Foto: Amy Barker
Latvijai ir nepieciešami jauni mīti, kas veicinātu nevis vienas politiskās partijas elektorāta saliedēšanos vai arī apvienošanos pēc etniskā principa, bet gan mīti, kas spētu vienot šīs valsts iedzīvotājus.
Izskatās, ka tieši pingvīns patlaban no savas ierastās vietas ir izstūmis Latvijas „nacionālo” putnu — cielaviņu. Pēc bijušā valdības vadītāja Ivara Godmaņa (LPP/LC) Jaungada uzrunas pingvīns kļuvis par pašu populārāko Latvijas putnu. Šī premjera spilgtā metafora ir aizgājusi tautās, pie tam — par pingvīniem runā kā latvieši, tā nelatvieši — lūk, kur mums ir īstais visus apvienojošais simbols par spīti katra individuālajām etniskajām saknēm! Tas apvieno visus tieši tāpat kā krīzes simptomi — samazinātās darba algas vai darba zaudēšana vispār, problēmas ar kredītu atmaksu, meklējumi pēc gaismas tuneļa galā. Tas apvieno tāpat kā gripas epidēmija, jaunos upurus dažādās Latvijas pilsētās nešķirojot pēc nacionālajām pazīmēm.
Bez nācijas simbola
Šī putna metaforas konceptu var interpretēt dažādi — atkarībā no katra individuālajām zināšanām par pingvīniem. Kaut bijušais premjers ir piedāvājis ļoti konkrētu rāmējumu — kā vajadzētu pārdzīvot šos grūtus laikus, pingvīna patiesais tēls ir plašāks par šo ietvaru. Lūk, ko es zinu par pingvīnu dzīvi:
- Pingvīns savā ziņā ir unikāls putns — viņš ir viens no nedaudzajiem putniem, kas nespēj lidot. Ideologi unikalitāti un izredzētību ļoti bieži izmanto nācijas veidošanai, kā arī grupas saliedēšanai.
- Pingvīni dzīvo kolonijās, kolektīvi gan perē putnēnus, gan arī mazie kolektīvi izšķiļas. Šeit nāk prātā Latvijas atgriešanās pie kolektīvajām vērtībām par spīti tam, ka jau pieminētā ekspremjera vīzija vairāk tika vērsta uz «individuālistisko» Skandināviju.
- Mazo pingvīniņu mirstība ir ļoti augsta. Arī Latvija ir līdere starp ES valstīm jaundzimušo mirstības ziņā.
- Mazos pingvīnus audzina mātes, kamēr tētis dodas barības meklējumos, un — otrādi Latvijai arī šī ir raksturīga situācija, īpaši ņemot vērā, cik ģimenes šķīrusi dzīve starp Latviju un Īriju vai Lielbritāniju.
Protams, katru šādu faktu var interpretēt dažādi. Tā ir metaforu īpatnība. Par to visu varētu vienkārši pasmieties, ja vien ar Latvijas nacionālo identitāti viss būtu puslīdz kārtība. Taču līdz ar ekonomisko krīzi Latvijā ir pamanāma arī nacionālās identitātes krīze, ko asāk izjūt tieši priekšvēlēšanu laikā.
Manuprāt, Latvijai ļoti pietrūkst nācijas simbolu, taču elite (nojaušu jautājumu — “Kas?”) vai nu neredz nepieciešamību tādu simbolu izveidot, vai varbūt arī vienkārši to nespēj izdarīt, ne atsevišķas partijas, nedz arī visas sabiedrības labā. Jā, runa ir tieši par darbu — mērķtiecīgu, rūpīgi izplānotu un labi koordinētu. Šeit var sagaidīt daudz argumentu par labu esošajiem simboliem, kā arī argumentus, ka valdošajai koalīcijai ir jādomā, kā pārvarēt krīzi. Es nojaušu, ka būs arī interneta videi raksturīgie emocionālie komentāri — “kā viņa var apšaubīt pašu svētāko — nāciju!” Es, savukārt, mēģināšu paskaidrot savu pozīciju un ar prieku uzklausīšu oponentu komentārus.
Konstruējot nāciju
Nācija — tā ir nejaušība. Tā uzskatīja sociologs Ernests Gelners (Ernest Gellner). Var arī runāt par likteni, bet 20.gadsimta beigās nāciju teorijās nāciju pamats ir politiski tiesisks, kas arī konstruē un izmanto kultūras, ekonomiskās un teritoriālās īpašības. Nācija nav radusies no nekurienes — tā nav “izveidota”, un tās veidošanās ir nepārtraukts process.
Galvenie kanāli, kas tiek izmantoti nācijas konstruēšanai, ir mediji un izglītības sistēma. Par to runā jau cits sociologs — Entonijs Smits (Anthony Smyth). Tieši viņš ir izcēlis nacionālās identitātes komponentes: vēsturiskā teritorija vai arī dzimtene; kopīgie mīti un vēsturiskā atmiņa; kopīga masu kultūra; tiesības un pienākumi visiem nācijas pārstāvjiem; vienota ekonomiskā sistēma.
