Foto: S. Akurāters
No Hitlera cietusī Rietumeiropa dara visu, lai mazinātu etniskā nacionālisma nozīmi. Tas rada grūtības Latvijai. Jautājums par krievu valodas oficiālo statusu ir tāds, ka, lai arī ko atbildētu, jūs pēc tam nošauj tiklīdz izejat uz ielas.Intervija ar sociolingvisti, bilingvisma un minoritāšu valodu speciālisti Kristinu Paulstoni (Christina Paulston) no Pitsburgas Universitātes ASV.
Vai Latvijā iespējams iedibināt īstu oficiālu divvalodību? Kādas būtu šī soļa politiskās sekas?
Pirmkārt, es neuzskatu, ka daudz zinu par Latviju, bet es gribētu teikt, ka šeit jau pastāv divvalodība. Jums ir valsts valoda, bet jums ir arī liela etniskā grupa, kas, tā sakot, “palikusi pāri” no kādas citas – [padomju laikos] dominējušas – grupas. Šī pārākuma sajūta krievu kopienā nevar izzust vienā dienā. Patiesībā jums ir viens likums un divi konfliktējoši viedokļi. Kamēr vien krievi būs apņēmības pilni saglabāt krievu valodu un runāt krievu valodā, tikmēr šeit reāli pastāvēs divvalodība.
Taču arī oficiāla divvalodība [jeb bilingvisms] nenozīmē, ka visi runā divās valodās. Daudzās valstīs, kur tas ieviests, bieži vien iestādes strādā divās valodās, bet paši indivīdi, galvenokārt, runā vienā valodā. Piemēram, Šveicē, kur ir četras oficiālās valodas, vairums cilvēku ir monolingvāli.
Apmēram 38 % Latvijas iedzīvotāju dzimtā valoda nav latviešu. Pašlaik valstī faktiski pastāv divkopienu sabiedrība un divas atšķirīgas informācijas telpas. Kā varētu novērst vai labot šo situāciju?
Te nu, galvenokārt, ir vajadzīga motivācija – ja cilvēki vēlēsies apgūt un lietot valodu, nebūs nekādu problēmu. Kad viesojos krievu skolā, bērni man stāstīja, cik brīnišķīgi būtu mācīties angļu vidusskolā. Šādā gadījumā viņi būtu bilingvāli, un ļoti strauji izveidotos bilingvāla angļu – krievu valodas vide.
Problēma ir tieši krievu – latviešu bilingvisms. Es nezinu, cik tur patiesības, bet daudzi man ir stāstījuši, ka latvieši negrib, lai viņu bērni būtu divvalodīgi un prastu gan latviešu, gan krievu valodu, tāpēc, ka baidās, ka notiks pāreja uz krievu valodu, kā tas bija 50 padomju varas gados un varbūt arī cariskās Krievijas laikā.
Otrs jautājums – vai krievi grib kļūt divvalodīgi? Te atkal galvenais ir motivācija. Ja daudzās vislabāk apmaksātajās profesijās būs nepieciešama latviešu valoda, ja krievi izturēsies tāpat kā citas iedzīvotāju grupas, tad viņi kļūs bilingvāli un runās gan krievu, gan latviešu valodā, lai varētu strādāt šajās labi apmaksātajās profesijās.
Tomēr, ievērojot starptautisko organizāciju ieteikumus, normas, kas nosaka valsts valodas lietošanu privātās iestādēs, tika mīkstinātas, un tās nav iespējams padarīt stingrākas. Kāds tad varētu būt risinājums? Pašlaik daudzi cittautieši apgalvo, ka prot un pat grib lietot latviešu valodu, tomēr to nedara.
Desmit neatkarības gadi nav pietiekami ilgs laiks, lai varētu gaidīt konkrētus valodas politikas rezultātus. Man liekas, ka latvieši ir ļoti nepacietīgi un vēlas, lai bilingvisms nostiprinātos ļoti īsā laikā, bet parasti tas tā nenotiek. Tas ir process vismaz vienas paaudzes garumā, kas, pēc sociologu aprēķiniem, ir 30 gadi. Ja palūkojamies nākotnē – man liekas, ka 2030. gadā būs daudz vairāk krievu bērnu, kas būs mācījušies Latvijas skolās un zinās latviešu valodu. Vai viņi to lietos vai nē? – tas ir pilnīgi cits jautājums, un tas, kā jau teicu, ir atkarīgs no motivācijas, ko var sniegt Latvijas sabiedrība.
Kā vēl varētu rosināt cittautiešus mācīties un lietot latviešu valodu? Piemēram, ko darīt ar “problēmu reģioniem”, kur vērojama krievu valodas pašpietiekamība?
