Foto: AFI
Ar jauno pantu, kurš nosaka atbildību par nedeklarētu līdzekļu izmantošanu, Krimināllikumā faktiski tiks ieviesta vainīguma prezumpcija. Iemesls - valsts nespēja atklāt ar korupciju saistītos nodarījumus. Tomēr jaunais pants vien problēmu neatrisinās.
Īstenojot pirms pusotra gada pieņemto Korupcijas novēršanas koncepciju, valdība ir akceptējusi divus svarīgus likumprojektus – “Interešu konfliktu novēršana valsts amatpersonu darbībā” un “Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likums”. Nolūkā apkarot korupciju, kopā ar šiem dokumentiem Saeimā iesniegti arī Krimināllikuma grozījumi. Kaut arī grozījumi ir nelieli – paredzēts viens jauns pants un nelielas korekcijas citā, to pieņemšanai būs visai iespaidīgas sekas.
Jau vairākus gadus sabiedrība ir pieradināta pie jēdziena “legālā prezumpcija”, un beidzot mēs varēsim redzēt tās juridisko realizāciju. Ministru kabinets ir ierosinājis papildināt Krimināllikumu ar jaunu 219.1 pantu “Nelikumīgu līdzekļu izmantošana vai uzkrāšana”. Atbilstoši tam ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas, tiesa varēs sodīt par tādu līdzekļu izmantošanu vai uzkrāšanu, kas pārsniegs personas deklarētos ienākumus, mantiskās iespējas vai citus nedeklarētos ienākumus, kuru likumīgas izcelsmes avotus norādīs persona. Pie kriminālatbildības paredzēts saukt ne katru cilvēku, kuram parādīsies nedeklarētie ienākumi, bet vien tādus, kuri nelikumīgi uzkrās vai izmantos līdzekļus lielā apmērā.
Likumprojekta autoru ideja ir skaidra un saprotama. Ja atbilstoši valdības iecerēm 2002.gada 1.maijā stāsies spēkā Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likums, pusgada laikā mūsu valsts turīgākās daļas pārstāvjiem būs jādeklarē savs īpašums. Bet no šā gada 1.novembra prokuratūra varēs pie kriminālatbildības saukt tos cilvēkus, kuriem īpašumā būs tādi mantiskie labumi, kuru kopvērtība par 3000 latiem pārsniegs deklarēto, bet, ja deklarācija nebūs iesniegta, tad Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likuma 2.pantā noteiktās summas. Personas kriminālvajāšana būs iespējama visos gadījumos, ja persona nevarēs pierādīt esošo labumu legālo ienākumu avotu.
Atbalstot iecerēto Krimināllikuma grozījumu, gribētos tomēr atzīmēt, ka tas būtiski ietekmēs mūsu valsts krimināltiesisko sistēmu. Ar šo pantu Krimināllikumā faktiski tiks ieviesta vainīguma prezumpcija. Kriminālprocesa kodeksa 19.1 pants paredz, ka nevienu nevar atzīt par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīt, kamēr viņa vaina nav pierādīta likumā noteiktajā kārtībā un atzīta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. Formāli šī norma netiks pārkāpta, jo, lai sodītu personu, būs jāpierāda viņas vaina noziegumā, ko paredzēs Krimināllikuma 219.1 pants. Tomēr, ievērojot Krimināllikuma 219.1 panta konstrukciju, jāatzīst, ka vainas jautājumam šajā gadījumā ir sekundāra nozīme. Saucot pie atbildības pēc Krimināllikuma 219.1 panta, nevis policijai un prokuratūrai būs jāvāc materiāli, kas pierādītu, ka persona ieguvusi kādu mantu netaisnīgā ceļā, bet pašai personai būs jāpārliecina tiesībsargājošās institūcijas par viņas īpašumā esošās mantas legālo izcelsmi.
