Foto: Billingham

Referendumā viena trešdaļa pilsoņu, kas parasti piedalās vēlēšanās, apliecināja, ka vēlas līdzdarboties. Šis cipars ir pietiekams, lai partijas saskatītu politisko izdevīgumu no šo pilsoņu iesaistes lēmumu pieņemšanā.

Brīnums nenotika. Vasaras vidus, sarežģīts jautājums, simboliska izšķiršanās un apnikums no skandāliem pārsātinātā politikas pavasara. Rezultātā uz referendumu atnāca katrs piektais Latvijas pilsonis. Kādēļ atnāca un par ko tajā laikā domāja pārējās četras piektdaļas, diez vai kāds to šobrīd var droši pateikt. Tālejošākiem secinājumiem par referendumu ir vajadzīga laika distance, taču jau šobrīd ir noprotamas vairākas lietas.

Aktīvisti un klusējošais vairākums

Vai 23% no balsstiesīgajiem ir daudz vai maz? Maz, ja raugās no likuma viedokļa. Maz, ja vēlamais mērķis ir maksimāls apmeklējums. Bet — tik, cik bija iespējams, ja vērtē Latvijas demokrātijas attīstības pakāpi. Katra mūsdienu demokrātija balstās uz sabiedriski aktīvo pilsoņu daļu, kuru stutē klusējošais vairākums. Taču tautvaldības kvalitāti nosaka tas, cik apjomīgs ir aktīvo ļaužu īpatsvars un cik lielā mērā vairākums tic tam, ka nepieciešamības gadījumā arī viņi varētu ietekmēt politiku.

338 765. Vismaz tik daudz Latvijas pilsoņu uzskata, ka ir vērts piedalīties politikas procesos. Pat ja balsojums ir simbolisks. Šie vēlētāji uz referendumu ieradās dažādu motīvu vadīti — gan tādu, kas stiprina demokrātiju (izdarot pārdomātu, racionālu izvēli), gan tādu, kas to degradē (pakļaujoties harizmātiska līdera aicinājumam). Un tomēr viņi nebūtu atnākuši, ja neticētu tam, ka balsojumam ir nozīme.

1 159 181. Tik cilvēkiem bija iespēja ierasties, taču viņi neatnāca. Būtu pārāk vienkārši šo milzīgo Latvijas iedzīvotāju daļu norakstīt kā vienaldzīgo masu. Tas tā nav. Miljons sadalās starp tiem, kas nezināja (ka notiek referendums), negribēja (tērēt laiku, piedaloties referendumā), nesaprata (par ko ir referendums), neticēja (ka viņu balss kaut ko izšķir) vai nepiekrita (ka šajā referendumā ir vērts piedalīties). Daļai nepiedalīšanās referendumā bija apzināta, pārdomāta pozīcija. Ticot savām spējām ietekmēt politiku, šie cilvēki apzināti izvēlējās to darīt caur nepiedalīšanos. Šī ir visinteresantākā neatnākušo daļa, taču šobrīd bez padziļinātiem socioloģiskiem pētījumiem pat aptuveni nav skaidras tās aprises un īpatsvars uz vienaldzīgo fona.

Juridiskās un pragmatiskās konsekvences

7.jūlija „sausais atlikums” — referendums nav noticis, un Saeimai nav formāli juridisku šķēršļu jau tuvākajos mēnešos atgriezties pie drošības iestāžu likumu atkārtotas pārskatīšanas. Taču domāju, ka vismaz dažas no koalīcijas partijām uzskatīs referenduma rezultātus par sev saistošiem — ja ne juridisku vai morālu, tad tīri pragmatisku motīvu vadītas.

