Raksts

Neiespējamā integrācija


Datums:
24. novembris, 2010


Autori

Deniss Hanovs


Foto: yeraze

Pēdējā Integrācijas pamatnostādņu versija ir nekas vairāk kā atražotu baiļu un hierarhiskās piederības hronikas dokuments.

Vācu etnopētnieks Timofejs Agarins (Agarin) ievadā rakstu krājumam Minoritāšu integrācija Centrālajā un Austrumeiropā lietoja jēdzienu „atkārtotas sarunas” (renegotiation), lai raksturotu demokrātiskai sabiedrībai piemītošu īpašību — minoritāšu esamību. Pētnieks analizēja dažādus veidus, kā vairākuma grupas spēj izveidot situāciju, kad mazākumtautību pozīcija šādās sarunās jeb konsensa meklēšanā par sabiedrībai svarīgām pamatnostādnēm nav līdzvērtīga, bet mazākumgrupām ir atvēlēta jaunākā brāļa pozīcija.[ 1 ]

Tas pats autors savā rakstā par Latvijas sabiedrības integrācijas programmu ir konstatējis līdzīgu nevienlīdzīgu minoritāšu pozīciju diskursā par to, kādai jābūt integrētai Latvijas sabiedrībai. Agarins atļāvās konstatēt to, ko Latvijā publiski neuzdrīkstas artikulēt gandrīz neviens, baidoties pēc tam saņemt kritiku par necieņu pret latviešu kultūru un mantojumu, proti — Agarins konstatēja, ka programmā nav kritiski jautāts, vai koncepts „viena kultūra, viena nācija, viena valsts” ir efektīvs.[ 2 ]

Nemēģinot pārspēt kolēģi Timofeju programmas kritiskajā analīzē, ko viņš prezentēja arī starptautiskajā seminārā Minorities in the Baltic States: Context of Politics of Recognition[ 3 ], tomēr gribētu pievienot viņa, manuprāt, detalizētajai un sabalansētajai kritikai dažas savas tēzes un novērojumus. Drīz apritēs desmit gadi, kopš dažādos statusos esmu iesaistīts integrācijas politikas procesā — kā pētnieks, kā pasniedzējs multietniskā universitātē, kā valsts ierēdnis.

Vēl viens būtisks impulss šim tekstam ir Latvijas politikas plānošanas dokumentu aizkavējies embrijs, kas nekādi nespēj nākt pasaulē, — Tieslietu ministrijas paspārnē tapušās Sabiedrības integrācijas politikas pamatnostādnes, kuru projekta pēdējo pieejamo versiju arī analizēšu šajā tekstā, kā atskaites punktu izmantojot mazākumtautību un etniskā vairākuma diskursīvi veidoto attiecību līdzšinējo modeli.

Politiskā ne-griba

Pirmā tēze ir saistīta ar analizējamā teksta apjomu, kas tuvojas 80 lappusēm. Apzinos, ka īsu un kodolīgu dokumentu laiks valsts pārvaldē ir pagājis līdz ar neveiksmīgiem mēģinājumiem nepabeigto reformu laikā ieviest uz klientu orientēto darbības principu, tātad — kodolīgumu, īsumu un politikas objektam — iedzīvotājam — saprotamu rīcības politiku. Jākonstatē, ka dokumenta ievaddaļa atgādina slinka studenta mēģinājumu aizpildīt tukšumu ar apjomu. It sevišķi ciniski skan teikums par Integrācijas sekretariāta reorganizāciju. Pakavēsimies pie šī punkta, restaurējot valsts politikas atkarības vēsturi no politiskās ne-gribas uzliesmojumiem.

Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāta (jeb tautā sauktā Integrācijas ministrija) dibināšana bija ES struktūru un diplomātijas mēģinājums veicināt Latvijā kultūru dialogu un etniski Citādā pieņemšanu. Šis projekts, kas īsu brīdi Latvijas Pirmajai partijai (LPP) kalpoja arī par politisko resursu augsni, bija īslaicīgs tā vienkāršā iemesla dēļ, ka sekretariāta uzstādījumi, it sevišķi pirmajā posmā ministra Nila Muižnieka „laikos”, bija pret un ārpus politiskās elites priekšstatiem par to, kas Latvijā ir etniski Citādais.

