Foto: © J. de Barros
Jābūt pārliecinātiem par sevi, lai analizētu sabiedrisko politiku un publiskotu savus secinājumus, nesekojot kādam noteiktam politiskam viedoklim. Nedomāju, ka politiskie analītiķi mūsu reģionā jau spēj ar pārliecību prezentēt savus atklājumus.
Jūs šobrīd strādājat Atvērtās sabiedrības institūtā Ungārijā un esat Sabiedriskās politikas centru iniciatīvu programmu vadītājs. Kāda īsti ir jūsu loma?
Pamatā mēs palīdzam nevalstiskām organizācijām un plašākai sabiedrībai iesaistīties sabiedriskās politikas veidošanā. Mēs tiecamies panākt, lai neatkarīgā sektora, ar valdību nesaistītu pētniecības centru veiktā analīze un zināšanas tiktu ņemtas vērā, valdībai piedāvājot dažādas izvēles iespējas politikas veidošanas procesā.
Dažkārt nepieciešama speciāla palīdzība, jo cilvēki nezina, kā rīkoties šajos jaunajos apstākļos. Ja pētniecības centrs ir nokļuvis šādā situācijā, mēs nodrošinām, lai veselu gadu speciālists no kāda Rietumeiropas pētījumu centra strādātu un dalītos pieredzē kopā ar viņiem.
Mēs īstenojam arī vairākas apmācības programmas sabiedriskajā politikā. Lai pārliecinātos, ka komunikācijas kanāli ir atvērti, mēs Eiropas Savienības kandidātvalstu valdībām piedāvājam plašu kursu par strukturālajiem fondiem, kurā tām jāpiedalās kopā ar nevalstiskā sektora pārstāvjiem. Tā mēs pārliecināmies, ka starp viņiem veidojas dialogs.
Tas viss tiek darīts, lai radītu aktīvu, labi izglītotu, neatkarīgi domājošu politisko kopienu reģionā.
Ko ietver šis reģions?
Austrumeiropu, Centrāleiropu, Centrālāziju. Tas stiepjas no Baltijas līdz Balkāniem.
Jūs esat padomnieks Krievijas Nodarbinātības ministrijā, Moldovas Sabiedriskās politikas institūtā. Tāpat esat iesaistīts dažādos projektos Bulgārijā, Polijā, Rumānijā, Ungārijā. Kādas problēmas jūs saskatāt politikas veidošanā?
Centrālajā un Austrumeiropā ilgus gadus ir veikti akadēmiski pētījumi, lai atbalstītu valdības politiku. Tāpēc pastāv labas zināšanas par tehniku, taču trūkst neatkarīgas domāšanas un padomu došanas pieredzes sabiedriskās politikas procesā. Mums jāuzlabo un jāattīsta komunikācijas un to metodes starp neatkarīgo sektoru un valdību. Dažās Centrāl- un Austrumeiropas valstīs jaunie komunikācijas kanāli darbojas aizvien labāk, citās tas nenotiek tik sekmīgi.
Nākamā problēma ir pašu politisko analītiķu spēja darboties jaunajos apstākļos. Proti, līdz šim viņiem ir nācies domāt un strādāt jau iepriekš valdības noteiktās politikas un uzskatu ietvaros. Taču tagad viņiem jādomā neatkarīgi. Jābūt pārliecinātiem par sevi, lai analizētu sabiedrisko politiku un publiskotu savus secinājumus, nesekojot kādam noteiktam politiskam viedoklim. Es nedomāju, ka politiskie analītiķi mūsu reģionā jau būtu kļuvuši pietiekami pašpaļāvīgi, lai ar pārliecību spētu prezentēt savus atklājumus.
Tāpat jāpieņem jauni domāšanas veidi. Piemēram, neatkarīgos politikas pētījumu centrus valdība nefinansē. Līdz ar to viņiem pašiem jāmeklē finansējums. Tas šim reģionam ir kas jauns, jo jāmācās sadarboties pāri valsts robežām, lai finansējums politikas analīzei brīvi nonāktu, piemēram, Rīgā, Latvijā un visā Baltijas reģionā. Tā kā mēs esam jauniņie šajā spēlē, mums jāuzzina, kur šie finansējuma avoti pieejami. Rietumu pētniecības centri par tiem, protams, jau ir ļoti labi informēti. Tagad mēs šiem finansējuma avotiem cenšamies piesaistīt mūsu reģiona neatkarīgo pētniecības centru uzmanību.
Tātad, šīs būtu problēmas. Jāteic, vairums valdību visā mūsu darbības reģionā patiešām ir sākušas veidot komunikācijas kanālus starp neatkarīgajiem analītiķiem un lēmumu pieņēmējiem. Mums vēl ilgs ceļš ejams, taču var redzēt, ka durvis veras vaļā.
Kādā situācijā atrodas Baltijas valstis, salīdzinot ar citām reģiona valstīm?
Baltijas valstis ir spēles līderes, salīdzinot ar Dienvidaustrumeiropas valstīm. Tam ir divi iemesli. Pirmkārt, šeit labāk tiek izprasts, ko nozīmē politikas analīze un padomu došana. Otrkārt, šeit ir cita politiskā situācija.
Bet, ja mēs salīdzinām pētījumu centru skaitu te un tur?