Kā gan citādi? Uz referendumu aizgāja vairāk nekā 1/3 no pilsoņiem, kas parasti ierodas uz vēlēšanām, un 96% no tiem nobalsoja par likumu atcelšanu. Galvenais racionālais arguments tiem, kas negāja, un tas, ko ikdienā atskaņoja valsts augstākās amatpersonas, — kļūda ir atzīta, saprasta un novērsta. Lai gan pašreizējai koalīcijai nevar pārmest nekaunības un pašpārliecinātības trūkumu, tomēr neticas, ka tās pietiks, lai no jauna sāktu aizstāvēt decembrī pieņemtos likumu grozījumus. Liela nozīme te var būt tīri reālpolitiskiem apsvērumiem — referendums atklāja tādas tendences, ko vismaz divām no četrām koalīcijas partijām nebūtu izdevīgi atstāt pašplūsmā.

1.tendence: aktīvākie — “oranžie”rajoni

Referenduma apmeklētības karte[1] rāda, ka ar Saeimas un valdības rīcību neapmierināto pilsoņu skaits Latvijā nav viendabīgs. Nobalsošanā par drošības likumiem dažādos apgabalos ir piedalījušies, sākot ar 5% līdz pat 30% no balsstiesīgajiem. Par ko liecina šie dati?

Pirmkārt, referenduma apmeklētībai nav tieša sakara ar ekonomiskajiem rādītājiem, piemēram, vēlēšanu apgabala ekonomiskās attīstības līmeni, bezdarba procentu vai uzņēmumu skaitu. Aktīvākie nav bijuši paši bagātākie rajoni vai pilsētas (Rīgā, Jūrmalā salīdzinoši neliels aktivitātes procents), un pasīvākie — paši trūcīgākie (Daugavpilī vismazākā aktivitāte, lai gan šī pilsēta ir ekonomiski attīstītāka nekā apkārt esošie rajoni).

Otrkārt, referenduma apmeklētība ir tikai daļēji saistīta ar apgabala etnisko sastāvu. Lai gan karte ļoti lielā mērā pārklājas ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem par latviešu tautības iedzīvotāju skaitu attiecīgajās pilsētās un rajonos[2], tomēr šis secinājums nav absolūts. Rīgas rajonā dzīvo apmēram 35% nelatviešu, taču rajons izrādījies otrs aktīvākais valstī, kamēr ļoti latviskajos Ventspils un Kuldīgas rajonos (10% nelatviešu) apmeklētība bijusi mērena.

Treškārt, referenduma aktīvāko un pasīvāko rajonu iedzīvotāji bija izdarījuši krasi atšķirīgas izvēles 2006.gada Saeimas vēlēšanās. Visos septiņos apgabalos, kur tautas nobalsošanas aktivitāte sasniedza vismaz 26%[3], Tautas partija (TP) bija vēlēšanās vai nu uzvarējusi (četros rajonos), vai palikusi otrajā vietā (trijos rajonos). Pārējās vietās pirmo trijnieku aizpildīja Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS) un Jaunais Laiks (JL). Ņemot vērā, ka līdz pašvaldību vēlēšanām ir palicis vairs tikai pusotrs gads, lielais referendumu apmeklējušo pilsoņu skaits Tautas partijai ir ļoti satraucošs signāls. Skaidrs, ka no visām koalīcijas partijām tieši TP riskē zaudēt visvairāk, ja izlemtu vērsties pret referenduma jēgu.

2.tendence: atsvešinātā Latgale

Ko var spriest par tiem apgabaliem, kuros bija vismazākā (5%—13%) aktivitāte? Piecos no sešiem „neaktīvajiem” rajoniem[4] vēlēšanās ar lielu pārsvaru uzvarēja Saskaņas centrs (SC) un LPP/LC. Šāds vēlēšanu rezultāts tika panākts ar mērķtiecīgu reklāmas kampaņu, un tas ļāva tālu aiz līderiem atstāt tradicionālo Latgales favorītu PCTVL, kas mēģināja iztikt bez reklāmām televīzijā. Jau no vēlēšanu rezultātiem bija noprotams, ka šī Latvijas daļa vēl nav ieguvusi imunitāti pret brutālām polittehnoloģijām, tieši otrādi — tas ir vienīgais veids, kā motivēt nozīmīgu pilsoņu skaitu aiziet līdz iecirkņiem. Referenduma apmeklētības procents to vēlreiz apstiprināja — polittehnoloģiju šoreiz bija maz, un cilvēki neatnāca.

