Raksts

Neērtā suņa nagla — Policijas akadēmija


Datums:
02. jūnijs, 2009


Autori

Ilona Kronberga


Foto: Clint Gardner

Jebkura vieta, kur māca juristus, nevar sagatavot augsta līmeņa policistus, jo viņiem ir jābūt zināšanām par ļoti specifiskām nozarēm.

Ir tāds labs teiciens, ka gudra sejas izteiksme ne tuvu nav prāta pazīme. Tā, piemēram, mēs varam doties uz kādu ļoti nopietnu iestādi, kur visi darboņi raižpilnām sejām cirkulē pa koridoriem, liekot mums uzgaidīt vēl un vēl. Vienam tādam, kurš, nemainot sejas izteiksmi, jau trešo reizi jums kā tukšai vietai ir pagājis garām, rokā lapiņa. Te gadās nelaime, lapiņa izkrīt! Kas tur rakstīts? Nekas! Vienkārši — turpu — šurpu! Tāpēc jau viņš staigā turp un atpakaļ. Cita iemesla patiesībā nav. Nekas nenotiek, tikai darbības imitācija.

Sākumā — viss zem viena jumta

Arī Policijas akadēmijas likvidācija būs tikai finanšu taupīšanas imitācija — turpu un šurpu. Jā, mums paliks trīs koledžas: ugunsdzēsējiem, robežsargiem un policistiem. Paliks, bet tiesību aizsardzības funkcija taču neaprobežojas tikai ar iekšlietu resoru, jo kopīgā vajadzība ir daudz lielāka. Jā, mums vēl paliks Tiesnešu mācību centrs, kas arī mokās ar resursu trūkumu, un vēl mums paliks arī neīstenotā ideja par prokuroru sistēmisku tālāk izglītošanu, un paliks arī savulaik vējā palaistā ideja par Penitenciāro koledžu, kurā tiktu gatavoti darbinieki divām Tieslietu ministrijas sodu izpildes iestādēm — Probācijas dienestam un Cietumu pārvaldei.

Tik daudz reižu ir runāts, ka būtu ļoti lietderīgi un ekonomiski izdevīgi, ja visas koledžas, skolas un mācību centrus savietotu zem viena jumta un pie vieniem administratīvajiem izdevumiem un pasniedzējiem. Vēl jo vairāk — agrāk visas minētās koledžas bija koncentrētas tieši zem Policijas akadēmijas jumta. Mācību process tika organizēts trīs posmos, un aiz katra no tiem sekoja prakse noteiktajā specializācijā: robežsardzē, ugunsdzēsējos, policijā vai cietumā. Pēc darba iemaņu apgūšanas sekoja nākamais teorijas posms, un tad atkal — prakse. Ja cilvēks nevēlējās mācīties nākamajā līmenī, varēja sākt strādāt. Jo augstāks līmenis izglītībā bija gūts, jo ilgāks bija līgumā noteiktais laiks, kas pēc mācību beigšanas jānostrādā valsts iestāžu dienestā. Tomēr dažādu finansiālu un institucionālu nesaskaņu un arī personīgu ambīciju dēļ, koledžas pašķīda katra uz savu pusi.

Sākotnējā sistēma paredzēja, ka Policijas akadēmijā studijām tika uzņemti tikai tie, kam bija nosūtījums no kāda konkrēta dienesta. Šāda sistēma tika iedibināta ar domu, lai Policijas akadēmiju beigušajiem būtu reāli kur strādāt pēc tam, kad viņu izglītībai patērēti valsts finanšu resursi, kas tad atgrieztos valstī garantēta drošības pakalpojuma formātā. Minētā modeļa dēļ sākotnēji pat bija iecerēts, ka šāda mācību iestāde varētu saukties Valsts Drošības akadēmija, kur tiktu mācīti arī armijas virsnieki, tomēr šī ideja nerealizējās, un Policijas akadēmijai blakus Ezermalas ielā tika iedibināta Aizsardzības akadēmija.

