Foto: yuki
Integrācijas problēma pirmkārt ir problēma pašiem latviešiem, kuri, lai gan pēdējo divdesmit gadu garumā ir baudījuši ekskluzīvu pieeju varai, tomēr tā arī nav spējuši izveidot daudz maz konstruktīvas un cieņas pilnas attiecības ar krievvalodīgo minoritāti.
Iepazīstoties ar dažādiem mūsu politikas dokumentiem, ir iespējams izjust dažādu emociju spektru – no galēja izmisuma līdz histēriskai jautrībai. Krietni retāk gadās lasīt dokumentus, kuri raisa tīri cilvēcisku līdzjūtību. Vienu no tādiem nesen publicēja Kultūras ministrija, iepazīstinot sabiedrību ar ievadu jaunajai sabiedrības integrācijas programmai, kurš nu jau vairākas nedēļas tiek apspriests mūsu sabiedriskajā telpā. Tā kā šeit lasāmais ir vairāk konceptuāls ievads, nevis konkrētu rīcībpolitikas pasākumu piedāvājums, to ir iespējams arī lasīt tieši šādā, liriski teorētiskā līmenī. Kādi pasākumi tieši slēpjas zem katra no deklarācijas punktiem, acīmredzot rādīs laiks. Vai “atvērtā latvietība” ir vai nav savienojama, teiksim, ar pāreju uz vidējo izglītību latviešu valodā, no šā dokumenta pēc labākās gribas neizlobīsi. Varbūt kādreiz mūs sasniegs arī atbilde uz jautājumu, kas tad īsti nebija kārtībā ar vecajām pamatnostādnēm – vai tās ir jau izpildītas, vai neatbilst laika garam, vai vēl kāda cita vaina.
Latvijas sabiedriskā doma ir labi uztrenēta atrast jebkurā politiskā iniciatīvā kādu savtīgu interesi – ja ne nu gluži materiālu, tad politisku jau nu noteikti. Nevēloties nekādi glaimot Sarmītei Ēlertei un viņas līdzstrādniekiem, ir jāsecina, ka te nu ar to savtīgo interesi būs tā pašvakāk. Ar šādām iniciatīvām pie mums politiski var tikai zaudēt, nevis iegūt. Mēģināt formulēt jebkādu daudz maz sakarīgu viedokli par integrācijas jautājumiem nozīmē izsaukt uguni uz sevi no visām pusēm. Daudz maz skaidras politikas pamatnostādnes nav vajadzīgas nevienam, kas ir ieradis uzsildīt veco etniskā populisma zupiņu ik reizi, kad pašiem svilst papēži. Tādēļ cerēt uz kādām ātrām sekmēm ar šo iniciatīvu nevajadzētu. Iepriekšējās integrācijas politikas pamatnostādnes tika pieņemtas lielā mērā ārēja spiediena rezultātā, un vissūrāk klājās tam vienīgajam integrācijas ministram, kurš savu uzdevumu patiešām uztvēra nopietni. Pašlaik ārēja spiediena nav; savukārt iniciatīvas bagātajai kultūras ministrei Saeimā ir krietni vairāk ienaidnieku, nekā draugu. Līdz ar to visiem integrācijas entuziastiem vajadzētu bruņoties ar pacietību, gaidot šās programmas pieņemšanu un realizāciju.
Darbojoties ar jebkuru tekstu, ideju vēsturnieks ierasti vaicā ne tikai, kas tekstā ir teikts, bet arī kādēļ tas tiek teikts. Proti, ir jāņem vērā, kāds ir sacītā konteksts un tas iepriekš dotais viedokļu “koridors”, kādā attiecīgais autors vispār var izteikties. Protams, ir interesanti piedāvāt alternatīvās programmas versijas, kā to ir darījusi kolēģe Iveta Kažoka[ 1 ] – saskaņā ar uzstādījumu “kādu integrācijas programmu es gribētu, ja mēs dzīvotu vislabākajā no iespējamajām pasaulēm.” Taču ne mazāk interesanti ir paskatīties, ko starp rindām piedāvā jau esošais integrācijas programmas ievads. To, kā nekā, piedāvā demokrātiski ievēlēta augsta valsts amatpersona, un teksts atspoguļo ne tikai viņas personīgo viedokli, bet arī izpratni par to, kas ir vai nav pieņemams šodienas Latvijas politiskajai elitei.