Ja vairākuma etnicitāte tiek pasludināta par vienīgo kopdzīves kritēriju, tad piederība jau no paša sākuma nevar būt līdzvērtīga, tā ir un būs lemta hierarhiskai integrācijai.

Līdz šim brīdim Latvijas politisko ideju spektrā dominē monoetniskās valsts koncepcija, kas nosaka, ka latvieši ir dominējošais politiskais kolektīvs, valsts nācija. Nācijas saikne ar bioloģiskās piedzimšanas un radniecības faktu indivīda biogrāfijā ir viens no mūsdienās dominējošajiem konceptiem, ko saucam par etnisko nāciju. Šis koncepts, kas dominē Latvijā, nosaka piederību nevis kā izvēli, bet kā likteņa spēli, pēc būtības bioetnisku nejaušību. Pavadot sešus gadus Integrācijas sekretariātā, esmu bijis biežs viesis Saeimas Cilvēktiesību komisijā dažādos tās sastāvos. Pēc apmeklējumiem, kad man kā ierēdnim bija jāskaidro valsts politikas rīcībplāns, sapratu, ka Saeimas deputāti nesaprata, ka dzīvo valstī, kurā vēsture — vēl viena ģeogrāfiski politiska nejaušību kombinācija — ir veidojusi Latvijas sabiedrību kā multietnisku kopumu, un tādēļ latviešu nācijas attīstība vienmēr norisināsies kopā ar etniski Citādo. Ja vairākuma etnicitāte tiek pasludināta par vienīgo kopdzīves kritēriju, tad piederība jau no paša sākuma nevar būt līdzvērtīga, tā ir un būs lemta hierarhiskai integrācijai. Tāda tā Latvijas integrācijas politikā ir bijusi līdz šim, kad jau divus gadus integrācijas politika piedzīvo institucionālu, finanšu un cilvēkresursu paralīzi un banalizāciju.

Kastēna diletantiskās integrācijas politikas pagrimuma laikā tika faktiski apturēta valsts programma iecietības veicināšanai.

Līdz 2010. gadam Latvijas integrācijas politikai ir atņemti vairāki būtiski instrumenti. Vēl ministra Oskara Kastēna (LPP) diletantiskās integrācijas politikas pagrimuma laikā tika faktiski apturēta valsts programma iecietības veicināšanai un tās vietā notika darbības simulācija ar debatēm par cieņpilnu attieksmi. Tas aizvietoja rīcībpolitiku, kas bija izpelnījusies baznīcu līderu kritiku. Arī Valsts programma mazākumtautību atbalstam tika ielikta dziļā šūplādē uz neatgriešanos. Vairāku gadu darbs, lai iegūtu nevalstisko organizāciju (NVO) uzticību un izaudzinātu tās par aktīvām partnerēm politikas procesos, ir zaudēts.

Integrācijas politikas barjeras

Tiek turpināts vecais etniskās nācijas princips — nācija aicina iekļauties tās sastāvā, nevis sabiedrība kopumā tiek rosināta iekļauties jaunā formācijā.

Jaunajās pamatnostādnēs nacionālās valsts princips regulāri pavīd kombinācijā ar politkorektu simulakru „cieņpilna attieksme”, „demokrātiskās nacionālās Latvijas valsts konstitucionālie pamati un ilgtermiņa attīstības mērķi”, taču diemžēl redzams, ka Bodrijāra teorija par tukšuma aizvietošanas zīmēm ir pilnīgi attiecināma uz Latvijas etnopolitiku. Kā lasītājs uzzina no tālākā teksta, integrācijas politikas galvenās mērķa grupas ir mazākumtautības. Tātad tiek turpināts vecais etniskās nācijas princips — nācija aicina iekļauties tās sastāvā, nevis sabiedrība kopumā tiek rosināta iekļauties jaunā formācijā, kas spēj atspoguļot visu grupu intereses, ieviest starpetniskās komunikācijas horizontālos mehānismus un izvairīties no etniskās dominantes izpausmēm publiskajā telpā — medijos, svētku un simbolisku datumu svinēšanā, kultūrpolitikas veidošanā. Visi šie komponenti, it sevišķi sabiedriskā radio un televīzijas saturs un producēšanas mehānismi, ir segregācijas elementi, jo latviešu mediju lokā etniskā dažādība ir vai nu izklaides un eksotikas līmenī, vai Citādā demonizācijas formās.