Es domāju, tam vajadzīgs laiks. Visvairāk nepieciešama attieksmes maiņa. Latvijas krieviem vajadzētu sevi apzināties, pirmkārt, kā iedzīvotājus, kas ir uzticīgi Latvijai, un tikai, otrkārt, kā krievus, tad nebūs nekādu problēmu.
No otras puses, vai krievvalodīgie iedzīvotāji Latvijas austrumu daļā nodara kādam postu? Vai kāds ļoti uztraucas par to, ka viņi runā tikai krieviski? Citiem vārdiem sakot, vajadzīga lielāka iecietība no abām pusēm.
Tagadējās paaudzes mazbērni teiks, ka viņi ir krievi, un tad viņi apciemos savus radiniekus un vecvecākus Krievijā un sapratīs, ka viņi nemaz nav tādi “īsti” krievi, jo viņi būs mainījušies. Tad, kad viņi to atklās – un es atkārtoju, ka tas prasīs laiku, vairākas paaudzes – viņiem būs daudz mazāk iebildumu pret latviešu valodu. Taču neaizmirstiet, ka ir bilingvālas valstis, kurās dažādas iedzīvotāju grupas runā dažādās valodās. Indijā ir apmēram 1000 valodu, tas ir prātam neaptverami. Tātad, divvalodība nemaz nebūs tāda problēma, kāda tā jums liekas pašlaik.
Jūs sakāt, ka krievvalodīgie iedzīvotāji ar laiku jutīsies piederīgāki Latvijai. Vai tas nozīmē, ka varētu mainīties nacionalitātes jēdziens kā tāds?
Notiks pāreja no etniskā nacionālisma uz ģeogrāfisko nacionālismu. Kā piemēru var minēt Amerikas Savienotās Valstis, kur nacionalitāti nosaka teritorija, un šajā teritorijā kopā dzīvo daudzas tautības un kultūras. Protams, ka ģeogrāfiskais nacionālisms atšķiras no etniskā nacionālisma, un pirmais, iespējams, ir veselīgāks, bet es negribētu tagad iet pa šo slideno izteikumu taku…
Kā jūs vērtētu Latvijas valdības valodas politiku kopš 90-to gadu sākuma, kad tika atjaunota valsts neatkarība?
Tas ir grūts jautājums…. Vienā ziņā Latvija neiet kopsolī ar pārējo Eiropu, vismaz ne ar Rietumeiropu. Ņemot vērā no jauna atgūto neatkarību, pilnīgi saprotams, ka Latvijā valda etniskais nacionālisms. Es to atbalstu un saprotu, es justos tāpat, ja mana valsts būtu gadsimtiem ilgi bijusi kādas citas valsts varā. Rietumeiropa, tagad īpaši Eiropas Savienība, kas cietusi no Hitlera pārspīlētā etniskā nacionālisma Otrajā pasaules karā, dara visu, lai mazinātu etniskā nacionālisma nozīmi. Tas, savukārt, rada grūtības Latvijai, kas grib pievienoties Eiropas Savienībai. Kā izteicās viens no maniem bulgāru kolēģiem – un bulgāri ir diezgan tieši – Eiropas Savienība nedara neko citu kā šantažē Bulgāriju. Un lai gan latvieši ir pārāk pieklājīgi, lai tā teiktu, es domāju, ka tas attiecas arī uz Latviju.
Ko es domāju par Latvijas valodas politiku? – Man liekas, ja tiek respektēta demokrātija, kas nozīmē vairākuma valdīšanu, ir jāsaprot, ka ne visiem patiks visi lēmumi. … Es respektēju un saprotu Latvijas lēmumu noteikt vienu valsts valodu. Latvieši tika pakļauti lielam riskam pazaudēt savu valodu, piespiedu kārtā pārejot uz krievu valodu, un tagad viņi grib izdarīt visu iespējamo, lai to nosargātu. Latviešu valoda ir unikāla. Ja krievu kopiena Latvijā zaudētu savu valodu, pasaulē vēl būtu miljoniem cilvēku, kas runātu krieviski, bet ja latvieši pazaudētu savu valodu, tas nozīmētu šīs valodas beigas. Tā nozustu no zemes virsas līdzīgi kā senprūšu valoda.
Kā jūs vērtējat prasības noteikt krievu valodai otras valsts valodas statusu?
