Raksts

Neiecietības upuri – vienlīdzīgi vai tomēr nē?


Datums:
15. janvāris, 2011


Autori

Ainārs Leijējs


Galvenie argumenti ir izteikti 4. un 10.-11.rindkopā. (Šī ir pirmā rindkopa.)Vispirms [i]twitterī[/i] sākās neliela vārdu apmaiņa par antisemītismu un neiecietību. Sākumā iebildu pret, iespējams, antisemītisku tvītu, kur (ne)tieši tika apvainota daļa ebreju tautas. Ātri vien nonācām pie jautājuma, vai ebreju tauta no neiecietības nebūtu jāaizstāv vairāk, nekā tāda cilvēku grupu, kuru neviens nav centies iznīcināt. Blogs kā diskusijas turpinājums.

Neiecietība pret kādu cilvēku grupu, pirmkārt, gandrīz absolūti ir neloģiska, jo veselais saprāts liek domāt, ka visai grupai konkrētas īpašības nepiemīt un visi tās biedri neveic vienādas darbības – vienmēr ir kāds izņēmums un visai bieži var gadīties, ka šie izņēmumi veido krietnu daļu no apvainotās grupas. Līdz ar to mēs nonākam pie otrā aspekta – neiecietības izpausmes var izraisīt daudzu cilvēku nepatiesu apvainošanu. Ja kāds cilvēks rīkojas nepareizi, tad vainīgs ir konkrētais indivīds, un apsūdzības izvirzīšana visai viņa pārstāvētajai etniskajai grupai, rasei, ticīgo kopienai, profesijai u.tml., rada arī trešo, visbīstamāko, apstākli – daudzi nevainīgi cilvēki tiek pakļauti psiholoģiskam un fiziskam teroram. Lai nepieļautu šādus cilvēktiesību pārkāpumus, demokrātiskās sabiedrības ļoti aktīvi, kāds teiktu – dažkārt pat “histēriski” – iestājas pret neiecietību.

Atceroties, ka neiecietība savu fiziskās izpausmes apogeju sasniedza holokaustā, kad tika nogalināti apmēram seši miljoni ebreju (kā norādīja man draugs @slakjis holokaustā gāja bojā arī čigāni (romi) – jāpiebilst, ka arī homoseksuāļi, Jehovas liecinieki u.c. grupu pārstāvji), mēs arī nonākam pie šīs diskusijas saknes. Jo jautājums ir, vai vēsturiskā pieredze un pašreizējā situācija attaisno asāku reakciju uz neiecietību, kas vērsta pret tām grupām, kuras ir visvairāk apdraudētas. Vai tas ir pieļaujams, ka šādos gadījumos mēs reaģēsim “histēriskāk”, nekā tad, ja par neiecietības upuri kļūs kāda mažoritāra grupa, kurai par savu drošību nav tik ļoti jāsatraucas?

Es nezinu pareizo atbildi. Taču padalīšos ar saviem apsvērumiem.

Divas analoģijas

Sākotnēji šī ideja pati var šķist neiecietīga, jo aicina uz šķietamu vai arī tiešu diskrimināciju, kādu cilvēku grupu vērtējot citādāk nekā citu. Tāpēc no vienas puses, nostājoties šādā pozīcijā, es jūtu psiholoģisku diskomfortu. Idejas aizstāvībai der pieminēt divas analoģijas – spriediet paši, cik tās ir atbilstošas (!: nākamajās divās rindkopās bloga tēma netiks tieši apspriesta).

Pirmā ir pozitīvās diskriminācijas atbalstīšana, kas sevišķi populāra ir ASV liberāļu vidū. Tā paredz, ka, piemēram, melnādaino vai citas minoritātes pārstāvju izredzes iekļūt augstskolā var pozitīvi ietekmēt viņu ādas krāsa. Esmu daļēji skeptiski noskaņots pret šo pieeju, jo tā rada tiešus diskriminācijas draudus un ir izraisījusi vairāku cilvēku diskrimināciju. Tomēr pozitīvās diskriminācijas aizstāvji norāda, ka minoritāšu pārstāvjiem sabiedrības stereotipu dēļ un dažkārt novērojamo slikto dzīves apstākļu dēļ ir grūtāk veidot karjeru, nekā, piemēram, baltādainajiem. Strīdīgais mehānisms tiek izmantots, lai līdzsvarotu minoritāšu pārstāvju nevienlīdzīgo situāciju sabiedrībā. Rodas gan pamatots jautājums, vai mērķis attaisno līdzekļus.