Vienlaicīgi tas nozīmē, ka šo apgabalu vēlētāji no pašu vēlētajām partijām prasa daudz mazāk nekā iedzīvotāji, piemēram, Vidzemē. Tā sekas — LPP/LC un SC tiek mazāk bargi sodītas par aizklātu, necaurskatāmu, nedemokrātisku lēmumu pieņemšanu nekā citas Saeimā pārstāvētās partijas. Plašākā kontekstā tas liecina par Latgales iedzīvotāju atsvešinātību no Latvijā notiekošajiem politikas procesiem. Šīs atsvešinātības pārvarēšana būs viens no nākamo gadu lielākajiem politiskajiem izaicinājumiem.

3.tendence: VVF faktors

Intervijā Latvijas Radio bijusī prezidente Vaira Vīķe-Freiberga apliecināja, ka apsver iespēju pēc 2 gadiem atgriezties politikā. Zīmīgi, ka tas ir īstais laiks, ja mērķis ir dalība nākamajās Saeimas vēlēšanās. Referenduma apmeklētības karte rāda, kuras partijas būs vislielākās cietējas, ja prezidente ienāks politikā ar jaunu partiju. Vīķe-Freiberga pirmām kārtām pretendē uz TP, JL un ZZS vēlētājiem. Arī šī varbūtība ir pietiekams reālpolitisks arguments, lai koalīcijas partijas darītu visu, lai prezidentei nerastos interese par politiku, tai skaitā arī drošības iestāžu kontekstā.

V.Vīķe-Freiberga var būt ļoti spēcīgs politiskais spēlētājs, ko apliecināja plašais cilvēku loks, kurš uz referendumu aizgāja tikai tāpēc, ka prezidente to vēlējās. Taču šāds līdzdalības motīvs ilgtermiņā ir demokrātijas attīstībai kaitīgāks, nekā apzināta, apsvērta nepiedalīšanās tautas nobalsošanā. Ja cilvēks pēc harizmātiskas personības aicinājuma ir aizgājis līdz vēlēšanu iecirknim, taču nespēj paskaidrot, kāda ir jautājuma būtība, tad tā vairs nav demokrātija, bet gan elkdievība. Par pilsonisko atbildību liecina ne jau līdzdalība vēlēšanās vai referendumā kā tāda, bet gan, vai pilsonis ir pieņēmis izsvērtu, pārdomātu lēmumu. Tikai tad politiķiem var rasties motivācija runāt ar sabiedrību nevis kā ar manipulējamu baru, bet gan kā ar pašcieņu apveltītiem un intelektuāli līdzvērtīgiem partneriem.

Vai mācībstunda notikusi?

Notikumi ap referendumu liecināja, ka daudzas Latvijas augstākās amatpersonas vēl joprojām nesaprot, kāda uzvedība ir piedienīga demokrātiskā valstī. Satversmē nav sevišķi daudz garantiju valsts varu līdzsvaram un tautas suverenitātei, taču referendums ir viena no tām. Arguments, ka referendums nav vajadzīgs, varēja būt attaisnojams, kad tika vākti paraksti. Taču, tiklīdz ir savākts nepieciešamais balsu skaits, tas vairs nav valdības un Saeimas jautājums. Satversmē noteiktā Latvijas tautas daļa šo jautājumu ar saviem parakstiem ir izšķīrusi. Latvijas augstāko amatpersonu apgalvojumi, ka referendumā nav vērts piedalīties, ir nekas cits kā elementāra necieņa pret valsts pamatvērtībām un tautu kā suverēnās varas nesēju.