Policejiskie priekšmeti — tikai akadēmijā

Policijas akadēmija ir vieta, kur ir iespēja centralizēt finansējumu, panākot „neesošo” resursu visoptimālāko izlietojumu. Tā Policijas akadēmijas budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem[ 1 ] ir aptuveni 2,3 miljoni latu[ 2 ], bet Valsts policijas koledžas budžets — 1,8 miljoni latu[ 3 ]. Savukārt Valsts Robežsardzes koledžas budžeta dotācija no vispārējiem ieņēmumiem ir ap 2 miljoniem latu[ 4 ]. Nav jābūt izcilam matemātiķim, lai secinātu — apvienojot kaut vai tikai 3 koledžas (kopējais potenciālais resurss ir ap 6,1 miljoni latu) zem Policijas akadēmijas jumta, mēs iegūstam optimālu rezultātu un līdzekļu ekonomiju kopā!

Patlaban tiesību aizsardzības iestāžu līdzekļi profesionālajai un tālākizglītībai sadalās šādi: robežsargiem, ugunsdzēsējiem, policijai — no Iekšlietu sistēmas budžeta, bet tiesnešiem, cietumsargiem un probācijai — no Tieslietu ministrijas, savukārt prokuroriem — no Prokuratūras budžeta. Kad zupa tiek vārīta lielā katlā, tomēr sanāk vairāk. Mūsu senči jau arī grūtos laikos darīja tieši tā, nevis laizīja drupačas no saujas katrs zem savas egles. Bez tam, koncentrējot finanses vienuviet, ir iespēja arī attīstīt tādas zinātņu apakšnozares kā, piemēram, operatīvo taktiku, kriminālistiku visos tās novirzienos, kuras tādā dziļumā kā Policijas akadēmijā nekad neinteresēs ne Latvijas Universitāti, ne augstskolu Turība, jo šīm izglītības iestādēm vienkārši ir cita niša un citi uzdevumi. Koncentrējot akadēmisko personālu, ir iespējams arī optimizēt mācībspēku noslogojumu. Piemēram, pēc Izglītības un zinātnes ministrijas 2008.gada statistikas datiem[ 5 ], Valsts Policijas koledžā uz 144 studējošiem ir 23 pasniedzēji jeb viens pasniedzējs uz 6 studentiem, bet Ugunsdzēsības un Civilās aizsardzības koledžā uz vienu pasniedzēju ir 4 studenti, savukārt Valsts Robežsardzes koledžā uz vienu pasniedzēju — 5 studenti. Tikai Latvijas Policijas akadēmijā uz vienu pasniedzēju ir 18 studenti, kā tam būtu jābūt.

Mani vienmēr fascinē tas, ka mēs nekad nedomājam, ka, piemēram, mediķus arī varētu mācīt pa dažādiem pakšķiem — bērnu ārstus Rēzeknē savā autonomijā, zobārstus — kaut kur pie Centrāltirgus, bet neirologus — kādās Centrālcietumā izvietotās telpās. Nē, jo mēs gribam, lai mūsu veselība ir drošās rokās, un tieši tāpēc zobārsts neuzņemsies pieņemt dzemdības. Tad kāpēc mēs domājam, ka jebkurš pēc vispārīgās programmas sagatavots jurists saprot visu no operatīvā darba, kriminālistikas, cietumiem, probācijas vai zina, kā jādzēš ugunsgrēks un reizē arī — kā jāsargā robeža? Jurisprudencē daudzas pamatlietas ir kopīgas tāpat kā mediķiem, tomēr liela daļa — atšķirīgas.

