Recenzija par Jāņa Ikstena pētījumu “Institucionāli mehānismi atbildīgas politikas veicināšanai Latvijā: Satversmes reformas priekšlikumu politoloģisks novērtējums”, Rīga, Baltijas Sociālo zinātņu institūts, 2001.
Politologs Jānis Ikstens piedāvā pirmo plašāko politoloģisko pētījumu latviešu valodā ar jaunākajiem ierosinājumiem par atbildīgas politikas veicināšanu: visas tautas vēlēta Valsts prezidenta un Saeimas vēlēšanu sistēmas maiņu un to ietekmi uz sabiedrību. Autors analizē teorētisko diskusiju par prezidentālismu un parlamentārismu pasaulē, kā arī diskusijas par visas tautas vēlētu Valsts prezidentu teorētiskos un praktiskos aspektus. Darbā autors detalizēti analizē un parāda, ka daudzās diskusijas un piedāvātie reformu projekti ir vairāk emocionāli nekā racionāli, ka tie vairāk vērsti uz politisko partiju sevis izrādīšanu un atgādināšanu, ka retoriski argumenti dominē pār racionāliem, emocionālais pār racionālo. Pirmais secinājums, kas rodas pēc iepazīšanās ar darbu, – ļoti vērtīgs un savlaicīgs materiāls un ka ar šo pētījumu būtu nepieciešams iepazīstināt pēc iespējas plašākus sabiedrības slāņus, politiķus ieskaitot. Šis pētījums pat varētu noderēt par savdabīgu politiķu rokasgrāmatu, sagatavojot dažādus reformu projektus.
Autors analizē pasaules vadošo politologu uzskatus par parlamentārismu, prezidentālismu un pusprezidentālismu, kā arī to tradīcijas un politisko praksi dažādās valstīs, to priekšrocības un trūkumus. Mūs vairāk interesē parlamentārais modelis, kuram raksturīga dalīšanās varā, bet nevis varas dalīšana. Autors atzīmē, ka šis modelis vairāk noderīgs neviendabīgās, sašķeltās sabiedrībās, kas rada iespējas nelielām sabiedrības grupām piedalīties pozīcijā un panākt savu interešu apmierināšanu. Tātad varētu pieņemt, ka Latvijai šis modelis būtu vairāk atbilstošs. Protams, prezidentālajā sistēmā skaidrāk saskatāms varas atbildīgums par konkrētiem lēmumiem. Taču, ja vien ir vēlēšanās, arī parlamentārajā sistēmā ir viegli identificējami atbildīgas politikas dalībnieki (partijas).
Autors detalizēti analizē politologu viedokļus, taču lasītājs cer sagaidīt iespējamo modeli Latvijas situācijai, rūpīgāku to politisko spēku izvērtējumu, kuri laiku pa laikam reanimē visas tautas vēlēta Valsts prezidenta ideju. Tiesa, autors norāda uz iedzīvotāju ilūzijām par “stipro roku” – Valsts prezidentu, gan arī uz politisko partiju centieniem vairot savu politisko kapitālu. Saistoši atcerēties partijas, kuras propagandēja šādu ideju: DPS, LZS, tautas kustība Latvijai (Zīgerista partija) un LSDSP. LZS politiķi uzskata, ka Saeima jāatlaiž, ja tā savas tiesības izlieto “nelietderīgi”. Diemžēl autors nav noskaidrojis pie iniciatoriem, kas tiek saprasts ar “lietderību” un kurš un pēc kādiem kritērijiem noteiks šo “lietderību”. Diemžēl varam secināt, ka augstāk minētajām partijām tā ir tikai vārdu spēle par visai tautai nozīmīgām problēmām. Arī LSDSP gadījumā mēs redzam līdzīgu ainu, nebūt ne atbildīgas politikas veicināšanas projektu.
Protams, ka varētu vēlēties, lai autors vairāk uzmanības būtu veltījis tam, kāpēc tauta vēlas visas tautas vēlētu Valsts prezidentu. Varbūt tas ir ASV prezidenta tēls – Ronalds Reigans, Bils Klintons, Džordžs V.Bušs, vai varbūt Eiropas, t.sk. Lietuvas, valstu prezidenti. Bet ir arī citu valstu piemēri: Lukašenko, Jeļcins, u.c. Vai Latvija ir neglābjami nolemta ASV prezidenta modelim vai arī kam citam?
Kur paliek Latvijas iedzīvotāji? Kā būs ar viņiem? Kādas ir iespējas ietekmēt politiski bezatbildīgu lēmumu pieņemšanu? Pilsoņiem ir teikšana tikai vēlēšanu dienā. Atšķirības politikas veidošanas jomā nav tik lielas kā cerēts. Kas notiks, ja Latvijā rastos asas politiskās domstarpības starp Valsts prezidentu un Saeimu praktiskās politikas jautājumos. Cik tas “maksās” vēlētājiem? LSDSP savā projektā par to klusē. Tomēr autors varētu piedāvāt savu kritisku skatījumu, it īpaši mūsu multietniskajā un multikulturālajā sabiedrībā, kas patiesībā ir sadalījusies divās kopienās? Diemžēl tas izpaliek.