Otrais piemērs ir LU doktora Ivara Ījaba kursā saklausītie vai iemācītie modernā feminisma uzskati, kas vairs akli nesludina sieviešu un vīriešu absolūtu vienlīdzību, bet norāda arī uz dzimumu objektīvajām atšķirībām. Ja pareizi saprotu šo ideloloģiju, tad man ir jāpiekrīt, ka mūsu sabiedrība joprojām ir daļēji patriarhāla. Kapitālisms no darbinieka prasa neatslābstošu uzmanību un nepārtrauktu savas profesionalitātes attīstīšanu. Tomēr sievietes, kuras gaida bērnu vai audzina jaundzimušo, ne vienmēr spēj izpildīt šos buržuāziskās sistēmas (paldies Robertam Putnim par “b” vārda atgādināšanu:) nosacījumus. Un sievietēm tas arī nav obligāti jāspēj! Tā ir vēsturiski vīriešu radīta netaisnīga sistēma, kas nerēķinās ar sieviešu fizioloģisko uzbūvi, un tāpēc būtu jāpielāgo realitātei (grūtniecību jau ilgi ņem vērā, taču algu atšķirības…). Protams, kāds man nepiekritīs, taču mērķis tagad nav diskusija par dzimumu lomu.

Pozitīvo diskrimināciju un modernā feminisma ideoloģiju pieminēju ar mērķi norādīt, ka, lai gan dažādi vērtēti, tomēr sabiedrībā ir novērojami arī “saprātīgās” diskriminācijas piemēri. Problēma rodas nosakot, pēc kādiem kritērijiem tiks vērtēts, vai diskriminācija ir sapratīga vai nē. Vislabāk ir ņemt piemēru no tiesām, kuras cita starpā arī novērtē, vai diskriminācijas mērķis ir leģitīms un labi argumentēts.

Leģitīmais mērķis

Leģitīmais mērķis “nevienlīdzības neiecietībā” gadījumā ir sniegt lielāku aizsardzību sabiedrības grupām, kuras ir vairāk apdraudētas. Manuprāt, ebreji Latvijā ir vairāk apdraudēti nekā, piemēram, lietuvieši. Jā, tieši draudi izraēliešiem nepastāv, tomēr antisemītiski aizspriedumi pret šo tautu joprojām ir dzīvi. Par to liecina nesenā Jauno ebreju kapu apgānīšana un Žaņa Lipkes pieminekļa noķēpāšana.1 Jā, var teikt, ka to paveica vien daži ekstrēmisti, taču arī personīgi no cilvēkiem dzirdētās antisemītiskās idejas, rada aizdomas, ka neiecietība un aizspriedumi ir izplatīti lielā daļā iedzīvotāju.

Holokausta atkārtošanās ir maz ticama, taču iespējama. Var jau būt, ka pārspīlēju, taču pēdējo divu gadsimtu negatīvie pagātnes piemēri rada aizdomas, ka vēsturei ir līdzīga daba kā Latvijas politiskajai sistēmai – tās norises atkārtojas un tai ir tieksme “uzmest”. Spēku līdzsvara sistēma, kas tika iedibināta pēc Vīnes kongresa 1815.gadā, nenodrošināja mūžīgu mieru Eiropā, arī ASV prezidenta Vudro Vilsona 1918.gadā deklarētie “miera punkti” nepasargāja cilvēci no 2. Pasaules kara un holokausta pieredze nepaglāba Ruandas genocīda upurus 1994.gadā un apmēram 8000 Srebreņicas slaktiņa upurus 1995.gadā. Iespējams, nākotni mālēju pārāk tumšās krāsās, taču nevajadzētu iedomāties, ka ir iestājies miera laikmets. Nosacītais miers, kas valda vairākos pasaules reģionos nav tikai apstākļu sakritības, bet arī politiķu, inteliģences un daudzu sabiedrības locekļu ieguldītā darba un izdarīto izvēļu rezultāts. Tāpēc dažkārt iecietības veicināšanas vārdā demokrātiskā sabiedrība rīkojas histēriski, lai aizsargātu iedzīvotāju brīvības un, iespējams, ilgtermiņā arī cilvēku dzīvības.

