Raksts

Neiespējamā žurnālistu savienība


Datums:
25. maijs, 2010


Autori

Olga Proskurova


Foto: Mo Elnadi

Ja pieņemam, ka redakcija ir viensēta, tad LŽS — kultūras nams, kur organizē pieticīgas, lai neteiktu — nožēlojamas, svinības. To nenosauksi pat par godkāres gadatirgu. Tas ir kaut kas tāds, kam vispār nav nozīmes.

Burvīgs pavasara vakars — silts, kluss, mazliet snaudulīgs. Jāatzīstas, šādu vakaru nemaz negribas tērēt pārdomām par Latvijas Žurnālistu savienību (LŽS). Un tomēr atzīstos pati sev, ka tieši tāpēc, ka negribas, vajag padomāt, kas šajā savienībā ir tāds, kas nav savienojams ar harmoniskām sajūtām? Kas šajā savienībā ir tāds, kas žurnālistu atstāj neizmērojami vienaldzīgu un pavisam noteikti neraisa piederības sajūtu? Savienība ir pati par sevi, bet es, žurnāliste, — arī pati par sevi. Vienīgais, kas mūs vieno (vai patiesi vieno?), ir Latvija.

Jā, tik burvīgā pavasara vakarā ļoti grūti strukturēt domas. Īpaši, ja domu par tādu visnotaļ iluzorisku substanci kā LŽS nav īpaši daudz. Tikai trīs. Un, lūk, te arī būs šīs trīs.

Redakcija kā viensēta

Neatklāšu nekādu noslēpumu, pasakot, ka Latvijas masu mediju redakcijas dzīvo visai savrupi. Tās nekaro, taču pavisam noteikti mīlestību viena pret otru neizjūt — konkurence liek sekot citu redakciju veiksmēm un par tām mazliet sabēdāties. Un tāpat liek ievērot citu mediju misēkļus un tīksmīgi tos apspriest smēķētavā. Ja kļūda ir ļoti nopietna un tieši skar redakciju, tad var konkurentam uzrakstīt atklātu vēstuli, žulti izlejot sava izdevuma lappusēs un uzjautrinot citus tirgus dalībniekus. Arī publikāciju tematus redakcijas greizsirdīgi apspriež tikai savā šaurajā lokā, ar avotiem savstarpēji padalās tikai labi draugi, bet plānošanas sapulces būtībā ir apzīmogotas ar īpašas slepenības grifu.

Un tas viss tikai tāpēc, ka, pēc pašu žurnālistu izteikumiem, „mēs visi guļam zem vienas un tās pašas segas”. Ziņas par kadru vai finansiāla rakstura pārmaiņām vienā izdevniecībā kļūst zināmas citai izdevniecībai daudz agrāk, pirms par to oficiāli uzzina pirmajā redakcijā strādājošie. Nav pārsteigums, ka tie paši kadri plūst no vienas redakcijas uz citu, sev paturot tiesības intensīvi sazināties ar saviem bijušajiem kolēģiem — kas gan to var liegt? Retums nav arī „jauktās” žurnālistu ģimenes, taču šeit gan valda nerakstīts nosacījums — ģimene ir viena lieta, bet darbs — pavisam cita.

Tā nu sanāk — kaut arī starpredakciju komunikācija eksistē vairākos līmeņos, pats galvenais — redakcijas plāni jeb saturs un to realizācija, un ieguldītie resursi — paliek aizliegtais temats. Redakcijas suverēnās robežas tiek aizsargātas ar iekšējās ētikas likumiem. Un te arī rodas jautājums — ja žurnālisti jau tāpat ikdienā kontaktējas, jo žurnālistu sabiedrība Latvijā ir ļoti maza, tad ar ko gan viņus varētu piesaistīt profesionālā savienība? Baumas izplatās pa citiem kanāliem, bet par pašu galveno — attīstību — tāpat neparunāsi, jo konkurentu ausīm visu neuzticēsi. Jā, un arī laiks! Kā atradīsi laiku tam, pēc kā nav nepieciešamības?