Pamatnostādņu teksta preambula ir integrācijas politikas ieilgušās pamatkļūdas ilustrācija — programmas mērķa grupa ir nevis vairākums un mazākumtautības, kā patlaban, bet gan Latvijas nācija jeb, cienot konstitucionālās vērtības, Latvijas tauta tās etniskajā dažādībā. Kamēr integrācijas politika veidos un atražos barjeras, pāri kurām kādam kaut kur ar lielām mokām jātiek, tikmēr Latvijā valsts politika būs etniskās hierarhijas atražojums.

Valsts pienākums ir atrast iekļaušanas formu arī tam, kas ir un paliks Citādais.

Etnicitāte mūsdienās ir tāds pats politisks un simbolisks konstrukts kā nāciju bērnības posmā 18.gadsimta beigās un 19.gadsimta sākumā. Nācija kā konstruēta kopiena — tēze, ar ko B. Andersons iemantoja pētnieka autoritāti, — nav, kā varētu likties, aizvainojoša dedzīgam nacionālistam. Nācija kā jebkurš ticības objekts ir jāciena, bet visiem nav tam jātic līdz ar ticīgajiem. Nācija Latvijā vēl nav visu Latvijas iedzīvotāju kopdarbs, bet ir ļoti pretrunīgs elements, un to atspoguļo pašreizējā pamatnostādņu versija. Autoru kolektīvs ir apmaldījies politkorektu frāžu lokos, piesaucot dažādības kopšanu, starpkultūru dialoga attīstību, bet ignorējot vienu — paliekot par Citādo, indivīdam nedz politiskā, nedz valsts pārvaldes līmenī, nedz izglītības procesā vai mediju saturā nav radīta piederības telpa. Jirgens Hābermass raksta, ka nepiederība arī ir daļa no sabiedrības un, saglabājot savu dažādību, cilvēks var piederēt, un valsts pienākums ir atrast iekļaušanas formu arī tam, kas ir un paliks Citādais.

Arī pašreizējam ārlietu ministram starpkultūru kompetences (vai tomēr pieklājības?) kurss ir ārkārtīgi nepieciešams.

Latvijā situācija ir citādāka — Satversme ir abstrakta atsauce, nevis iekļaušanās pamatdokuments, parlaments ir nepārtrauktu kolektīvu baiļu un naida runu arēna, bet sabiedrības vairākums bez etniskām robežām ir pakļauts ilgstošai ekonomiskas eksistences cīņai, kas iznīcina postmateriālo virsslāni sevis, pasaules un Citādā uztverē. Tas viss norisinās uz galvu reibinošas valodu, darba vietu, mediju, dzīves stilu globalizācijas fona, kas vēl nav skāris Latvijas politiskās „elites” pasaules uztveri. Steidzīgi par mērķa grupu jāpasludina tieši Latvijas politiķi un Saeimas deputāti, arī pašreizējam ārlietu ministram Ģirtam Valdim Kristovskim (Vienotība) starpkultūru kompetences (vai tomēr pieklājības?) kurss ir ārkārtīgi nepieciešams.

Represīvais mehānisms

Integrācijas pamatnostādņu sadaļa Valstiskās identitātes stiprināšana ir vēl viens piemērs tam, ka dokuments ir politiskās realitātes ignorēšanas piemērs. Nācija ir minēta, bet nav minēti tā paša vairākuma pienākumi līdzdarboties nācijas veidošanā, kas spētu nāciju pasludināt par visu valsts iedzīvotāju piederības telpu. Manuprāt, latviešu nācijai ir steidzami jākļūst par Latvijas nāciju, iekļaujot kā līdzīgu visu nozīmju līmeņos Citādo.

Ir iespējams saglabāt Citādību — to prasa identitātes veidošanas un ilgtspējas procesi. Vienlaicīgi Citādo var iekļaut latviešu nācijā. Ir jāsniedz piederības apliecinājumi simboliskajā politikā, kurā lingvistiskais piederības artefakts — jēdziens „latvietis” — ir attiecināms uz visiem, kas ar piederības izvēles apliecinājumu — pilsonību, vēlmi prast un lietot latviešu valodu, piedalīties demokrātiskās vēlēšanās — saka „jā” piederībai. Nācijai jāpiedāvā visi tās rīcībā esošie piederības „bonusi”, nevis jāpatur ekskluzīvā „pakete” savējiem.