Nejauciet skaitļus ar patieso neatkarīgā sektora līdzdarbošanos politikas procesā! Piemēram, palūkojoties pāri robežai uz Krieviju, jūs ieraudzīsiet ļoti daudz dažādu pētniecības centru. Es teiktu, to tur ir vairāk nekā jebkur citur. Taču tās ir valsts pārvaldes reformas sekas. Tā lika cilvēkiem domāt: “Vai man’ dieniņ! Ko es darīšu? Manu institūtu slēdz! Vairs nav darba šajā valdības departamentā!” Tā šie speciālisti nokļuva ārpus valsts sektora, cenšoties sākt neatkarīgu darbošanos. Rezultātā tika nodibināts milzīgs skaits pētījumu centru, pat salīdzinot ar dažām Rietumvalstīm, kur neatkarīga pētniecība jau ir labi attīstīta. Taču problēma ir, ka tie nav izveidoti, lai piedāvātu valdībai atšķirīgu skatu uz notiekošajiem procesiem. Patiesībā, tie ir vecās sistēmas turpinājums. Tāpēc skaitļi nav tas pats, kas aktīvs un neatkarīgs sabiedriskās politikas sektors.
Kādas metodes jūs izvēlaties, lai dotu padomus politikas veidotājiem?
Mēs sākam ar mūsu pētījuma rezultātu prezentāciju. Ja mēs analizējam, piemēram, izglītības sistēmu un esam atklājuši, ka ir labāks veids, kā to nodrošināt, mēs prezentējam savus secinājumus un ieteikumus viegli lasāma dokumenta formā. Lai pārliecinātos, ka mūsu ziņa patiešām sasniedz plašu sabiedrību, mēs informējam presi, iespējams, rīkojam tikšanās, seminārus, konferences. Vārdu sakot, darām visu, lai pēc iespējas plašāk iepazīstinātu ar saviem atklājumiem un rosinātu diskusijas. Taču tas viss notiek tāpēc, lai pārliecinātos, ka lēmumu pieņēmēju izvēlei tiek piedāvāti dažādi problēmu risinājumi.
Kā jūs raksturotu sabiedriskās politikas veidošanu Centrālāzijā, kur vērojams autoritārisms?
Tā atrodas ļoti agrīnā stadijā. Protams, ka neatkarīga domāšana Centrālāzijas reģionā ir attīstīta visvājāk. Iemesls tam nav tikai pie varas esošās valdības. Piemēram, Kazahstānā ar Sorosa fonda atbalstu mēs tikko atvērām pirmo neatkarīgo pētījumu centru. Mūsuprāt, tas ir sākums jaunai tendencei. Mani uztrauc tas, lai politikas veidotājiem būtu iespēja uzklausīt arī citus, atšķirīgus viedokļus.
Es strādāju ar Ķīnu. Ķīnā ir ļoti centralizēta valdība, kas ļoti vēlas dzirdēt dažādus viedokļus. Varbūt viņi tos nevēlas īstenot tik ātri, kā mums labpatiktu. Taču es ar Ķīnas jautājumiem nodarbojos jau vienpadsmit gadus un redzu – kaut arī lēnām, viņi ieklausās, viņi mainās, taču savā savdabīgā veidā. Tātad, neatkarīgi pētījumu centri kaut ko ir spējuši ietekmēt.
Manuprāt, Ķīnai ir visas iespējas nākamā pusgadsimta laikā kļūt par ekonomisku lielvaru, ja tā turpinās progresēt tāpat, kā pēdējos desmit piecpadsmit gadus.
Vai cilvēktiesību situācija paliks tikpat slikta kā līdz šim?
Dažās jomās viņi nav mainījušies, un es neredzu pazīmes, kas liecinātu, ka viņi to vēlas.
Ja runājam par bijušo komunistisko lielvaru Krieviju, tagad tiek izteiktas bažas par autoritārisma atdzimšanu šajā zemē. Vai arī jūs to saskatāt?
Cilvēki pārejas perioda valstīs pirms desmit gadiem bija iztēlojušies, ka ceļš vedīs tikai vienā virzienā – no punkta A līdz punktam B. Ejiet tikai taisni un nonāksiet līdz B! Realitāte ir cita. Jūs ejat pa ceļu no punkta A uz punktu B, taču atklājat, ka ik pa brīdim jums jāpakāpjas trīs soļus atpakaļ, tad četrus uz priekšu, un tā tālāk. Manuprāt, kādu brīdi pēdējo desmit gadu laikā Krievijai nav bijis skaidrs, kurš ceļš ved no A līdz B. Tā paziņoja, ka vēlas nokļūt punktā B – pie atvērtas tirgus ekonomikas, demokrātiskas valsts iekārtas. Taču nebija pārliecināta, kā. Tā rotaļājās ar jaunām idejām, atsevišķās situācijās kļūstot gandrīz nevadāma. Tāpēc tas, ko mēs tagad redzam Krievijā, manuprāt, ir četri soļi atpakaļ, daudz ko atkal centralizējot un atgūstot kontroli. Un mani tas neuztrauc, jo dažkārt tā jārīkojas, lai saprastu, ka risināt radušos problēmu. Taču mani uztrauc jautājums, kurā virzienā viņi savu ceļu turpinās. Vienmēr pastāv draudi, ka valdība, saņēmusi kontroli savās rokās, tā vietā, lai turpinātu ceļu no A uz B, izvēlas to nedarīt.