Ja pieņemam, ka redakcija ir viensēta, tad LŽS tagad — kultūras nams, kur organizē pieticīgas, lai neteiktu — nožēlojamas, svinības, kuru laikā izsniedz diplomus. Tā nu viensētnieki sabrauc, viens otram uzsmaida, pabrīnās par žūrijas nemainīgo sastāvu, ātri savāc savas „pateicības grāmatas”, iekož pāris kanapē maizīšu un steidzas atpakaļ uz savām redakcijām. To nenosauksi pat par godkāres gadatirgu. Tas ir kaut kas tāds, kam vispār nav nozīmes, tāpēc ka…

Autoritātes kā dinozauri

Neatklāšu noslēpumu, sakot, ka Latvijas žurnālistiem nav autoritāšu — kopīgu un vispāratzītu. Tādu, lai Diena un Neatkarīgā, Vesti un Telegraf rastos kopīgs viedoklis — jā, lūk, tie ir žurnālisti, kurus mēs visi cienām, un tieši viņi vada mūsu žurnālistu savienību! Vai šīs autoritātes ir izmirušas, kā izmiruši dinozauri? Vai varbūt žurnālistikā viņu (kā dinozauru?) nekad tā arī nav bijis? Nevainojama reputācija, ko atzīst visa cunfte — kuram gan no Latvijas žurnālistiem kas tāds piemīt?

Reportiera pamatuzdevumi — pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt informāciju, apšaubīt jebkuras autoritātes viedokli, meklēt kontrargumentus, noskaidrot notikušā īstos cēloņus, skatīt lietas un cilvēkus kontekstā — tas viss autoritāšu apzināšanu un izvirzīšanu padara praktiski neiespējamu. Bet tikai autoritātēm varētu būt vērts pacensties un arī iespējas apvienot tos, kam raksturīgi pārbaudīt un vēlreiz pārbaudīt, šaubīties un ielūkoties aiz kulisēm. Autoritātēm, pie kurām varētu vērsties pēc padoma un aizstāvības juridiski un ētiski strīdīgos gadījumos. Autoritātēm, kuru vārdam būtu svars, un vispirmām kārtām jau — pašu žurnālistu vidū. Visu žurnālistu vidū. Baidos, ka kaut kas tāds nav iespējams, tāpēc ka…

Nauda — kā jau nauda

Atkal neatklāšu noslēpumu, pasakot, ka mēs visi kādam piederam. Kāds maksā par redakcijas darbu, un žurnālista darbs nav lēts prieks. Bieži tiešajiem vai pastarpinātajiem mediju īpašniekiem ir samērā atšķirīgas politiskās un ekonomiskās intereses. Tas redakcijas pārvērš ne tikai pa visu Latvijas teritoriju izmētātās viensētās, bet arī par organizācijām, kurām ir atšķirīgi eksistenciālie mērķi, sava ļoti precīza redakcionālā politika un pašām savi juridiskie dienesti, kam lūgt palīdzību tiesu gadījumos. Šādos politiski ekonomiskajos apstākļos un laikā, kad daudziem medijiem ir neskaidri īpašnieki, man nešķiet reāli, ka atsevišķas redakcionālās vienības vismaz patlaban varētu sakausēties vienā savienībā, kas deklarē vienus mērķus un metodes. Savukārt „atkarīgo” apvienība mums jau ir.

Un tā — burvīgs pavasara vakars. Silts. Tomēr miers un miegainums pēc šādām pārdomām kā ar roku noņemts. Jo esmu sapratusi, kāpēc es negribu par šo domāt. Ir grūti sacensties ar konkurentiem, iztikt bez autoritātēm un būt atkarīgai, un vēl pie tā visa — sapņot par harmonisku eksistenci harmoniskā un neiespējamā žurnālistu savienībā.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!