Raksts

“Neredzamās” ģimenes


Datums:
20. maijs, 2008


Autori

Aivita Putniņa


Foto: Sheena Larson

Šīs ģimenes dzīvo divās pasaulēs — ģimenē, kas pastāv iekšpus mājas sienām, un ārpasaulē, kur vecmāmiņa vai homoseksuāla vecāka partneris, kas reāli pilda vecāka lomu, netiek atzīts un nesaņem valsts atbalstu bērna audzināšanā.

Pētnieciskais jautājums par to, kā ģimene tiek saturēta ārpus heteronormativitātes priekšstatiem, mani ir īpaši interesējis kopš laika, kad Saeima, reaģējot pret homoseksualitāti, grozīja Satversmi, definējot laulību kā savienību starp vīrieti un sievieti. Heteronormativitāte pētnieku valodā apzīmē novērojumu, ka rietumu sabiedrībā valdošās lomas, vērtības un normas balstās divu pretēju dzimumu seksualitātē. Lai arī valsts pamatdokumenta grozījums vērtējams kā dzimumu atšķirīgo vērtību apstiprinājums, tas vienlaikus norāda arī uz heteronormativitātes trauslumu. Valsts uz pārmaiņām ģimenē (augsto šķiršanās procentu, atkārtotu laulību skaitu, bērnu dzimšanu nereģistrētās partnerattiecībās) ir centusies reaģēt, stingri balstoties heteronormativitātes priekšstatos un pārmaiņas uzskatot par veco labo ģimeni “krīzes situācijā”. Par spīti tam, ka heteronormativitāte ir dominējošā vērtība, reālā dzīve tomēr rāda, ka cilvēki šo normu apgāž, nokļūstot pretrunās starp savu praktiskās dzīves pieredzi un pašu akceptēto dzīves normu.

„Īsto vīrieti” gaidot

Pētījuma „Neredzamās” viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā[1] dalībnieki ir 33 cilvēki, kas nāk no ģimenēm, kurās bērnus audzina divi viena dzimuma pieaugušie, piemēram, māte un meita vai mātes māsa, vai arī divas māsas, vai arī homoseksuāli pāri, kuriem bērni dzimuši, ir ienākuši no iepriekšējām laulībām vai ņemti aizbildnībā, kā arī nu jau pieauguši bērni, kas izauguši šādās ģimenēs. Grūti šīs ģimenes raksturot vienā vārdā. Tās ir kā pretstruktūra tradicionālajam heteronormatīvajam ģimenes modelim. Tas, ka nav vārda, kādā šīs ģimenes dēvēt, ir viens no to neredzamības kritērijiem. Publiski šīs divu viena dzimuma pieaugušo attiecības ir neredzamas un valsts šīs ģimenes ierindo “nepilno” ģimeņu kategorijā, kaut gan tajās bērnu audzina divi pieaugušie.

Pētījuma teksts tapis gada laikā kopš pirmo pētījuma secinājumu publiskošanas 2007. gada Draudzības dienās. Mēģinājumi to uzrakstīt vienkāršā „tautas valodā” beidzās ar neveiksmi, jo ikdienas valoda padarīja pētījuma dalībnieku ģimenes neredzamas. Talkā nāca divi skata punkti — jau minētā heteronormativitāte un intīmā pilsonība. Heteronormativitātes jēdziens ļauj saskatīt pretrunu starp cilvēku vērtībām un viņu reālo dzīvi. Tas ļauj mātēm un meitām jau trešajā paaudzē kopā audzināt bērnus, taču, gaidot “īsto” vīrieti, neredzēt savu attiecību vērtību. Sievietes uztraucas par tēva prombūtnes ietekmi uz bērna attīstību, bet vienlaikus atzīst, ka viņu tēva aiziešana no ģimenes bijis atvieglojums. Tā Ilze, 19 gadus veca sieviete, stāsta, kā viņa apzināti cenšas aizstāt tēvu, spēlējot ar mazuli futbolu un lasot psiholoģijas literatūru par dzimumu lomu ieaudzināšanu. Viņa pati tēva aiziešanu no ģimenes piedzīvojusi agrā bērnībā un atceras, ka tas mazinājis spriedzi ģimenē. Vienlaikus savu māti, kura pilda otra vecāka lomu, naktī rūpējoties par bērnu un apgādājot ģimeni, Ilze “neredz”. Par abu attiecību trauslumu norāda vien epizode Ilzes stāstā: kad Ilzes dēls pēc gada vecuma sācis izvairīties no samīļošanas un Ilze to pārrunājusi ar mammu, viņa atteikusi: “Ko tu gribi, viņš taču apkārt sev dzīvē neko tādu neredz.” Pētījuma dalībnieku stāsti uzskatāmi rāda, kā lomas un normas aizēno cilvēku attiecību veidošanas prasmi. Ilze vaino sava bērna tēvu, ka viņš “pārtapa” tādā vīrietī, kāds bijis viņas tēvs. Kā saka Ilze, līdz bērna nākšanai pasaulē viņš bijis pilnīgs pretstats tēvam, bet pirmās attiecību grūtības viņu “pārvērtušas”.