Tauta un viņas valsts
Savulaik, pēc daudz kritizētajiem izteikumiem par “dažādu tautību latviešiem” Sarmītes Ēlertes vārds tika bieži asociēts ar politiskā nacionālisma jēdzienu – proti, ka cilvēka nacionalitāte ir saistīta ar viņa aktīvo pilsonību un piedalīšanos nācijas politiskajā dzīvē. Pēc integrācijas programmas ievada parādīšanās šī ilūzija ir izzudusi. Integrācijas programmas teorētisko rāmi pašlaik veido jurista, prof. Egila Levita proponētais nošķīrums starp valstsnāciju un minoritātēm. Tā ir cienījama, lielākoties vācu juridiskajā telpā pazīstama valststiesiska konstrukcija, kuras ziedu laiki gan ir rodami starpkaru periodā. Saskaņā ar šo koncepciju, valsti veido kāda noteikta nācija (jeb, drīzāk, tauta etniskā nozīmē), kura tad vēsturisku tradīciju vai vienkārši savas labvēlības dēļ piecieš sev līdzās minoritātes ar noteiktām, valstsnācijas atvēlētām tiesībām. Valstsnācija ir valstiskuma nesējs, kuram ir ļauts uzspiest valsts publiskajai dzīvei savu valodisko un kulturālo identitāti. Minoritātes turpretī ir grupas ar noteiktām tiesībām (uz skolām, savas valodas lietojumu noteiktās jomās, reizēm pat politisku pārstāvniecību) kuras atzīst valstsnācijas dominējošo lomu un tās atbildību par valsti.
Te nav vietas, lai polemizētu ar Egilu Levitu par to, vai šī konstrukcija ir vienīgais vai pats labākais iespējamais pamats Satversmes 2. panta skaidrojumam. Varbūt, ka tā patiešām ir. Taču daudz būtiskāk būtu saprast, kā uz tās pamata ir iespējama integrācija šodienas Latvijas sabiedrībā. Lieta tā, ka šī konstrukcija ir izteikti hierarhiska. Būtībā tā tikai skaidri noformulē līdzšinējās Latvijas etnopolitikas izejas pozīciju: mēs, latvieši, te esam valststauta, bet jūs, pārējie, stāviet pie ratiem un gaidiet, kad mēs jūs pasauksim. OK, ir labi skaidri noformulēt jau iepriekš zināmo. Taču cerēt, ka kāds būs viegli integrējams, norādot viņam viņa vietu uz hierarhijas zemākā pakāpiena, varbūt nav sevišķi apdomīgi. Arī bildinot kādu, taču parasti nerunā par pakļaušanu un kundzību ģimenē, vai ne tā? Vai varbūt tie “integrējamie” nemaz nav šā dokumenta auditorija?
Mēs visi spējam novērtēt elegantas juridiskas konstrukcijas – jo īpaši tad, ja tās ir kompetentas un labi argumentētas, kā prof. Levita gadījumā. Taču politiķiem reizēm liekas, ka šādas konstrukcijas sniedz kādu pārpasaulīgu un nepolitisku sankciju viņu darbībai. Taču realitāte, ak vai, ir pilnīgi pretēja: paši juristi bieži vien atzīst, ka drīzāk apkalpo politiķus, nevis diktē tiem savus noteikumus. Arī šī “valstsnācijas – minoritātes” pozīcija ir sava laikmeta Eiropas politikas auglis laikmetā, kad pēc jauno nacionālo valstu rašanās bija nepieciešams aizsargāt to daudzās mazākumtautības. Starp citu, rakstu ar šādu nosaukumu “Staatsvolk und Minderheit” 1926. gadā Rīgā publicēja arī Pauls Šīmanis[ 2 ]. Viņš acīmredzot nebija kaut ko pareizi sapratis, jo šajā rakstā nevēlējās piekrist saviem reakcionārajiem vācbaltu tautasbrāļiem viņu vēlmē kļūt no Minderheit par Staatsvolk. Šīmanis bija iedomājies, ka kādas grupas sabiedrisko statusu nosaka viņu nopelni valsts priekšā, nevis tās etniskā piederība. Atpalicis cilvēks, ko lai saka… Katrā gadījumā vēlēsim sekmes kultūras ministrei, kad viņa dosies integrēt Latvijas krievvalodīgos no valstsnācijas pozīcijām. Un cerēsim, ka šie pēdējie, atšķirībā no starpkaru perioda reakcionārajiem vācbaltiem, viņai neatbildēs: “mēs arī esam valstsnācija.”