Izdarot secinājumus par konstitucionālo reformu, autors ir zinātniski ļoti pieticīgs konstatējot, ka veiktais pētījums sniedz zināmu ieskatu reformās. Autors droši varētu arī norādīt, ka diemžēl plaši propagandētā LSDSP konstitucionālā reforma nebūt neveicina atbildīgas politikas institucionālo mehānismu iedibināšanu.
Pētījuma 2.sadaļa ir veltīta Saeimas vēlēšanu sistēmas reformai. Līdzīgi kā iepriekšējā sadaļā autors iedziļinās vēlēšanu sistēmas teorētiskajās niansēs un dažādu valstu praksē, izsverot to priekšrocības un trūkumus.
Autors pamatoti norāda, ka viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc tiek piedāvāti vēlēšanu likuma grozījumi, ir centieni sev izdevīgā veidā mainīt politisko spēku samēru. Taču vēl varētu norādīt, ka galvenie izmaiņu iniciatori ir ārpusparlamentārās partijas, kas tādējādi cenšas pievērst sev masu mediju uzmanību. Tomēr visražīgākie un centīgākie ir LSDSP, kas piedāvā detalizētu projektu, cerot izmainīt politisko spēku samēru sev par labu.
Izvērtējot reformas priekšlikumus, autors secina, ka izmaiņas varbūt teorētiski stiprinās politiķa saiknes ar saviem vēlētājiem, tomēr nevajadzētu lolot ilūzijas, ka pēkšņi politiķi kļūs atbildīgi vēlētāju priekšā. Taču likumdevējs – Saeima – būs vēl vairāk fragmentēts un pavērs ceļu balsu pirkšanai, jo lielā vairumā savairosies neatkarīgie (?) deputāti. Autors varēja arī atzīmēt, ka tikai vietējo deputātu kandidātu izvirzīšana neko labu Latvijas valstij nedos, jo diemžēl dotais deputāts pēc ievēlēšanas savā domāšanā var arī nepacelties valsts mērogā, bet gan palikt tikai kā sava apgabala pārstāvis, kas savukārt vēl vairāk apgrūtinās likumdošanu un sekmēs manipulāciju ar deputātiem (balsu pirkšanu). Protams, tas neveicinās atbildīgu politiku Latvijā.
Protams, ka ir saprotama partiju vēlme mazināt deputātu “staigāšanu”, kas grauj partijas disciplīnu. Tomēr piedāvātie varianti neveicina demokrātiju un atbildīgu politiku, jo šādā situācijā partiju bosi vairotu savu varu partijā.
Analizējot LSDSP priekšlikumus, autors varēja akcentēt situāciju, ka netiek pietiekoši dziļi un detalizēti analizētas esošās vēlēšanu sistēmas pozitīvās iespējas. LSDSP projektā vēlētāja izvēle nav kļuvusi skaidrāka un saprotamāka, jo reformas autori nav atrisinājuši fundamentālo problēmu – vai tiks nodrošināta valdības stabilitāte un atbildīgu politisku lēmumu pieņemšana.
Patiesībā pētījuma ievadā autors diezgan precīzi definē atbildīgas politikas īstenošanas mehānismu Latvijā, vienlaicīgi norādot uz cēloņiem, kas traucē realizēt šādu politiku. Izrādās, ka iemesls visiem ir labi zināms, 60% Saeimas deputātu uzskata, ka “ļoti maz ņem vērā sabiedrības intereses, sabiedrībai ir niecīgas iespējas ietekmēt nozīmīgu lēmumu pieņemšanu”, gan arī iedzīvotāji atzīmē tieši tos pašus cēloņus. Skumjākais ir tas, ka it īpaši politiķi nevēlas kaut ko mainīt šajā lietā, kaut gan ir iespējas. Viena no visvienkāršākajām – biežāk tikties ar saviem vēlētājiem un iepazīstināt ar savu konkrēto darbu Saeimā: kādi likumprojekti tiek izstrādāti, kāpēc, kas panākts, utml. Kas šobrīd traucē politiķiem tikties ar saviem vai varbūt savas partijas biedra vēlētājiem? Slikti laika un ceļa apstākļi? Kāpēc tam tiek atrasts laiks tikai pirms vēlēšanām? Šeit arī sākas atbildīga politika.
Diskutējams ir autora apgalvojums, ka plašu sabiedrības segmentu nostājas noskaidrošana varētu veicināt šī jautājuma risināšanu, jo dotajā jautājumā sabiedrība vairāk vadās pēc emocijām, nevis pēc jautājuma racionālas analīzes.
Diemžēl jāatzīst, ka LSDSP piedāvātais reformu projekts neveicina atbildīgas politikas veidošanu, bet gan var kalpot par piemēru kārtējai, šoreiz “zinātniski pamatotai manipulācijai” ar vēlētāju.
Autors norāda arī uz vairākām neprecizitātēm, kas radušās masu medijos, skaidrojot LSDSP piedāvātos reformu projektus, pret kurām paši projekta autori nav iebilduši.
Pilnībā var piekrist autoram, ka par iespējamajām reformām ir pamatīgi jādiskutē un nedrīkst pakļauties konjunktūras apsvērumiem, vienalga, kas piedāvā šos projektus.
Pētījums “Institucionāli mehānismi atbildīgas politikas veicināšanai Latvijā"