Vēlme mīlēt — bez dzimuma

Intīmā pilsonība ļauj saskatīt otru pretrunu dalībnieku stāstos. Cilvēka pilsoniskā piederība īstenojas caur intīmās dzīves jomu, un valsts politika būtiski ietekmē cilvēka intimitāti, nosakot tās pieļaujamās formas. Savas piederības ierobežojumus jutuši gan bērni, kas auguši vecmāmiņas un mammas vadītā ģimenē, saņemot nevainīgus jautājumus un līdzjūtības apliecinājumus par tēva prombūtni, gan homoseksuāli pāri, baiļojoties, vai partneri ielaidīs slimnīcā, vai, uzzinot par vecāku homoseksualitāti, skolā necietīs viņu bērni. Latvijas skolotāju vēstule, protestējot pret homoseksuālisma propagandu skolās, divām ģimenēm bija nopietns arguments, lai bažītos par bērniem. Situācijā, kad valsts neatzīst nevienu citu partnerības formu, tikai laulību, visas pētītās ģimenes paliek ārpus sociālo garantiju un tiesību loka. Visas šīs ģimenes dzīvo divās pasaulēs — ģimenē, kas pastāv iekšpus mājas sienām, un ārpasaulē, kur vecmāmiņa vai homoseksuāla vecāka partneris, kas reāli pilda vecāka lomu, netiek atzīts un nevar līdzvērtīgi saņemt atvaļinājumu bērna kopšanas vai slimības laikā.

Šai situācijai ir maz pozitīvu risinājumu. Laila kopā ar meitu ir audzinājusi divas mazmeitas, pieņemot arī otras meitas bērniņu. Nespējot izdzīvot, Lailas 19 gadus vecā meita dodas peļņā uz Dāniju, kur sākotnēji nelegāli, bet vēlāk legāli iekārtojas darbā un krāj naudu jaunas dzīves sākšanai mammai, bērniem un dzērājam brālim. Abas naudas trūkuma dēļ nav parakstījušas pilnvarojuma dokumentus un, kad tehnisku iemeslu dēļ nobloķējas pabalsta izmaksas konts, Lailai izmaksas atjaunot neizdodas. Sarūgtināta par savu nevērtību valsts acīs, viņa izšķiras par pastāvīgu pārcelšanos uz Dāniju, kur viņas meita gada laikā ir sakrājusi pietiekami naudas maza dzīvoklīša iegādei, nelielu papildus summu izdevīgi aizņemoties bankā. Laila ir viena izaudzinājusi četrus bērnus, visu laiku smagi strādājot un darbā no mazām dienām iesaistot arī bērnus. Viss, ko viņai izdevies sakrāt Latvijā, ir maza istaba sociālajā mājā, ko viņa izcīna, kad dzīvokļu maiņā, kurā piedalās arī pašvaldība, zaudē mājokli. Laila valsti uztver kā varmāku līdzīgi kā savus bijušos vīrus, no kuriem viņa ir bēgusi, vienlaicīgi atsakoties arī no alimentiem.

Pozitīvi risinājumi citos gadījumos atrasti vien cilvēku atsaucības dēļ. Piemēram, Andreja partnerim Viktoram ir tiesības apmeklēt partnera bērnu vecāku sapulces un parakstīt dienasgrāmatas. Bērni uz skolas pasākumiem ielūdz abu vecāku jaunos partnerus. Savukārt Artūrs atstāsta spriedzes un baiļu sajūtu, kad viņam plānota vēža operācija. Viņš uztraucās, ka viņa mīļoto cilvēku Aivaru kritiskā brīdī varētu pie viņa nepielaist, taču problēma atrisinājusies, ārstiem stingri nekontrolējot situāciju. Līdzīgā situācijā viņi nonāca, kad Artūra dēls pakļuva zem mašīnas un Aivars bija pirmais no tuviniekiem, kas varēja paspēt uz slimnīcu, un arī vienīgais, kurš orientējās medicīnā.

Normatīvo aktu uzlabojumu, īstenojot partneru tiesības, ir tikai viens no soļiem, lai risinātu „neredzamo” ģimeņu problēmas. Daudz svarīgāka ir šo ģimeņu politiska atzīšana un iekļaušana valsts ģimenes politikā. Patlaban tiesību piešķiršana situāciju ievērojami neuzlabotu, jo to pielietošanas vidi veido sabiedrības attieksme. Čehijā, kurā vienīgajā no postsociālisma zemēm ir oficiāli likumā nostiprināta homoseksuāla partnerība, tās atzīšana kalpo arī par faktoru, kas vienlaicīgi ierobežo viendzimuma pāru tiesības, piemēram, adoptēt bērnus. Politika, kas atbalstītu ģimeņu daudzveidību un attiecību kvalitāti, ļautu cilvēkiem saskatīt “neredzamo” attiecību daļu un uzlabot savu reālo dzīvi, kritiski izvērtējot par “dabiskām” atzītās dzimumu lomas.

Pētījuma dalībnieku stāsti apliecina, ka ģimeni reāli satur nevis divu pretēju dzimumu partnerības forma, bet gan tās kvalitāte. Heteronormativitāte, aizstājot šo kvalitāti, paradoksālā kārtā grauj pašas iedibināto kārtību. Gan tie cilvēki, kas dzīvo heteronormatīvajā pasaulē, gan tie, kas tai ikdienā laipo pāri, vēlas vienu — būt atzīti un mīlēti, un šai vēlmei nav dzimuma.

_________________________

[1] “Neredzamās” viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā (325.84 KB)”, A.Putniņa, L.Zīverte, 2008


“Neredzamās” viena dzimuma partneru ģimenes Latvijā

Different Families, Same Rights?

Legal Protection For All The Children: Dutch-United States Comparison Of Lesbian and Gay Parent Adoptions

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!