Nemezīda kā integrācijas dieviete
Īsi sakot, ja patiešām vēlamies kādu integrēt, būtu vērts padomāt, ar kādiem vārdiem tas tiek darīts. Lai izvairītos no negribētas pārprašanas (pret gribētu pārprašanu līdzekļi vēl nav izgudroti), es īsos vārdos iezīmēšu savu pozīciju sabiedrības integrācijas jautājumā. Vispirms, arī demokrātiskai un liberālai valstij ir tiesības aizsargāt noteiktu valodu kā savas kulturālās identitātes pamatu. To dara vairums Eiropas valstu, un arī Latvijas valsts centienos aizsargāt latviešu valodu nav nekā nedemokrātiska per se. Otrkārt, valsts var nodarboties ar savas vēstures skaidrošanu, saistot to ar patriotisko audzināšanu. Tas nenozīmē, ka ir par katru cenu jāpolitizē vēstures zinātne vai jāliedz paust atšķirīgus uzskatus par vēsturi. Taču arī visās demokrātiskajās zemēs pastāv “oficiālie” vēstures lasījumi, kuriem tiek piešķirts valstisks statuss: lai ko arī ļaudis nedomātu par ASV Pilsoņu karu, valsts redzēs to vienā noteiktā veidā. Šajā ziņā nav taisnība tiem normatīvajiem liberāļiem, kuri par spīti acīmredzamām lietām vēlas redzēt Latviju kā valodiski un vēsturiski neitrālu valsti. Taču galvenā nelaime ir tajā, ka mēģinājumi sasniegt šos kopumā leģitīmos mērķus Latvijā ir īstenoti visai dīvainā veidā. Vēl vairāk: tādu politiķu, kuri patiešām nopietni uztver integrācijas uzdevumu un būtu gatavi tajā investēt kādu politisku kapitālu, līdz šim ir bijis nožēlojami maz.
Integrācijas programmas ievadā ir atrodams sekojošs izteikums: “Pēc Padomju Savienības sabrukuma pēkšņā „nonākšana” citā, neatkarīgā valstī radīja sabiedrībā spriedzi, kuru veido gan pamatā krieviski runājošo cilvēku pēcpadomju „zaudētās dzimtenes” trauma un nedrošība par savām nākotnes perspektīvām Latvijā, gan latviešu nedrošība par izredzēm atjaunot, saglabāt un attīstīt latvisko kultūrtelpu. Šīs „traumas” būtiska sastāvdaļa ir konfliktējoša sociālā atmiņa [..].” Nerunājot nemaz par diezgan dīvainu pēdiņu lietojumu, tomēr būtu vērts noskaidrot: kam tad te īsti ir tā trauma? Tikai tiem krieviski runājošajiem, vai arī nedrošajiem latviešiem? Ja tikai krievvalodīgajiem, tad acīmredzot valstsnācijai tiks atvēlēta tāda kā terapeita loma – vēlam sekmes. Ja arī latviešiem, tad varbūt par to ir vērts parunāt atklāti? Šķiet, ka vārds “trauma” patiesi varētu kļūt par atslēgvārdu integrācijai, un pirmais solis šās traumas ārstēšanā būtu tās atzīšana un apzināšanās – to jums pastāstīs jebkurš pirmā kursa psiholoģijas students.
