Labvakar, lasītāji. Šodien nākas rakstīt divas reizes.
Šovakar biju ekskursijā pa Rīgu. Galvenais mērķis bija paēst, un paldies itāļu restorānam Patio (šķiet, tā to sauc), tur viss bija kārtībā, ja arī astoņkājis zupā bija analogs gumijas bumbai. Bet pirms un pēc. Vispirms — Latvijas pasts. Uzreiz gribu teikt, ka man par personālu 11. pasta nodaļā Marijas ielā ir sakāmi tikai vislabākie vārdi. Dāmas (un arī viens kungs) aiz letes nevarētu būt izpalīdzīgākas, it īpaši Svetlana ir pretimnākšanas izcilniece. Taču pavisam kas cits ir jāsaka par LP tā dēvēto preses piegādes dienestu. Laikā, kopš laikraksta Diena “abonēšanas centrs” divas reizes pāris mēnešu laikā pilnīgi vienpusīgi lauza piegādes līgumu, lielākoties esmu bijis spiests presi saņemt ar Ivara Kraukļa vadītā uzņēmuma starpniecību. Citādi, kā par haotisku šo procesu saukt absolūti nevar. Man katru dienu būtu jāpienāk laikrakstiem Latvijas Avīze un Atkarīgā. Esmu jau sen iemācījies, ka iet agrāk par vienpadsmitiem no rīta nav absolūti nekādas jēgas, bet jēgas lielas nav arī pēc tam. Sestdienas Latvijas Avīzi LP manā kastītē ielika pirmdien. Šodienas Atkarīgās nebija vispār, varbūt būs rīt. Žurnāls Nedēļa, kurš iznāk pirmdienās, šonedēļ nav redzēts vispār. Es šos izdevumus pasūtu ne tikai prieka pēc (un Atkarīgās gadījumā absolūti ne prieka pēc), bet arī darba pēc. Toties žurnālu Kas Jauns katru nedēļu es saņemu pat divos eksemplāros. Buldozera Šlesera pārraudzībā Latvijas pasts ir novests teju līdz bankrotam. Varbūt tas paskaidro arī šo pasakaino nekompetenci — ja nav naudas, nevar arī piegādes daļā atrast sakarīgus kadrus. Ja arī Dienas abonēšanas centrs ir izrādījies pagalam nekompetents (tiesa, pats savu avīzi tas man līdz dzīvoklim atnes joprojām), tad te kādam ir laba biznesa niša. Varbūt kāds grib pieteikties.
Savukārt pēc vakariņām es devos iepirkties veikalā Stockmann. Man kaut kā neizbēgami “laimējas” nokļūt rindā aiz kāda, kurš nevar atrast maciņu, ir aizmirsis kaut ko paņemt, domā, ka patiesībā atrodas veļas mazgātavā u.tml. Šovakar bija tas pats variants, bet stāsts bija interesants. Cilvēks bija paņēmis mazu vīna pudeli, kuras cena bija, ja nemaldos Ls 4,73. Kase izsita summu Ls 9,00. Cilvēks saprotamā kārtā bija neapmierināts. Sākās liela skaidrošanās, tajā skaitā bija jāatnāk veikala vadītājam (vismaz man liekas, tas bija veikala vadītājs). Protams, ne mirkli nevēlos apgalvot, ka Stockmann apzināti mēģināja krāpties. Taču arī šajā pēc idejas smalkajā veikalā piesieties kur ir pat ļoti daudz. Sen, piemēram, neesmu redzējis komerciestādi, kuru tik ļoti vajātu kaite “pagājušajā nedēļā mums prece bija, šonedēļ nav, nav ne jausmas, kad varētu būt atkal.” Neticu, ka tāda pati piegādes daļas nekompetence ir Stockmann veikalos Skandināvijā. Otra lieta — šis pēc idejas ļoti smalkais veikals tualetēm ir uzlicis samaksu. Ja nav 20 santīmu monētas, čurā biksēs (piedodiet rupjību). Centrālstacijā varbūt vēl tas ir saprotams, bet ne jau bodē, kura tirgo Hugo Boss un Armani. Arī te ir biznesa niša. Rimi kā jēdzienu es jau sen esmu norakstījis, un tā kā man nav mašīnas, MC2 un Sky ir visnotaļ nesasniedzami (turklāt Sky Krasta ielas veikalā es pirms kāda brīža iegāju, un arī tas nav nekas tāds, par ko rakstīt pastkartīti uz mājām). Atvērs centrā kāds labu pārtikas veikalu, būšu klients. Un ne es vien.
Stockmann ir privātuzņēmums. Latvijas pasts savukārt ir valsts uzņēmums, un nekompetence Latvijas pastā atspoguļojas uz tā pārvaldi. Protams, Latvijas pasts nav ne tuvu tik seksīgs, kā lētās aviokompānijas, kurām triecienraķete ir devis Eiropas Savienības noteikumu pārkāpjošas atlaides, taču gribētos domāt, ka LP Latvijas iedzīvotājiem ir svarīgāka iestāde, nekā RyanAir. Turklāt es zinu, ka man Rīgas centrā dzīvojot ar šo kantori ir vieglākas problēmas, nekā cilvēkiem laukos, kuri presi reizēm nesaņem vispār. Skumji. Abos gadījumos skumji.
Jauku visiem atlikušo vakaru!