Šajā kontekstā ir vērts pieminēt, ka ierašanās uz referendumu bija pirmais jaunievēlētā prezidenta Valda Zatlera patiesi veiksmīgais PR gājiens. Neatkarīgi no patiesajiem motīviem pats viņa klātbūtnes fakts liek domāt, ka jaunajam prezidentam izpratne par demokrātijai piedienīgu uzvedību varētu būt labāka nekā ministru prezidentam, Saeimas priekšsēdētājam un Rīgas mēram, kopā ņemtiem.

Akūts demokrātijas deficīts

Vai ir kāds veids, kā vairot vēlētāju izglītotību, prasīgumu pret ievēlētajiem deputātiem un pilsonisko aktivitāti? Kā panākt, lai sabiedrībā rastos pieprasījums pēc atklātas un iekļaujošas politikas, izsvērtiem un savlaicīgi izskaidrotiem politiskajiem lēmumiem? Diemžēl Latvijas neatkarības laika pieredze liecina, ka tas nav iespējams, kamēr politiķi nav gatavi klausīties. Pat ļoti aktīviem un izglītotiem pilsoņiem entuziasms ātri vien noplok, ja iesaistīšanās nedod gaidītos rezultātus. Un kādēļ amatpersonām iesaistīt iedzīvotāji, ja viņi tikai traucēs šiverēt, atvainojiet, efektīvi strādāt? Tas attiecas uz visiem varas līmeņiem, sākot ar pašvaldībām, kas nerēķinās ar iedzīvotājiem sabiedrisko apspriešanu laikā, un beidzot ar valdību un Saeimu. Rezultātā izveidojas tāds kā apburtais loks, kurš laika gaitā savelkas aizvien ciešāk. Jau tā mazskaitlīgais motivēto pilsoņu pulciņš savos pilsoniskajos centienos visbiežāk atduras pret augstprātības un birokrātijas mūri, kas vēl vairāk samazina motivāciju.

Kā šo loku pārraut? Viena iespēja ir saistīta ar negaidītiem politiskās vides satricinājumiem, līdzīgi kā tas Eiropā un Amerikā notika 20.gadsimta 60.gados. Otra ir ilglaicīgāka cerībā uz pakāpenisku politisko procesu demokratizēšanos. Šī cerība nav neracionāla. Ja valstī starp partijām pastāv patiesa konkurence, tad tām agri vai vēlu vajadzētu rasties interesei par jauniem veidiem, kā piesaistīt vēlētājus. Piemēram, Šveicē, Dānijā, Austrālijā valsts pārvalde un politiķi eksperimentē ar visdažādākajām inovatīvajām metodēm, lai modinātu cilvēkos interesi par politiku un vairotu pilsonisko izglītotību. Skaidrs, ka šāda rīcība vēlāk vēlēšanās nes politiskas dividendes.

No šāda skatpunkta raugoties, premjera aicinājumi biežāk rīkot referendumus ir pareizs solis gan Latvijas demokrātijas attīstīšanai, gan viņa TP nākotnei. Referendumā viena trešā daļa no pilsoņiem, kas Latvijā parasti piedalās vēlēšanās, ar savu klātbūtni apliecināja, ka vēlas līdzdarboties un tikt saklausīti. Šis cipars ir pietiekams, lai partijas sāktu saskatīt pragmatisku politisko izdevīgumu no šo pilsoņu plašākas iesaistīšanas lēmumu pieņemšanā. Un tieši tas var kļūt par iztrūkstošo impulsu, lai Latvijas politiskā vide sāktu mainīties.

_______________________
[1] http://www.cvk.lv/cvkserv/TN_2007/rez/report-activities.html

[2] http://data.csb.gov.lv/DATABASE/…

[3] Limbažu rajons, Rīgas rajons, Cēsu rajons, Ogres rajons, Valmieras rajons, Madonas rajons, Liepājas rajons

[4] Daugava, Rēzekne, Krāslavas rajons, Daugavpils rajons, Rēzeknes rajons