Ir skaidrs, ka padomju laiks ir atstājis patiesi traumatiskas sekas latviešu pašapziņā, kuras šodien ierobežo valstsnācijas spēju rīkoties un par savu rīcību atbildēt. Vispirms tās, protams, bija sekas no politiskā terora, nošaušanām un izvešanām – turklāt ļaudīm nebija arī iespējas atklāti sērot par saviem nogalinātajiem un nomocītajiem līdzcilvēkiem. Taču līdz ar Hruščova atkusni šo biogrāfisko traumu pakāpeniski aizstāja kultūras trauma. Latvijas teritorijā, kurā gandrīz visur ierasta un pašsaprotama saziņas valoda bija latviešu valoda, šo valodu arvien vairāk sāka izspiest krievu valoda, turklāt ar nepārprotamu atbalstu no politiskās varas, kura, kā jau impērijai pieklājas, bija gana aroganta un ciniska pret sīko tautiņu īpašajām vajadzībām. Cittautiešu imigranti, lielākoties tikpat nevainīgi sistēmas upuri kā latvieši, latviešu acīs kļuva par okupācijas režīma iemiesojumu un visa latviskā ienaidniekiem. Kad 1980. gadu beigās padomju režīms sāka ļodzīties un parādījās cerības uz neatkarības atjaunošanu, uz brīdi uzvirmoja cerība, ka pēc komunisma beigām viss būs kā “vecajos labajos laikos”. Taču tas nenotika: traumas sekas nekur neizzuda, un tā turpināja bojāt visiem dzīvi. Radās savdabīga neiroze, ar visu tai raksturīgo nespēju pašiem atbildēt par sevi un savas rīcības sekām, pēkšņas agresivitātes lēkmēm, kas mijas ar ilgstošu depresiju. Līdzšinējie integrācijas mēģinājumi te ir lielisks piemērs. Ir brīži, kad mēs pa mirklim esam gatavi tēlot labiņos – ratificēt konvencijas, veidot sekretariātus, aicināt naturalizēties, rakstīt programmas, labot pilsonības un valodas likumus, un, galvenais, vārdos visvisādi apliecināt savu lojalitāti demokrātijas ideāliem. Īpaši draudzīgi mēs esam, kad skatās kāds no malas – teiksim, no EDSO vai Eiropas Padomes. Taču tad ar reizi atkal pienāk nebaltas dienas, kad traumētā bezapziņa sāk izpausties agresivitātē un atriebības alkās. Tikko kā vēl mīļi smaidījuši, mēs sākam vicināties ar dūrēm, runāt par deportācijām un naturalizācijas apturēšanu, lamāt katru krievu par piekto kolonnu, zākāties par voblām un častuškām, vainot viņus visos komunistu noziegumos un piedevām vēl latviešu eglīšu nepirkšanā, īsi sakot – visādi lepoties ar savām traumētajām galvām. Laipni lūdzam integrētā Latvijā, tā teikt. Turklāt abas lietas diemžēl dara vieni un tie paši ļaudis, atkarībā no garastāvokļa un auditorijas.
Skaidrs, ka krievvalodīgajiem ir pašiem savas traumas, ne ar ko ne mazākas par šeit aprakstītajām. Tur būtu par ko izrakstīties: gan par nacionālu nihilismu, gan nostaļģiju pēc zaudētās impērijas, gan Krievijas mediju stereotipu atražošanu, gan daudz ko citu. Nelaime tikai tā, ka krievvalodīgie te nepretendē integrēt pārējās tautības – to it kā vajadzētu darīt valstsnācijai. Taču šī pēdējā jau aprakstītās neirozes dēļ līdz šim tā arī nav spējusi saprast, ko un kā iesākt. Vispirms, etnopolitikas jautājumi pie mums izsenis ir nodoti faktisku radikāļu rokās. Šajā jomā gandrīz viss, ko neuzspieda EDSO, ASV, EK vai EP, ir nācis no Dobeļa, Tabūna un viņu līdzinieku mutes. Līdz pat nesenam laikam neviens no šķietami “demokrātiskā” un “eiropeiskā” valstsnācijas vairākuma pat pušplēsta vārda neiebilda šovinistiskiem psihopātiem, kuri Latvijas politikā ir uzmetušies par latviešu interešu galvenajiem aizstāvjiem. Viņiem tika un joprojām tiek ļauts ķēzīties un kurināt naidu latviešu valstsnācijas vārdā, visiem “atvērtās latvietības” aizstāvjiem draudzīgi klusējot lupatiņā.