Pielietošana praksē

Vēlos precizēt, ka noteikti iestājos par vienlīdzīgu attieksmi pret diskriminācijas gadījumiem jurisprudences sfērā. Neiecietības “šķirošanu” es vairāk vēlos attiecināt uz praktiskām dzīves situācijām. Piemēram, visticamāk, ka man vai kādam citam cilvēktiesības mīlošam cilvēkam būtu lielāka vēlme reaģēt uz neiecietīgu anekdoti, kas vērsta pret gejiem, nekā uz neiecietīgu anekdoti, kura vērsta pret Aināriem. Kamdēļ? Atbilde ir skaidra – Latvijā pret gejiem ir mesti ekskrementi viņu orientācijas dēļ, bet Aināri sava vārda dēļ nav saskārušies ar šādu vardarbību. 26% iedzīvotāju nosoda homoseksuāli orientētas personas2, bet nepatika pret Aināriem nav tik liela (ja jums nepatīk analoģija, “Ainārus” var aizstāt ar “facebook.com lietotājiem”, “makšķerniekiem” u.c.)*. Runa var būt ne tikai par anekdotēm, bet arī par komentāriem internetā, izteikumiem pie vakariņu galda, dziesmām utt.

Protams, šeit ir vairākas apakštēmas, kuras tikai ieskicēšu. Pirmā problēma – pēc kādiem kritērijiem novērtēt, kuras sabiedrības grupas ir visvairāk apdraudētas un tāpēc būtu lielākā mērā jāizsargā? No tā izriet jautājums, kāds būs katras grupas aizsardzības koeficients – ja uzskatīsim, ka celtnieku apdraudējums ir lielāks nekā žurnālistu, tad pirmo gadījumā aizskarošu anekdoti mēs pārtrauksim pusvārdā, savukārt otro situācijā ļausim neiecietīgu dziesmu nodziedāt līdz priekšpēdējai rindiņai?

Te ir arī vārda brīvības robežu jautājums – vai iecietības vārdā mēs ierobežosim cilvēku tiesības jokoties, dziedāt, izteikt savu viedokli? Tas jau lielā mērā notiek, taču diskusijai, kur īsti ir novelkama robeža, nav saredzams gals. Vēl ir debatējams, vai grupas loceklim ir lielākas tiesības apvainot savu grupu, nekā tam, kurš nepieder grupai.

Ja mēs dzīvotu ideālā sabiedrībā, tad es ar abām rokām iestātos par to, ka mums visi cilvēki ir jāaizstāv vienādi. Varu saprast tos cilvēkus, kuri uzskata, ka blogā izklāstītā ideja ir nepareiza, ka tā pēc būtības ir diskriminējoša un ka tā aicina rīkoties pēc baisā principa “Mēs darīsim visu, lai nepieļautu karu – tamdēļ esam gatavi pat sākt karot”. 2010.gada vasarā Latvijā jau tika novērots negatīvs piemērs, kad demokrātijas aizstāvju “histērija” (jēdziens, kuru līdz šim lietoju lielākoties pozitīvā nozīmē) noveda pie valsts tiesiskuma iedragāšanas. Toreiz premjerministra Valda Dombrovska (“Vienotība”) un ārlietu ministra Aivja Roņa ar labu mērķi paustie gan publiskie3, gan sabiedrībai nezināmie izteikumi, noveda pie tā, ka Drošības policija nepieļāva tiesas atļauta gājiena norisi, kura mērķis bija atzīmēt nacistu iesoļošanu Rīgā4. Jā, šāda gājiena kategoriskajā nosodīšanā es pilnībā pievienojos abām valsts amatpersonām, taču tiesas lēmuma ignorēšana un tā apiešana apdraud svarīgu demokrātiskās sistēmas pamatprincipu – neatkarīgu tiesu sistēmu, kuras pieņemtie lēmumi tiek pildīti. Tas norāda, ka dažkārt uz neiecietības nepieļaušanas un valsts tēla nosargāšanas altāriem liktais upuris var izmaksāt pārāk dārgi.

Tātad spēle nav vienos vārtos. Izlasot blogu, mani draugi vairs nebrīnīsies, ja uz vienu neiecietīgu anekdoti es reaģēšu asāk, nekā uz citu. No vienas puses tas var kalpot par attaisnojumu liekulībai, no otras puses šīs pārdomas var mudināt rīkoties pretēji to saturam – censties nepieļaut neiecietību jebkuros apstākļos.

Kā darītu Tu?

* Pieļauju, ka rīkojos nepareizi, blogā jaucot kopā tautības, seksuālās minoritātes, profesijas un konkrēta vārda īpašniekus.

1http://www.delfi.lv/news/national/riga/riga-apkepats-ebreju-glabeja-zana-lipkes-piemineklis.d?id=35706243

2http://www.dialogi.lv/pdfs/sexmin_interpret.pdf

3http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/336772-amatpersonas_neizpratne_par_atlauju_atzimet_vacu_armijas_ienaksanu

4http://www.apollo.lv/portal/news/articles/209175?ref=theme

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!