Foto: A. Jansons © AFI
Pirms vēlēšanām politiķiem it kā jāapliecina sava uzticība demokrātijai, taču vēlme sasniegt vēlētāju masas liek izmantot emocionālo retoriku. Latvijas politika ir divkosīga - divpadsmit gadus tajā dominē neoliberālās ekonomikas diskurss, kas paredz individuālisma principu “parūpējies par sevi pats”, bet politikā virsroku guvusi kolektīviskā ideoloģija, kas izpaužas ne tikai kā etnisko “citu” izslēgšana no politiskās demokrātijas (“mūsu tautai” nepiederošie), bet arī kā pašu pilsoņu tiesību ierobežošana (“mūsu klubam” nepiederošie). Likumdošana, preses publikācijas, politiķu runas nesaskata pilsonī varošu un zinošu darītāju, kas tiešām spētu pats par sevi parūpēties.
A.Šķēles pavēle mazgāt kreklus vai V.Vīķes-Freibergas ierosinājums ravēt, rušināt un laistīt apliecina, ka politiķi saprot valsts problēmas kā pilsoņu slinkumu, izlaidību vai nemākulību. Nav pārsteigums, ka mediju intervijās pilsoņi saka, ka “valstij jārūpējas”, “valstij jāuzņemas” utt., neuzskatot lokālās iniciatīvas formas, brīvprātīgo darbu vai pašpārvaldi par risinājumu savām problēmām
Latvijas Republika likvidēja valsts patronāžu sociālajā jomā, taču nebija spējīga nodrošināt vienādas iespējas katram pašam uzņemties šīs funkcijas. Šo plaisu politikā aizpilda populisms. Pieļauju, ka lēto populismu pieprasa masu prese. Bet kur ir tas lauks, kur notiek nopietna domu apmaiņa, ja arī kvalitatīvajos medijos politiķi apliecina lozungveida domāšanu? Ceru, ka rakstot portālam politika.lv E.Repše apzinājās uzrunājamās auditorijas līmeni un medija definēto misiju veicināt diskusijas. Taču autors paliek pie aģitpropa paņēmieniem. E.Repše iestājas par neoliberālismu, bet publikāciju caurvij sociālās inženierijas patoss – “Es zinu kā”. Neoliberālisma pamatā ir nestabila līdzsvara jēdziens, sistēmas pārvalde ir decentralizēta pašregulācija. E.Repše savā uzsaukumā uzņemas pārāk daudz, un to visu viņš grasās paveikt viens pats. Varētu būt arī tā, bet drīzāk tas atbilst J.Bojāra uzskatiem, kurš sola rūpēties par katru no mums.
E.Repšes “es” ir pretrunā ar liberālismu arī tāpēc, ka liberālisms ir saistāms ar diskursīvo politiku – politiķiem jāprot izteikt un pamatot uzskatus, iesaistīties diskusijā, ko nedz viņš, nedz vairums politiķu neprot vai nevēlas darīt. Latvijas pieredze ļauj secināt, ka neoliberālismam nav sociālā pamata sabiedrībā un “liberālā” valdošā politiskā elite nav veicinājusi tādas sociālās bāzes veidošanos/veidošanu. “Latvijas ceļš” atbalstījis izslēdzošo, nevis publisko politiku un nekad nav skaidri izteicies par saviem politiskajiem principiem. Viena TB/LNNK daļa (Krasts, Vaidere, Zīle) īstenoja neoliberālās ekonomiskās reformas, kamēr otra (Dobelis, Tabūns) nodrošināja ideoloģisko piesegumu. Politiskais diskurss ir veicinājis nepotismu, cilvēku vērtēšanu saskaņā ar piederību, kolektīvismu, neskaidru izteikšanos un noklusēšanu, nevis tādas liberālās vērtības kā individuālisms, cilvēku vērtēšana saskaņā ar sasniegumiem, atklātība.
Komunisti savulaik vislabāk attīstījuši lozungveida domāšanu, tāpēc nav brīnums, ka E.Repšes vārdu kombinācijām ir amizants efekts. “Sirdsapziņas komandu” jau esam piedzīvojuši. “Partija ir mūsu laikmeta prāts, gods un sirdsapziņa” jau daiļoja ēku sienas.
Pagajušonedēļ “Jaunais laiks” izplatīja programmu “Masu informācijas līdzekļi”. Spriežot pēc tā, ka teksts tika atsūtīts pa e-pastu īpaši atlasītai auditorijai, tas ir jāuztver nopietnāk par PSKS CK 7. novembra saukļiem. Taču, piemēram, lozungs “Viens no modernās sabiedrības masu informācijas stūrakmeņiem ir Internets un tā sniegtās iespējas” skan gluži kā “ekonomikai jābūt ekonomiskai”.
Politiķu rīcība pirms vēlēšanām lieku reizi parāda, ka sabiedrībai nav liberālās attīstības potenciāla. Politiķi nav ļauni pēc savas dabas, viņi rīkojas kultūras ietvaros. Politiskās atskaitīšanās princips nav iespējams, ja nav sociālo struktūru, kas to pieprasītu. Arī darījumu kultūrā ir maz kapitālistiskās pragmatikas. Kancelejas preču veikalu un to sortimenta daudzums liecina, ka ir svarīgi rakstīt uz skaista papīra un pieskaņot mapīšu krāsu telpas dizainam. Latviski to sauc par “sakārtošanu”. Pragmatisks jautājums kā un kāpēc mēs lietosim “sakārtoto”, kādas funkcijas tas veiks, netiek uzdots. G.Ķēniņa-Kinga pētījumi uzrāda, ka latviešu darījumu vide nosliecas uz moralizēšanu, atšķirībā no igauņu pragmatisma. Cilvēki baidās uzņemties atbildību, interpretē likumu pēc burta, nevis pēc gara, lietas izprot, saskaņojot ar dienaskārtības lozungiem: NATO, ES, “tranzītvalsts”, “tūrisms”, nevis reflektējot par sabiedrības funkcionēšanas likumsakarībām.
Latvijas politikā nav tādu piemēru, kad uzpūstais “es” rīkotos dramaturģiski likumsakarīgi. Ja 1940.gadā K.Ulmanis būtu izdarījis pašnāvību, tad viņš gan izvairītos no asinspirts, gan simboliski apstiprinātu jaunā režīma neleģitimitāti. Bet vadonis ļoti gribējis “palikt savā vietā”. Uzņemties atbildību un atzīt savas kļūdas nav Latvijas politiskās kultūras īpašība. Šādā kontekstā runāt par “liberālismu” var tikai kāda privātuzņēmuma vai centrālās bankas ietvaros, kur nedaudzu darbinieku rīcību ir iespējams kontrolēt un modelēt.