Šis ir tāds jautājums, ka, lai arī kā jūs atbildētu, jūs pēc tam nošauj tiklīdz jūs izejat uz ielas. (Smejas.) Es domāju, ka tas ir politisks lēmums, kas ir pie varas esošo partiju ziņā. Liekas, ka šeit to izlēmuši Latvijas iedzīvotāju vairākuma pārstāvji, tāpēc vajadzētu aprast ar šo lēmumu un darīt visu, kas iespējams pašreizējos apstākļos. Ja krievvalodīgie iedzīvotāji vēlas otras valsts valodas statusu krievu valodai, viņiem tas jānopelna. Otras valsts valodas statusu varēs panākt tikai tad, ja krievvalodīgie iedzīvotāji solidarizēsies un kļūs piederīgi Latvijai. Pašlaik gan krievu kopiena Latvijā pieļauj taktisku kļūdu. Es viņus saprotu, tomēr nav prātīgi, drīzāk pretrunīgi, apzināties sevi vispirms kā krievus un tikai tad kā iedzīvotājus, kas ir uzticīgi Latvijai, un tajā pat laikā pieprasīt valsts valodas statusu krievu valodai.
Ko jūs teiktu par Izglītības likumā noteikto prasību no 2004. gada pilnībā pāriet uz latviešu valodu kā vienīgo mācību valodu vidusskolās? Krievu skolēnu vecāki prasījuši šo normu atcelt.
Nav šaubu, ka valodas izraisa spēcīgas jūtas. Cilvēki pieņem lēmumus un meklē jebkādus argumentus, lai pamatotu šos lēmumus. Esmu dzirdējusi visu ko – sākot ar bažām, ka krievu skolēni latviešu skolās būs nesekmīgi, ka viņi kļūs par noziedzniekiem un ka tas izmaksās sabiedrībai daudz naudas. Esmu arī dzirdējusi, ka pasliktināsies krievu skolēnu veselība, jo viņiem būs ļoti daudz jāmācās, kas gan atturēs viņus no kriminālām aktivitātēm, bet…. Citiem vārdiem sakot, var atrast visādus iemeslus, kas nav nekas cits kā tikai nepamatoti argumenti. Es domāju, ka krievu skolēnu vecāku uzskati šajā ziņā ir daudz spēcīgāki nekā viņu bērnu nostāja. Ir dzirdēti arī argumenti, ka smadzenes nevar tikt galā ar vairākām valodām un ka bērni ļoti apmulsīs vai pat sajuks prātā no divu valodu mācīšanās. Ja tas tā būtu, divas trešdaļas pasaules iedzīvotāju jau būtu nenormāli, tāpēc, ka pasaulē ir ļoti maz cilvēku, kas runā tikai vienā valodā. Es domāju, ka krieviem ar atbildības sajūtu būtu jāpārskata un jānoraida šie argumenti, jo tie nav uztverami nopietni.
Kādi bilingvālās izglītības modeļi un metodes, pēc Jūsu domām, būtu vispiemērotākās Latvijai?
Bilingvālās izglītības modeļi patiesībā nav svarīgi. Bērni mācās visapbrīnojamākajos veidos – ja vien viņi nāk uz skolu paēduši, ja vien skolotāji izturas pret viņiem ar cieņu un nesaka, ka viņi runā kā suņi un ka viņu vecāki ir pasaules posts, ja viņi nejūtas pazemoti …
Bilingvālā izglītība ir patiesi nepieciešama vienīgi tā saukto lingvistisko minoritāšu bērniem. Lingvistiskās minoritātes ir tās, kurām kā etniskām grupām tādu vai citādu iemeslu dēļ uzspiests zīmogs, kā, piemēram, neaizskaramajiem Indijā. Ir skaidri redzams, ka Latvijas krievi nekādā ziņā neatbilst lingvistiskas minoritātes raksturojumam.
Tajā pašā laikā bilingvālā izglītība ir viens no visefektīvākajiem valodu mācīšanas paņēmieniem, turklāt tas ir jauks un cieņas pilns veids, kā attiekties pret vietējām etniskajām kultūrām. Un neaizmirsīsim, ka bilingvālo izglītību kā likteni lēmusi un pieprasa Eiropas Savienība – tas ir vērā ņemams arguments, un te nav izvēles.
Es nedomāju, ka bilingvālās izglītības modeļi būtu tie svarīgākie. Manuprāt, ir būtiski, lai šī divvalodu izglītība būtu abpusēja – tas stipri mazinātu pašreizējo krievu kopienas pretestību, bet es arī saprotu, kāpēc latvieši to negrib. Un tā, bilingvālā izglītība attīstīsies pieklibodama, bet es esmu pārliecināta, ka galu galā tā būs veiksmīga.