Tāpēc jebkura vieta, kur māca juristus, nevar sagatavot augsta līmeņa policistus vai prokurorus, jo, kaut arī ir jāzina specialitātes kopējais pamats, tomēr jābūt zināšanām arī par citām, ļoti specifiskām, nozarēm. Tā, piemēram, ir atsevišķi tā saucamie „policejiskie” mācību priekšmeti, piemēram, operatīvā taktika, kriminālmeklēšana, kas saistītas ar kriminālpolicijas specifisko metodiku, vai arī kriminālistiskā tehnika — par kriminālistikas tehniskajām nodarījuma pēdu fiksēšanas metodēm. Šos priekšmetus citās juridiskajās augstskolās māca ļoti maz vai arī — pēc izvēles. Tomēr policistam ir jāsaprot visas policejiskās specialitātes — gan kriminālista eksperta darbs, gan kriminālpolicijas darba specifika.

Mūžīgs komforts vecajai gvardei

Ir tik daudz runāts, ka mūsu tiesībsargājošo iestāžu darbinieki savstarpēji par maz sadarbojas, nezina, kā to darīt, un negrib sadarboties, jo neizprot, kāpēc sadarbība vajadzīga. Tas nozīmē, ka kopīgajai zināšanu bāzei un sapratnei par blakus strādājošā dienesta darbu, pildot tiešos ikdienas profesionālos pienākumus, ir jābūt kā šķirtnei starp vienojošo un atšķirīgo.

Tikmēr Latvijas „sistēmiskā” pieeja ir tāda, ka katram pensionāram, kurš viņos laikos beidzis Minskas Milicijas skolu, ir vajadzīga ģenerāļa pakāpe, savs resors, kam obligāti jābūt pievienotai viņa personīgajai koledžai, skolai vai vismaz mācību centram. Augstākajās mācību iestādēs lai stājas tie policisti, kas vēlas ne tikai maksāt lielās mācību maksas, bet arī godam kalpot Latvijai par algas atlikumu, kas paliek pēc mācību izdevumu segšanas, protams, tikai gadījumā, ja tāds atlikums vispār būs. Jauniešu, kas izvēlēsies šādu ceļu, visticamāk, būs maz, tāpēc vecā gvarde turpinās justies komfortabli, jo nekas to neapdraudēs — resoru koledžu diplomi jau dod tiesības strādāt tikai tajā nozarē (ugunsdzēsējos, robežsardzē), kur tie izdoti. Tas nozīmē arī to, ka jebkāda personāla rotācija pat Iekšlietu ministrijas sistēmā būs praktiski neiespējama, jo zināšanām ir ierobežots raksturs.

Tagad (krīzē) ir jākoncentrē visi resursi vienkopus, par prioritāti nosakot izglītību, jo tā un tikai tā noteiks mūsu valsts kvalitāti nākotnē, nevis nauda jāizdala algās, jāapēd un jāaizmirst[ 6 ]. Tiesību aizsardzības iestāžu izglītības sistēma ir sākumā jāiepazīst un tikai pēc tam to var reformēt — izveidot, lai tā šodienas ekonomiski smagajos apstākļos spētu pastāvēt un sniegt maksimālu ieguldījumu profesionālu tiesību aizsardzības iestāžu darbinieku sagatavošanā.

Jebkurām reformām, jo sevišķi apstākļos, kad tās var skart tūkstošiem cilvēku, ir jābūt gan ekonomiski, gan sociāli pamatotām. Pirms veikt šādas reformas ir jārod atbilde — vai policistiem ar viņu mazajām algām būs vispār vairs pieejama augstākā izglītība? Cik cilvēku vēl zaudēs darbu? Cik cilvēkiem vēl papildus mēs varam atļauties maksāt bezdarbnieku pabalstus? Vai arī iet citu ceļu — veikt patiešām drosmīgas strukturālas reformas, domājot par rītdienu.

Jā, šobrīd ir jāpieņem daudzi smagi lēmumi, un tieši tāpēc cilvēkiem tie ir labi jāizprot. Lai tas tā būtu, ir jāveido dialogs. Tikai savstarpējas sapratnes apstākļos var veikt vislielākos darbus. Arī tad, ja tie balstīti uz sarežģītiem un sāpīgiem lēmumiem.

_______________________

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!