Foto: Ali Kamirian

Visbīstamākais tieši krīzes laikā būtu pārspīlēt drošības aspektu un attiecīgi ierobežot demokrātiskās tiesības un brīvības. Sākot šādu ceļu, mēs ātri vien varam nonākt tādā stāvoklī, kādā bija Paragvaja 60. un 70. gados.

Galvenais ir atrast un sodīt nelikumīgu demonstrāciju organizatorus un tos, kuri aicina uz jaunām protesta akcijām. Savukārt tiem, kuri domā caur “ielas parlamentu” panākt politiskas pārmaiņas, jāapzinās, ka no šādām aktivitātēm naudas budžetā vairāk nekļūst. Tāds bija varas vēstījums Latvijas iedzīvotājiem pēc Bauskā notikušajiem protestiem pret slimnīcas slēgšanu un internetā izplatīto aicinājumu uz demonstrāciju 13. novembrī. “Vienīgais cilvēks, kurš valdībā runā skaidru valodu, izrādās iekšlietu ministre, kura sola bargi vērsties pret nemieru cēlājiem. Tukšpauraina vara, kas māk vienīgi draudēt,” tā vienā no saviem komentāriem konstatē žurnālists Māris Zanders.[1] Šāda varas nostāja robežojas ar absolūtu tiesisko pozitīvismu un rada nopietnus šķēršļus turpmākai demokrātijas attīstībai Latvijā. Turklāt tas liek vaicāt, vai mūsu politiķi vispār saprot un atzīst, ka iedzīvotājiem ir gan morālas, gan juridiskas tiesības attiecībā pret valsti.

Lai gan vienai daļai cilvēku tā šķiet (un daļa to pat uzskatītu par kaut ko labu un vēlamu), demokrātija nebūt nav tas pats, kas perfekta kārtība un totāla pilsoņu paklausība visiem valstī pieņemtajiem likumdošanas aktiem. Šī politiskā sistēma sevī vienmēr ietvers zināmu nesakārtotības devu. Pārmērīga lietu organizēšana, pakļaujot indivīdus universālai kārtībai, rada “priekšnoteikumus verdzībai, nevis brīvībai”.[2] Vai vispār ir jāatgādina, pie kā šāds “kārtībnieciskums” divās versijās noveda 20. gadsimtā? Tāpat demokrātija nav arī nekāds ķeblis, uz kuru var tā vienkārši parādīt ar pirkstu un pateikt — lūk, šeit tas ir, apskatiet un aptaustiet! Filozofs Žaks Deridā (Jacques Derrida), runājot par demokrātijas ideālu, lieto terminu la démocratie á venir. Taču ar to Deridā neapzīmē kādu noteiktu politisku režīmu. Runa ir par demokrātijas spēju analizēt un vērtēt pašai sevi, un attiecīgi atkal un atkal uzlabot sevi.[3] Tāpat kā Rīga, arī demokrātija nekad nav gatava. Izņemot to mirkli, kad tā jau ir mirusi.

“Šeit nu gan nav redzama pat vismazākā problēma!” te noteikti labprāt piebilstu tiesiskā pozitīvisma apoloģēti. Jo, viņuprāt, cilvēki ievēl savus pārstāvjus parlamentā, un tie savukārt pieņem jaunus likumus un veic izmaiņas esošajā likumdošanā. Šī tad arī ir iespēja pilsoņiem mainīt sev netīkamos likumus. Minētais un pirmajā acu uzmetienā korektais un pat taisnīgais skatījums neņem vērā divas nopietnas problēmas. Pirmkārt, ar ievēlētu pārstāvju palīdzību ir iespējams atcelt pašu demokrātiju vai vismaz būtiskus demokrātijas aspektus. Otrkārt, šāds skatījums pieļauj vairākuma tirāniju pret mazākumu bez jebkādiem ierobežojumiem. No šādiem riska momentiem vajadzētu vismaz censties izvairīties! Šajā kontekstā ir vērts jautāt, kāda ir aktīvu pilsoņu loma demokrātijas procesā. Vai pilsoņiem ir tiesības jelkad pārkāpt likumu? Viennozīmīgas atbildes uz šo jautājumu nav un nemaz nevar būt. Taču tā vietā, lai censtos atrast atbildi, varam mēģināt padomāt par to, kāpēc šāds jautājums vispār rodas.

Drošas un nedrošas demonstrācijas

Vispirms atgriezīsimies pie nesenajiem notikumiem Bauskā. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece (JL) ir norādījusi ne tikai uz nepārprotamo, proti, ka, bloķējot tiltus un sarīkojot nepieteiktu demonstrāciju, cilvēki ir pārkāpuši likumu. Mūrniece uzskata, ka “protesta akcija Bauskā nebija demokrātijas izpausme”.[4] Šis ministres apgalvojums ir, maigi izsakoties, ļoti slidens. Un viņas atsauces uz akcijā iesaistītajiem bērniem un veciem cilvēkiem, “kas paši varēja ciest”, ja sāktos masu nekārtības, ieved argumentāciju vēl dziļākā grāvī. Izrādās, ka politiskā vara Latvijā ir piešķīrusi sev ekskluzīvas tiesības noteikt, kad pilsoņu demonstrāciju brīvība apdraud viņus pašus tik lielā mērā, ka šīs brīvības izpausmes tiek izraidītas trimdā viņpus demokrātijas galējās robežas.

