Raksts

Nereģistrēto attiecību kartupelis — joprojām karsts


Datums:
30. maijs, 2012


Autori

Aivita Putniņa


Foto: familymwr

Ir nepieciešama likumdevēja izšķiršanās, lai divu personu faktiskai kopdzīvei Latvijā būtu tādas pašas tiesiskas sekas kā kopdzīvei, kas balstīta uz laulību.

Sabiedriskajā dienaskārtībā šī nedēļa atkal paies zem praida zīmes. Taču daudz klusāk nekā iepriekš. Publika ir apmierinājusi ziņkāri, jo nekas skandalozs pasākuma laikā nenotiek un arī 2006. gada mēslu metēji un ūdens lējēji ir kļuvuši savās performancēs rāmāki. Pati lezbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu (LGBT) kustība ir kļuvusi mērķtiecīgāka un profesionālāk organizēta. „Iznākšana no skapja” jeb savas seksuālās orientācijas publiska atzīšana pārvērtusies konkrētās prasībās par viendzimuma partnerattiecību valstisku atzīšanu un savu biedru atbalsta pasākumos. Praida gājienā un pasākumos piedalās citu valstu diplomātiskā korpusa pārstāvji, Amnesty International dalībnieki un citi līdzjutēji, kuru dalības galvenā motivācija ir cilvēktiesību atzīšana. Žurnālistiem praida laikā ir grūti samedīt kādus sensacionālus kadrus, kuros šokējoši būtu izspēlēta citāda seksualitāte. Trīs sievietes — mammas un vecmāmiņa, kas mēģina panākt savas radniecības saišu atzīšanu, — ir grūti vizualizējams un pārdodams stāsts. Vairāk skandalozu seksualitātes izpausmju ir otras puses simbolikā un izdarībās.

2009. gada praida pasākuma nagla bija Līga Dimitere nevis uzsvērti sievišķīgi apģērbts transvestīts vai tie divi geji, kas, gājiena lietuviešu grupiņā ejot, izdomāja paust savas tiesības uz seksualitāti, publiski skūpstoties. Abu puišu performance ilga īsu brīdi un izraisīja sašutumu blakus stāvošajos gājiena dalībniekos — Lietuvas pārstāvji gājienā soļoja kreklos ar uzrakstu “Maršējot par tiem, kuri to nevar atļauties”. Daudziem tā bija svarīga personiska uzdrīkstēšanās iestāties par savām tiesībām un sajaukšanās ar atbalstītājiem šķita nodrošinām zināmu anonimitāti. Tas attiecas arī uz lietuviešu politiķiem, kas klātienē atbalstīja gājiena dalībniekus. Abi noteikumu pārkāpēji bija priecīgi par sevi un provokāciju — viņus neinteresēja partnerattiecību regulācija, bet gan savas seksualitātes brīvība. Arī viņiem pasākums šķita pārāk garlaicīgs.

Publiskais atslābums

Kopš pirmā praida notikušās pārmaiņas ir zināma atbilde tiem, kas joprojām vaicā par gājiena jēgu. Lai arī konfrontējoša un daļai sabiedrības netīkama ir publiska LGBT jautājumu izstādīšana, tā tomēr nesusi zināmas jaunas vēsmas. Pirmkārt, politiskā vide ir kļuvusi mazāk stīva. Politiskās partijas, kas LGBT kustību izmantojušas savas popularitātes celšanā, ir daļēji nogājušas no politiskās skatuves un aizliegums gājienu rīkot vairs nav Rīgas domes vairākuma trumpja kārts, kas varētu piepulcināt vēlētājus. Attieksme pret LGBT jautājumu ir kļuvusi vairāk personiska, nekā kopīgas partijas platformas diktēta lieta. Otrkārt, nereģistrētu partnerattiecību atzīšanas jautājums ir kļuvis aktuāls ne tikai viendzimuma partneriem, bet arī heteroseksuāliem partneriem (ar vai bez bērniem), kuri savas attiecības negrib vai nespēj novest līdz laulību reģistrācijai. Tas ir jautājums par vardarbīgām attiecībām, kurās galvenokārt cieš sievietes un bērni, un arī nereģistrēto partneru atbildības sadali, ja attiecības izjūk. Kā rāda seksuālās un reproduktīvās veselības ziņojumam veiktā aptauja[ 1 ], tad nereģistrētās attiecībās dzīvojoši partneri jūtas mazāk droši par bērnu radīšanu — retāk atļaujas bērnus, biežāk veic abortus un retāk pārrunā ar ģimenes plānošanu saistītus jautājumus nekā laulātie.

