Nesen sanāca izmest apli no Rīgas līdz Cēsīm un atpakaļ. Vienatnē braucot, domās sāku kavēties pie nesenajiem notikumiem pie Saeimas. Lai arī pats šajā pasākumā nebiju, visu vakaru to vēroju TV ekrānā un arī nākamajā rītā ar interesi noklausījos pozīcijas politiķu taisnošanos un uzbrukumus diviem opozīcijas pārstāvjiem, kā arī policijas vadības bezkaislīgo sevis slavēšanu un dažu rīkotāju cenšanos nošķirt pasākumu no vandāļu nekontrolējamās rīcības.

Būtībā manas domas par notikušo pašas par sevi tā arī paliktu pie manis, ja vien mašīnā man neskanētu grupas Аквариум dziesma Поезд в огне. Interesanta dziesma, kuras pamatā ir stāsts par dzimteni un kādu pulkvedi, kurš savus padotos aizved no kaujas lauka. Un neviļus man radās vēlme, lai šo dziesmu noklausās visa Latvija un, jo sevišķi, mūsu pozīcijas deputāti un valdība. Nekas, ka dziesma krievu valodā. Domāju, ikviens latvietis, kuram pietiek prāta akli nenīst krievu valodu, piekritīs, ka krievu valodā izteikt domu var nesamērojami skaistāk un skanīgāk.

Es ļoti vēlos, lai tiktu sadzirdēts, ka var pienākt diena, kad mums nav savas zemes, jo karojam paši ar sevi! Es ļoti vēlos, lai pēc iespējas ātrāk pienāk tā diena, kad politiķi un valdība nevis sevi aizstāv, bet skatās patiesībai acīs un par patiesību atzīst patiesību! Pat ja tobrīd tā pieder opozīcijai.. Es ļoti vēlos, lai latvieši beidzot attaptos, ka Latvija nav tikai Dziesmu svētki reizi četros gados, Prāta Vētras koncerttūres, hokeja izlases varējums reizi gadā un vēl kāds atsevišķs, lai arī būtisks, notikums valstij. Es ļoti vēlos, lai nebūtu noticis tā, kā tas notika pie Saeimas un Doma laukumā. Es ceru, ka politiķiem pirmais no akmeņiem, kas lidoja Saeimas logā, būs kā simbols, kas atgriezīs šos ļaudis uz zemes un piespiedīs domāt zemes domu līmenī. Jo sevišķi labs šis akmens būtu tajā logā, no kura tauta savulaik redzēja viena tautas priekšstāvja nepārprotamo žestu pašreizējā Valsts prezidenta ievēlēšanas dienā. Pārējie akmeņi diemžēl bija lieki.

Es nevēlos, lai mūsu valsts ieslīgst vienaldzībā, nabadzībā un bezspēcībā. Es nevēlos, lai par augstu amatpersonu likteņiem lemtu tikpat augstas amatpersonas Zooloģiskajā dārzā. Lai labāk tas notiek ikkatrā ģimenē pie tējas tases, pastaigājoties parkā vai spēlējot šahu Vērmanes dārzā. Es nevēlos, ka Latvija ir skandināvu, Krievijas vai vēl kādas citas varenas valsts palaistuve.

Es būšu ļoti priecīgs, ja cilvēki dzirdēs manis minēto dziesmu, aizdomāsies un sapratīs, ka degošam vilcienam vairs nav, kur braukt. Un ceru, ka Latvija jau nav tik ļoti sadegusi, lai tās zeme un pašcieņa aizbrauktu austrumu, ziemeļu vai aizokeāna virzienā.

Normālā valstī nez vai es tiektos savas domas publiskot. Normālā valstī es turpinātu strādāt, strādātu un domātu par sevi, savu ģimeni, jo darbs taču uztur valsti. Bet spriest un spriedelēt par valsti atstātu filosofu un politologu ziņā.

Un tomēr. Tomēr es ļoti ceru, ka jau rīt Latvija dzīvos. Savu dzīvu dzīvi.

Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.