Iekšlietu ministre gan nav pievērsusi uzmanību tam, ka demonstrāciju brīvībai vienmēr ir divas sejas. Viena no tām patiešām ir vairāk saistīta ar “vardarbību, nemieriem un revolucionāru rīcību”. Raugoties no drošības viedokļa, ir grūti novilkt stingru robežu starp demonstrāciju un nemieriem. Jebkura demonstrācija tādā vai citādā veidā traucē sabiedrisko kārtību. Savukārt otro demonstrācijas seju raksturo tajā paustie viedokļi un prasības.[5] Tas ir tiesa, ka tipisks pikets Latvijā izpaužas kā klusa stāvēšana ar plakātiem rokās pie Saeimas vai ministru kabineta. Labākajā gadījumā tiek teikta kāda runa, tas arī viss. Taču tas nenozīmē, ka kaut kas vairāk, aktīvāk un skaļāk par šo minimālo variantu ir kaut kas nedemokrātisks. Nav prātīgi demonizēt cilvēkus Bauskā par to, ka viņi, paužot savu viedokli konkrētā jautājumā, uz dažām stundām bloķēja tiltus. Turklāt jāņem vērā, ka Bauskas tiltu blokāde tādi ziediņi vien bija, salīdzinot ar jandāliņiem Eiropas valstīs ar daudz ilgāku demokrātijas pieredzi. Tāds stingrs iedalījums “labu”, politiski aktīvu, cilvēku miermīlīgās demonstrācijās un “ļaunu”, vardarbīgu cilvēku rīkotos grautiņos nav pamatots.[6] Joška Fišers (Joschka Fischer), kurš krietni vēlāk kļuva par Vācijas ārlietu ministru, septiņdesmitajos gados uz policistiem meta akmeņus. Politiskas pārliecības vārdā. Par to mūsu varas pārstāvjiem derētu padomāt, pirms viņ i“nedemokrātiskā” rīcībā apsūdz, iespējams, kādu nākamo Latvijas ārlietu ministru.

Netaisnīgo likumu važas

Demokrātijas izpausmes, arī demonstrāciju brīvība, tātad ne vienmēr precīzi iekļaujas likuma rāmjos. Tieši tas arī nostiprina demokrātijas spēju attīstīties un uzlabot pašai sevi un līdz ar to — arī likumdošanas aktus. Likums savā būtībā jau nekad nav pilnīga taisnīguma izpausme.[7] “Taisnīgumu nekad nevar noreducēt uz likumu, uz aprēķinošu saprātu, uz likumīgu pārdalīšanu, uz normām un noteikumiem, kuri ierobežo likumu, ko pierāda likumdošanas vēsture un tās nepārtrauktās pārmaiņas, tās pievēršanās spēkam, lai piespiestu, kā arī varai.”[8] Disonanse starp taisnīgumu un likumdošanu vistiešāk izpaužas totalitārajos un autoritārajos režīmos. Diez vai kāds apstrīdēs, ka daudzi likumi hitleriskajā Vācijā bija netaisnīgi.

Taču arī visā visumā taisnīgās sabiedrībās reizēm top netaisnīgi likumi.[9] Šādā situācijā pilsoņi tiek nostādīti izvēles priekšā. Viņi var vai nu ievērot attiecīgo likumu, lai arī tas ir netaisnīgs, vai arī to nedarīt. Tāpat viņi var mēģināt panākt likuma atcelšanu vai labošanu, arī ar demonstrāciju un protesta akciju palīdzību. Un šeit jau savukārt ir ļoti interesanti paskatīties, kā uz to reaģē vara. Kā zināms, Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām[10] ļauj ierobežot tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Taču ierobežojumiem ir jāatbilst kritērijiem. Tiem ne tikai jābūt fiksētiem likumā, bet arī jābūt demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamiem “valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai”. Runa tātad nav tikai, piemēram, par kārtību ielās. Runa būtībā ir par to, kas ir nepieciešams demokrātiskai sabiedrībai.