Mēs varam pamatoti pārmest daudziem krievvalodīgajiem sliktu un nicinošu attieksmi pret Latvijas valsti. Taču varbūt kādreiz ir vērts iedomāties sevi viņu vietā – vismaz tiem no valstsnācijas, kuriem šāda doma vien nevieš pretīgumu. Tad varētu pavaicāt: vai jūs gribētu veidot kādas ilglaicīgas attiecības ar cilvēku, kura labvēlību un atklātību ik pa brīdim nomaina naids un nekontrolēta agresivitāte? Un, ja ne, tad kādēļ sagaidāt to no citiem? Integrācijas problēma nav tikai Latvijas krievvalodīgo problēma, kurus moka kaut kādi pagātnes rēgi. Tā pirmkārt ir problēma pašiem latviešiem, kuri, lai gan pēdējo divdesmit gadu garumā ir baudījuši ekskluzīvu pieeju varai, tomēr tā arī nav spējuši izveidot daudz maz konstruktīvas un cieņas pilnas attiecības ar krievvalodīgo minoritāti. Buksējošā naturalizācija, 9. maijs un spļaudīšanās pie Brīvības pieminekļa to apliecina gaužām skaidri. Tādēļ būtu interesanti zināt, ko jaunās integrācijas programmas autori domā par valsts līdzšinējo integrācijas politiku – pašreiz vairāk par miglainiem mājieniem programmas ievadā ir grūti saskatīt. Būtu vērts pārdomāt, cik efektīvi integrācijas veicināšanā ir bijuši līdzšinējie spēka paņēmieni un prasību izvirzīšanas politika. Kazi, varbūt ienāks prātā kas labāks. Galu galā, demokrātiskas valstis šodien tomēr vairāk mēģina darboties nevis ar spēku, bet ar pārliecināšanu. Turklāt ne jau par kādiem augstiem principiem te ir runa. Vienkārši spēka politika ir ļoti neefektīva un visbiežāk dod spēcīgu atsitienu pašiem tās realizētājiem. Taču, protams, ka neviens mums nevar liegt arī turpināt līdzšinējos pašaizliedzīgos centienus mūra ielaušanā ar savām galvām. Tikai to galvu gan paliek tā drusku žēl.
Eiropa mūs sapratīs
Nav taisnība tiem, kas saka, ka Latvijas politiskā dzīve ir sekla un provinciāla. Mēs esam visnotaļ spējīgi pārņemt Eiropas politiskās idejas un koncepcijas savām vajadzībām – tiesa, paši savā, latviskā veidā. 2010. gada vasarā lielisku dāvanu mūsu etnopolitikas veidotājiem pasniedza Angela Merkele ar savu paziņojumu par “multikulturālisma izgāšanos”. Ne jau bieži ir iznācis Latvijā dzirdēt gaviles par kāda rietumu politiķa izteikumiem. Pie mums Merkeles tēzei bija vairāki pozitīvi rezultāti. Vispirms, laba daļa sabiedrības uzzināja, ka tas, kas pie mums līdz šim ir noticis, īstenībā saucas “multikulturālisms”. Apvāršņu paplašināšana vienmēr ir laba lieta, īpaši politiskās (atvainojiet par izteicienu) elites piederīgajiem. Otrkārt, mūsu līdzšinējā etnopolitika pēkšņi, visiem par brīnumu bija izrādījusies pareiza – tagad mums būs pamats ar jaunu sparu turēties pretim visām Eiropas Padomes un EDSO rekomendācijām. Visbeidzot, mums bija ļauts noprast, ka Latvijas krievvalodīgie būtībā tie paši Vācijas turki vien ir – grūti asimilējami, sociāli neproduktīvi, un, visbūtiskākais, kulturāli mazvērtīgi. Paldies kanclerei par to!