Tātad, Latvijai ir karogs, himna, ģerbonis, naudas vienība — lats, armijas forma un citi atribūti, kas ir kopīgi visiem valsts iedzīvotājiem. Pastāv arī izpratne par teritoriju un vienotība ekonomikā. Par tiesībām un pienākumiem, kas būtu attiecināmi uz visiem, var strīdēties, taču tas ir jau ir pavisam cits stāts. Tāpat mums ir ne tikai dažādi, bet pat savstarpēji konfliktējoši mīti, konfliktējošas izpratnes par vēsturi, arī atšķirīga masu kultūra, un līdz ar — arī atšķirīgi rituāli. Šādus secinājumus var izdarīt arī bez statistikas palīdzības vai aptaujām.
Cerības, ka konfliktējošie skatpunkti ar laiku “pieslīpēsies”, kļūst aizvien mazākas. Arvien jaunos mēģinājumos apelēt pie mītiem, īpaši priekšvēlēšanu laikā, tieši “iekšējais” identitātes marķējums “mēs — viņi” vienas valsts robežās salīdzinājumam ļauj nemeklēt “citu” ienaidnieku, vai arī “cita” tēlu. Šie “citi” dzīvo tepat, mums blakus, vienā valstī. Lūk, šāda duāla nācija.
Latvijai ir nepieciešami jauni mīti, kas veicinātu nevis vienas politiskās partijas elektorāta saliedēšanos, vai arī apvienošanos pēc etniskā principa, bet gan mīti, kas spētu apvienot šīs valsts iedzīvotājus. Mīti, kas būtu spēcīgāki un pievilcīgāki par tiem, kas tiek aktīvi izmantoti šobrīd. Protams, šādas izmaiņas var būt bīstamas. Latvija jau kādreiz — padomju un pirmspadomju laikos — ir piedzīvojusi “vienu ideoloģiju, kas nepieļāva konkurenci”. Un es, iespējams, arī nedaudz idealizēju šo jauno nepieciešamo mītu.
Demokrātija ne tikai piekrīt mīta ietekmīgumam, bet arī turpina veidot jaunus mītus. Jaunais ASV prezidents Baraks Huseins Obama ar savu izteicienu «Yes, we can!» ne tikai aicināja balsot par viņu, bet arī piedāvāja mobilizāciju un ticību savām spējām. Latvijas eksprezidente Vaira Vīķe—Freiberga mēģināja darīt ko līdzīgu savā svētku runā. Taču šis nacionālais ”autotreniņš” tika vērsts tikai uz vienu sabiedrības grupu, jo runa tika teikta kultūras pasākumā — Dziesmu svētkos, kas ir nozīmīgs tikai vienai sabiedrības daļai.
Revolūciju mīts
Par mītu nepieciešamību un par nepieciešamību noticēt saviem spēkiem liecina arī pēdējā laikā bieži dzirdēta apelēšana pie ”revolūcijas”. Pēdējo divu gadu laikā ir piesauktas/konstruētas/nosauktas divas revolūcijas. Runājot par spilgtiem pašmāju notikumiem, mēs lietojām vārdu «revolūcija.» Uzreiz pēc 13.janvāra notikumiem, avīzēs parādījās vairāki apzīmējumi:
- «olu revolūcija» (Vesti Segodņa)
- «tukšu pudeļu revolūcija» (Čas)
- «pingvīnu revolūcija» (Neatkarīgā)
- «spirtotā revolūcija» (Diena)
- «bruģakmens revolūcija» (Telegraf)
Iespējams, ja līdzīga „sacelšanās” nebūtu notikusi Sofijā un Viļņā, arī šī Latvijas «revolūcija» būtu papildinājusi mūsu leksiku tāpat kā «lietussargu revolūcija» — cilvēki, kas tajās dienā uzstājās ar runām, kā arī izsvilptais prezidents ir aizmirsti, bet toreiz uz mītiņu atnākušie «tūkstoši» tagad izskatās pēc «visvarenajiem.»
Bet atgriezīsimies pie pingvīniem, proti, pie jautājuma par nacionālo identitāti. Mūsdienu teorētiķi caur identitātes prizmu vērtē ne tikai iekšpolitiskās attiecības, bet arī ģeopolitisko situāciju. Konstruktīvisti, kas atbalsta šādu pieeju, piemēram, A.Vendts, uzskata, ka tieši nacionālā identitāte bieži vien kļūst svarīgāka par racionālajām interesēm un daudzi lēmumi starptautiskajā politikā tiek pieņemti, nevis orientējoties uz racionālām interesēm, bet ņemot vērā nacionālo identitāti.
Tēlam, kas tiek veidots valsts iekšienē, ir ietekme arī starptautiskajā arēnā, bet diplomātijas uzdevums lielā mērā ir nodarboties ar savas valsts identitātes propagandu. Atstājot kādu sabiedrības daļu aiz identitātes robežām, vietējā elite faktiski pastumj šo grupu tuvāk tiem, kas to ne tikai pieņem, bet arī sauc par «tautiešiem». Tolstoja pasakā Zelta atslēdziņa Buratino tika jautāts: „Kas Tevi audzina?” Uz to viņš atbildēja: «Dažreiz tētis Karlo, bet dažreiz — neviens».