Tiesības pilsoņiem nepiešķir vara

Tieši no šī viedokļa nav prātīga varas pārāk asā reakcija uz tiltu blokādi Bauskā un anonīmiem aicinājumiem internetā uz miermīlīgu (!) demonstrāciju. Tas pats attiecas arī uz 13. janvāra grautiņiem Vecrīgā, par kuriem, cik zināms, vēlas piespriest 8—15 gadus cietumā. Vārda brīvība un demonstrāciju brīvība ir tās fundamentālās tiesības, kuras vienkārši nevar cieši iegrožot likumdošanas rāmjos. Tās ir pamatā morālas tiesības. Mēs varam diskutēt par to plašumu un konkrēto saturu, taču varas viedoklis un līdz ar to arī pieņemtie un piemērotie likumi ne vienmēr būs pareizi. Tiem, kas visos politiskajos un ekonomiskajos vējos un gadalaikos varas viedokli šo tiesību jautājumā uzskata par vienīgo pareizo, acīmredzot tuvs ir uzskats, ka “cilvēkiem ir tikai tādas morālās tiesības, kādas piešķir valdība, kas savukārt nozīmē, ka viņiem vispār nav nekādu morālu tiesību”.[11]

Visbīstamākais tieši krīzes laikā būtu pārspīlēt drošības aspektu un attiecīgi ierobežot demokrātiskās tiesības un brīvības. Sākot šādu ceļu, mēs ātri vien varam nonākt tādā stāvoklī, kādā bija Paragvaja 60. un 70. gados. Prezidents Alfredo Stresners (Alfredo Stroessner) valstī bija ieviesis ārkārtas stāvokli, jo notika cīņa pret komunismu. Paragvajas konstitūcija garantēja gan cilvēktiesības, gan demokrātisku valsts iekārtu. Taču ārkārtas stāvokļa dēļ tas viss pastāvēja tikai uz papīra — gaišajai nākotnei, kura reiz pienāks, kad brīvība būs uzvarējusi un komunisms būs pilnībā sagrauts. Latvijā arvien tipiskāka atbilde jebkuram protestam, kas kaut mazdrusciņ skar valsts budžetu (un kas gan šajās dienās neskar valsts budžetu?), ir klajš noraidījums, jo “naudas nav” un “demonstrācijās nauda nerodas”.

Šķiet, mūsu valstsvīri nav pat dzirdējuši par Amartjas Sena tēzi, ka nevienā funckionējošā demokrātijā, kas ietver arī tādas politiskās tiesības kā vārda brīvība un demonstrāciju brīvība, nekad nav bijis bads… Tikpat labi mēs varētu klausīties Džārvisa Kokera dziesmu Cunts Are Still Running the World: “And if you don’t like it? Then leave. Or use your right to protest on the street, Yeah, use your rights but don’t imagine that it’s heard.”

Ja valsts vara tiešām vēlas, lai pilsoņi to uztvertu nopietni un cienītu, tai tikpat nopietni jāuztver un jāciena arī tās morālās un juridiskās tiesības, kuras pilsoņiem ir attiecībā pret valsti. Pretējā gadījumā var aktualizēties filozofa Sērena Kirkegora (Søren Kierkegaard) 19. gadsimtā izteiktais apgalvojums, ka “šis laikmets” ir zem “revolucionāra stobra”. Un tas jau var beigties ne īpaši patīkami gan vienai, gan otrai pusei, jo revolūcijā par tiesībām un atbildību runāt ir grūti. Revolūcijā ir uzvarētāji un zaudētāji.

______________________

[1] Māris Zanders, Dienas apskats, Radio SWH, 2009. g. 14. septembris.

[2] George Monbiot, Manifesto for a New World Order, New York, The New Press, 2004, 115. lpp.

[3] Giovanna Borradori, Philosophy in a time of terror: dialogues with Jürgen Habermas and Jacques Derrida, Chicago and London, The University of Chicago Press, 2003, 120. – 121. lpp.

[4] DP pārbauda internetā izplatīto aicinājumu uz piketu, diena.lv, 2009. g. 7. septembris.

[5] Thomas Bull, Demonstrationsfrihetens dubbla ansikte (Janne Flyghed & Magnus Hörnqvist (red.), “Laglöst land”), Stockholm, Ordfront, 2003, 204. lpp.

[6] Tomas Bull, Demonstrationsfrihetens dubbla ansikte (Janne Flyghed & Magnus Hörnqvist (red.), “Laglöst land”), Stockholm, Ordfront, 2003, 206. lpp.

[7] Jacques Derrida, Force of Law: The “Mystical Foundation of Authority” (Jacques Derrida (ed. Gil Anidjar), “Acts of Religion”), New York, Routledge, 2002, 244. lpp.

[8] Jacques Derrida, Rogues: two essays on reason, Stanford, Stanford University Press, 2005, 149.lpp.

[9] Ronald Dworkin, Taking Rights Seriously, Harvard University Press, 1978, 186. lpp.

[10] Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām, 21.pants: “Tiek atzītas tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Šo tiesību izmantošanā nav nekādu ierobežojumu, atskaitot tos, kas paredzēti saskaņā ar likumu un kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami valsts vai sabiedriskās drošības un sabiedriskās kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai.”

[11] Ronald Dworkin, Taking Rights Seriously, Harvard University Press, 1978, 185. lpp.

Starptautiskais pakts par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām