzskaitlīgumu: „Daļa saka, ka oficiālie notikumu organizētāji ir Sorosa fonds, Delna, Providus — amerikāņu ietekmes aģenti, kas atpelna savus grantus. Tā ir pārāk vienkāršota pieeja — es ar daudziem no viņiem esmu runājis, viņi ir pietiekami nesavtīgi”. [ 8 ]

Šajā interešu cīņā par varu un ietekmi īpaša loma tiek piedēvēta presei: „Savu cīņu amerikāņu jau ir uzvarējuši. Lai kas arī būtu pie varas, tas uzvedīsies ļoti paklausīgi: varenie masu mediji, kas viennozīmīgi atbalstīja 18. oktobra revolūciju, samals lupatās jebkuru politisko spēku, kas atļausies pretoties mūsu vienotībai.” [ 9 ] Dienu vēlāk laikrakstā Čas parādījās raksts, ko kopumā var raksturot ar šo citātu: „Patiesībā tas ir labi, ka „nācijas sirdsapziņa” vismaz ik pa laikam pamostas. Žēl vienīgi, ka tā to dara tikai un vienīgi, atsaucoties uz amerikāņu vēstniecības signālu.” [ 10 ]

Sazvērestības teorijas veidošanas ziņā nav iespējams krievu valodā iznākošos laikrakstus uzskatīt par vienotiem. Šajā jautājumā katrs ieņem savu pozīciju attiecībā uz šiem procesiem. Telegraf ne tikai nepiedāvā šādas versijas, bet arī uzdod jautājumu par to, kam ir izdevīgi šādi runāt par ASV ietekmi. „Taču tieši tā Todas Beilijas uzruna palīdz valdošajām partijām un viņu piedziedātājiem. Viņi turpina cilvēkus mānīt, aicinot pašiem lemt savu likteni un nedejot pēc amerikāņu stabules”.[ 11 ]

Stereotipiskā krievu preses uztvere cieš sakāvi. Laikrakstus, kas iznāk krievu valodā, nevar nosaukt par vienādiem. Arī piedāvātās tēmas un informācijas avoti atšķiras. „Krievvalodīgās” preses homogenitāte ir palikusi pagātnē. Ir notikusi evolūcija. Ja vieni izdevumi turpina izmantot etnisko kārti, tad citi ir atteikušies no šādas pieejas.

Dažu „krievu” un “latviešu” preses izdevumu attieksme mainījās līdz ar arodbiedrību akcijas beigām un nākamā protesta sākšanos. Patiess tautas protests pret valdošo politiku kļuva par “provokāciju”. Un šoreiz tā bija “amerikāņu”, nevis “krievu” inspirēta.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!