Politiskās partijas, kas LGBT kustību izmantojušas savas popularitātes celšanā, ir daļēji nogājušas no politiskās skatuves.

Nav tādu datu, kas apliecinātu, ka līdz ar LGBT jautājumu nonākšanu publiskajā telpā vairāk cilvēku pieslietos citai seksualitātei. Reproduktīvā vecuma iedzīvotāju aptauja[ 2 ] rāda, ka kopš 2003. gada to respondentu īpatsvars, kam dzīves laikā kaut reizi ir bijušas seksuālas attiecības ar sava dzimuma partneri, nav būtiski mainījies un palicis 3,5% robežās vīriešiem un 7,1% robežās sievietēm. Arī izglītības sistēma ir zaudējusi interesi par seksualitātes jautājumu un vidusskolā veselības mācību apgūst vien mazāk nekā piektā daļa skolēnu.

Bez politiska lēmuma neiztikt

Augstāk minētais nenozīmē, ka partnerattiecību kartupelis būtu atdzisis. Tas tiek viļāts. Pēdējā gada laikā diskusijās ir iesaistījies tiesībsargs, organizējot debates un darba grupu. Tiesa, “sabiedrības negatavības” dēļ līdz konkrētiem risinājumiem Latvijas cilvēktiesību uzraugs nav nonācis. Atļaušos teikt, ka iemesli te galvenokārt ir personiski un subjektīvi. Satori birojnīcā organizēto publisko debašu laikā pie diskusiju galda sēdošais tiesībsargs Juris Jansons ar žestiem intensīvi komunicēja ar pasākumā klātesošo un publikā sēdošo pašpasludināto “minoritāti” juristu Aivaru Borovkovu, bet ne, piemēram, ar sieviešu resursa centra “Marta” pārstāvi. Jautājums nav par seksuālo identitāti, bet gan personisku pārliecību, pazīšanos un dzīves pieredzi. Sliktā ziņa te ir, ka subjektīvas pārliecības reti draudzējas ar faktiem. Šajā gadījumā subjektīvo pieredzi var noenkurot gan laicīgā, gan pārlaicīgi pamatotā Rietumu 19. gadsimta ģimenes modeļa universalitātē. Šī pieredze nedraudzēsies ar statistikas datiem par minētā modeļa “minoritātes” statusu Latvijā. Kā Birojnīcas diskusijā norādīja Saeimas deputāte Inga Bite (RP), politiķu lēmumi „uz zinātniskiem pētījumiem balstās mazāk kā gribētos tā iemesla dēļ, ka diemžēl mums Latvijā zinātnieku ir pietiekoši maz un tā zinātne ir tik maz attīstīta, cik viņa ir”. Labā ziņa, vismaz teorētiski, ir tāda, ka, valsts iestādēm profesionalizējoties, lēmumi tiks pieņemti uz faktu un pierādījumu, nevis pārliecības pamata, un tiks pamanīta atšķirība starp ekspertu un interešu grupas viedokli.

Jautājums nav par seksuālo identitāti, bet gan personisku pārliecību, pazīšanos un dzīves pieredzi. Subjektīvas pārliecības reti draudzējas ar faktiem.

Cerībai par kartupeļa tālāku ripošanu profesionālas debates virzienā ir zināms pamats. Tāpēc tiesībsarga personiskās pazīšanās nav liegušas viņam savā atzinumā valdībai par nereģistrēto partnerattiecību atzīšanu pārkopēt “Martas” priekšlikumus, jo tie bijuši profesionāli formulēti. Līdzīgi arī Augstākā tiesas Senāta Civillietu departamenta spriedums lietā Nr. SKC–4/2012 šā gada 1. februārī norāda, ka ar tiesas interpretāciju nepietiek un ir nepieciešama likumdevēja izšķiršanās, lai divu personu faktiskai kopdzīvei Latvijā būtu tādas pašas tiesiskas sekas kā kopdzīvei, kas balstīta uz laulību.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!