Galu galā, kāda starpība, ko ar savu runu patiesībā Frau Merkele domāja? Aizspiedīsim ausis, klausoties viņas turpat sekojošajā apgalvojumā, ka islāms ir Vācijas kultūrtelpas sastāvdaļa – tādu Eiropu mums, paldies, nevajag. Merkele bija mums negribot devusi atļauju turpināt – ko vēl vairāk vajag? Patiesībā jau tā lieta ir samērā vienkārša. Vispirms, Vācijas turku imigranti patiešām ir šai valstij liela problēma – vispirms, ekonomiska un sociāla. Šie ļaudis dzīvo noslēgtās kopienās, pārtiek no pabalstiem, agri pamet izglītību, neveido normālas karjeras un bieži pievēršas kriminālām vai puskriminālām nodarbēm. Tā teikt: mēģināsim viņus dabūt ārā no noslēgtajām kopienām un padarīt par normāliem vidusšķiras vāciešiem, profesionāļiem un nodokļu maksātājiem – ar VW Golf, atvaļinājumu Maljorkā un mājiņu priekšpilsētā. Tāda praktiska, garlaicīga pieeja, bez kāda tautiska romantisma un Nībelungiem. Taču tas nav mūsu ceļš. Asimilēt noteikti vajag, bet ne jau tādēļ, lai vairotu šo cilvēku konkurētspēju un nodokļu maksāšanas kapacitāti. Patiesi – ko vēl negribēsiet? Mums vajag kaut ko pavisam citu: atslodzi dvēselei, atmaksu par ilgajiem okupācijas gadiem, un vēl sarīkot “viņiem” to pašu, ko “viņi” mēģināja sarīkot mums komunistu laikā. Un to visu mums Angela Merkele ar vieglu roku atvēlēja – nu saki vēl, ka Dieva nav!
Miers caur kultūru
Varētu jau pieņemt, ka arī Latvijā integrācijas politikas uzdevums ir nevis atriebties, bet “pacelt” imigrantus līdz valstsnācijas attīstības līmenim. Taktisku apsvērumu dēļ nevaicāsim, vai kultūras ministre šajās vēlmēs nav diezgan vientuļa. Tieši šeit integrācijas progammas sakarā parādās nozīmīgs praktisks jautājums: kādēļ ar to būtu jānodarbojas tieši kultūras, nevis izglītības, ekonomikas vai labklājības resoram? Kā īsti notiks šī integrācija uz latviskās identitātes pamata? Pieņemot, ka ministrei šajā sakarā jau ir kāda vīzija par gaidāmo kulturālo integrāciju, es tomēr atļaušos paust dažus apsvērumus šajā sakarā.
Vispirms, integrācijas nodošana kultūras ministrijas rīcībā liecina, ka ir pilnībā atmestas cerības integrēt ļaudis politiski – proti, caur pilsonību un kopīgu līdzdalību demokrātiskās institūcijās. Politiskās integrācijas sapnis programmas autoru acīs laikam gan ir izsapņots, un tagad ir pienākusi kārta kultūrai kā integrācijas pamatam. Latvijas tautai saskaņā ar programmā pausto definīciju ir kopīga “latviskā identitāte”, kura ietver valodu, kultūru un sociālo atmiņu. Šī identitāte ir pamats demokrātiskai līdzdalībai – sak’, pirms neesi kulturāli latviskojies, uz politiku labāk necierē. Skaidrs, ka integrācijas pamats Latvijā ir latviešu valoda, un ir pašsaprotami, ka tā jāapgūst visiem Latvijas iedzīvotājiem – kaut vai kā saziņas līdzeklis. Taču šeit runa acīmredzot ir vēl par kaut ko citu: proti, par kultūru kā noteiktu tradīciju un vērtību kopumu, un sociālo atmiņu kā noteiktu vēstures notikumu interpretāciju. Programma uzsver, ka mazākumtautībām ir jādod iespēja saglabāt savu kultūru; vienlaikus to piedalīšanās “Latvijas tautā” ir atkarīga no to spējas pieņemt kopīgo latvisko kultūru un latvisko sociālo atmiņu kā integrācijas pamatu. To tad arī acīmredzot grasās kultivēt kultūras ministrija.
No visas sirds gribētos kādreiz uzzināt, kā programmas autori to iedomājas ieviest dzīvē. Vispirms, par kādu latvisko kultūru šeit ir runa? Manuprāt, ir iespējamas trīs atšķirīgas atbildes uz šo jautājumu, katra ar savām problēmām. Tā var būt vai nu 1.) XIX gadsimtā izveidotā latviešu etnogrāfiskās kultūras versija, vai 2.) latviešu “augstā”, t.i., ekspertu kultūra, vai 3.) mūsdienu latviešu populārā kultūra. Katrs no šiem variantiem ir gana interesants, lai par to paprātotu.