Etniski centrēta nācija nespēs radīt efektīvu integrācijas modeli, jo tieši etniskā vairākuma nācijai ir raksturīga norobežojošo un izslēdzošo mehānismu veidošana.

Radikāls pārrāvums sabiedrības integrācijā ir nepieciešams arī cita iemesla dēļ — etniski centrēta nācija nespēs radīt efektīvu integrācijas modeli, jo tieši etniskā vairākuma nācijai ir imanenti raksturīga norobežojošo un izslēdzošo mehānismu veidošana. Tādā gadījumā, kā redzam no līdzšinējās integrācijas politikas, politiskā elite, kas veido valsts pārvaldes darbu, spēj tikai aicināt iekļauties latviešu nacionālās kultūras un mantojuma telpā, bet tālāk par aicinājumu visiem lietot latviešu valodu nespēj iet, jo nezina, ko darīt ar tiem, kas tomēr kādreiz iemācīsies un lietos latviešu valodu un zinās latviešu folkloru un literatūras klasiku. Un kas tālāk? Vai šiem jaunpienācējiem būs tiesības aktīvi līdzdarboties jauniegūtajā kultūras telpā? Šaubos, jo tas būtu pretrunā ar etniskās nācijas būtību veidot robežas un kopienas pēc asins radniecības.

Tādēļ, manuprāt, latviešu nācijas ekonomiskā, politiski ģeogrāfiskā situācija, ieilgusī un aizvien dziļākā sabiedrības pasivitāte un neuzticība politiķiem un ilgstošā nabadzība diktēs citu — alternatīvu — sabiedrības mobilizācijas formu. Tā būs politiskā nācija, kas, saglabājot etniskās izcelsmes un etniskās kultūras nozīmi, atstāj to indivīda vai kopienu privātajā telpā, bet par integrācijas būtību pasludina valsti kā kopīgu telpu sabiedrības kopīgai līdzdalībai un tiesībām to īstenot, saglabājot savu Citādību.

Tur, kur kopienu hierarhija ir valsts kultūras un valodas politikas pamats, integrācija kļūst par represīvu mehānismu.

Integrācija Latvijā ir iespējama tikai caur līdzvērtīgu līdzdalību latviešu kultūras saglabāšanā un attīstībā. Tādēļ pēdējā Integrācijas pamatnostādņu versija ir nekas vairāk kā atražotu baiļu un hierarhiskās piederības hronikas dokuments. Tur, kur kopienu hierarhija ir valsts kultūras un valodas politikas pamats, integrācija kļūst par represīvu mehānismu, kas mazina nācijas kultūras telpas pievilcīgumu un var pārvērsties par klusu kultūras pretestību. Tādā gadījumā neviens dokuments un nekādi sodi nespēs sekmēt latviešu tautas kultūras izpratni, vēstures pieņemšanu un nesekmēs cieņu pret latviešu kolektīvajām traģēdijām, bet gan tikai veicinās pašizolāciju, agresivitāti un nicināšanu. Vai tādu mēs vēlamies redzēt kopīgo Latviju?

Kā savulaik atzīmējis angļu valodas un literatūras profesors Homi K. Bhabha (Homi K. Bhabha), minoritātes spēj veidot savu identitāti darbībā, un tās pamatā var būt ilgstošas „sarunas” par piederību.[ 4 ] Un tikai mums pašiem ir jāatbild uz jautājumu, vai šāds varētu būt Latvijas scenārijs, vai līdzšinējā integrācijas politika ir labs latviešu nācijas menedžments un vai mūsu politiķi ir labi menedžeri.


Hipokrāta zvērests valstij

Integrācija politiķus neinteresē

Ja es būtu integrācijas ministrs

Negribu tādus pacientus!

Paldies partijai un mīļajam ministram!

Plastilīna iecietība

Politiskajām vēlmēm pielāgotā iecietība

Politiskās bremzes iecietībai

Sabiedrības integrācija

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!