Pirmais variants: tautasdziesmas, dziesmusvētki, teikas, tautas tērpi, dejas, kokles, Brīvdabas muzejs, Jāņu un meteņu svinēšana, māla bļodas, puzuri, koka karotes, skābputra, sklandrauši un pelēkie zirņi. Tie šodien joprojām bieži tiek uzskatīti par latviešu kultūru ar lielo burtu, un visam šim mantojumam var piemist zināma pievilcība arī ieinteresētu svešinieku acīs. Taču uz šā mantojuma pamata būs grūti kādu integrēt tā iemesla dēļ, ka vairumam pašu latviešu šis mantojums ikdienā diez ko daudz nenozīmē. Vai būtu paredzēts integrēt cittautiešus šajā XIX gadsimta mantojumā? Lai kādas sentimentālas jūtas mēs nelolotu pret savu pagātni, šādi mēģinājumi varētu būt problemātiski pašiem latviešiem, kuri šodien arvien vairāk ilgojas pēc kādas jaunas, XXI gadsimtam atbilstošas identitātes, kura drusku mazāk smaržotu pēc naftalīna.
Otrais variants: latviešu starptautiski konvertējamie augstās kultūras sasniegumi no Raiņa un Blaumaņa līdz Vizmai Belševicai, Pēterim Vaskam un Alvim Hermanim. Tās ir lietas, par kurām latviešiem ir pamats būt lepniem, un kuru vērtību nenoliegs neviens kaut cik saprātīgs cittautietis. Turklāt šādi produkti nekad nav “nacionāli” šaurā nozīmē, bet gan vienmēr ar zināmu universālu, eiropeisku vērienu: Rainis tulko Puškinu, Prokofjevs mācās pie Jāzepa Vītola, Hermanis iestudē Šukšinu. Nelaime vienīgi tā, ka šāda veida kultūra ir nišas produkts, kuru patērē samērā neliela daļa iedzīvotāju. Turklāt tiem, kas lasa dzeju un klausās akadēmisko mūziku, lielākoties nekādi palīglīdzekļi integrācijai nav vajadzīgi. Šādi ļaudis, atšķirībā no vairuma Latvijas politiķu, starpkultūru kompetenci vērtē kā ieguvumu, nevis draudu.
Trešais variants: šlāgeri, televīzijas šovi un seriāli, popsa, populārais kino, sports, slavenības un sensācijas. Taisnību sakot, šis variants būtu visticamākais. Te ir atrodami saskarsmes punkti, turklāt šo kultūras produkciju, atšķirībā no etnogrāfiskās un “augstās” kultūras, cilvēki patērē masveidā un ikdienā. Turklāt populārās kultūras jomā integrācijai jau ir zināms pamats: galu galā, Raimonds Pauls, Ivars Kalniņš, “Prāta vētra” un Intars Busulis vienlīdz uzrunā abas auditorijas, un, ņemot vērā, ka Latvijas valsts rīcībā vismaz teorētiski atrodas tādi resursi kā LTV 7 un LR 4, pasākums nebūt nav bezcerīgs. Varētu cerēt, ka šīs popkultūras prominences būtu ar mieru veltīt mazliet savu spēku arī Latvijas sabiedrības integrācijai. Tomēr šeit ir jāņem vērā vēl kāds apstāklis. Proti, Latvija tradicionāli ir bijusi daudz lielāka kultūras importētāja, nekā tās eksportētāja – kas ir tikai normāli, ņemot vērā latviešu mazo skaitu. Tādēļ šodien mūsu valstī ir krietni vairāk latviešu, kuri ir integrējušies krievu popkultūras telpā, nekā otrādi: atcerēsimies kaut vai nemitīgos Krievzemes seriālus televīzijā, “Ar vieglu garu” 1. janvārī, latviešu publiku “Jaunajā vilnī” un tulkotos Mariņinas detektīvus grāmatveikalos. Pavērst šo tendenci pretējā virzienā būtu grūti, bet ne neiespējami – ja vien šādai politikai patiesi būtu kāds nopietns atbalsts. Uz ātrām sekmēm šeit gan cerēt gan būtu pāragri. Nu tik drīz nebūs tā, ka Gazmanova vietā kāds klausīsies Anci Krauzi, Kirkorova vietā – Lauri Reiniku, “Jaunā viļņa” vietā brauks uz Ventspils šlāgerfestivāliem, un “Kamenskas” vietā skatīsies diezgan baisās LTV ziepju operas. Taču, ja reiz runa tiešām ir par integrāciju caur kultūru, tad šis ceļš ir vismaz apsvēršanas vērts.