Pēc Krimināllikuma grozīšanas pirmstiesas izmeklēšanas laikā būs vien jāpierāda, ka personai ir nedeklarētie materiālie labumi, kuru vērtība pārsniedz 50 valstī noteiktās minimālās mēnešalgas. Formāli personai tiek inkriminēta mantisko labumu nedeklarēšana, kas var tikt izdarīta gan tīši, gan aiz neuzmanības. Tomēr nav noslēpums, ka 219.1 panta galvenais ieviešanas mērķis nav nodokļu maksātāju atbildības izjūtas attīstīšana. Pati par sevi nedeklarēšana nav tik bīstama rīcība, lai par to noteiktu kriminālsodu. Likumprojekta autori neslēpj, ka grozījumi ir nepieciešami, lai veicinātu korupcijas novēršanu un pastiprinātu ienākumu likumības kontroli, kā arī, lai atvieglotu pierādījumu vākšanu, atklājot un izmeklējot noziedzīgus nodarījumus, kuri ir saistīti ar noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Tādēļ ir jāatzīst, ka šī nodarījuma īstais kriminalizācijas iemesls ir valsts institūciju nespēja atklāt un efektīvi izmeklēt ar korupciju un ēnu ekonomiku saistītos nodarījumus.
Krimināllikuma papildināšana ar 219.1 pantu būtiski atvieglos kriminālvajāšanas procedūru. Ja 2002.gada personai nav bijis, ko deklarēt, tad, iegādājoties 2003.gada luksus klases automašīnu vai vairākstāvu pili, nevis policijai būs jāvāc pierādījumi, lai atmaskotu personas netīros darījumus, bet pats jaunbagātnieks būs spiests meklēt pierādījumus tam, ka viņš ir godīgs uzņēmējs, lielu dāvanu saņēmējs u.tml. Ar to faktiski pierādījumu nodrošināšanas pienākums tiek pārlikts no prokurora uz aizdomās turēto personu. Ja viņa varēs norādīt īpašuma iegūšanas ticamos avotus un pārliecināt prokuratūru savā nevainīgumā, kriminālatbildība neiestāsies. Pretējā gadījumā tiesai būs iespēja noteikt personai kriminālsodu par nelikumīgu līdzekļu izmantošanu vai uzkrāšanu, tai skaitā konfiscējot personas īpašumā esošo mantu.
Atbalstot šā panta ieviešanu, gribētos tomēr atzīmēt, ka tas ir vien juridiskais līdzeklis, kas labās rokās var palīdzēt cīnīties ar korupciju un netīro naudu. Tomēr ar Krimināllikuma grozīšanu vien diez vai problēma tiks atrisināta. Ir svarīgi, lai valstī būtu izveidota loģiska un efektīva īpašuma deklarācijas sistēma, bet Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likums nepaliktu par pirmo un pēdējo ķieģelīti tajā.
Nav grūti pareģot, ka priekšlikums par Krimināllikuma papildināšanu ar 219.1 pantu, radīs dažādus viedokļus juristu vidū. Nevienam nav šaubu, ka Fizisko personu īpašuma sākumdeklarēšanas likumā noteiktais nedarbosies, ja par tā neievērošanu netiks noteikta atbildība. Tomēr par atbildības veidiem un mehānismiem var būt nopietni strīdi.
Jaunais 219.1 pants paredz izņēmumu no tradicionālā nevainības prezumpcijas principa, nosakot, ka nevis valstij jāvāc pierādījumi personas vainai, bet personai, kuras reālais īpašums būtiski pārsniegs deklarēto, būs vai nu jāpierāda tā legalitāte, vai jāatbild par nozieguma izdarīšanu. Tāpat kā līdz šim, apsūdzētais varēs klusēt un atteikties sniegt paskaidrojumus, tomēr tas neglābs personu no kriminālsoda.
Respektējot nevainīguma prezumpcijas principu, profesors U.Krastiņš pērn starptautiskajā seminārā par korupcijas apkarošanu (referāts “Par pierādīšanas nastas pārnešanu uz apsūdzēto”, Latvijas Vēstnesis, 25.09.2001) ir piedāvājis papildināt Krimināllikuma 219.pantu ar trešo daļu, paredzot tajā atbildību par deklarējamās mantas vai cita ienākuma izcelsmes neuzrādīšanu ar likumu noteiktajā mantiska rakstura deklarācijā. Akceptējot šo priekšlikumu, apsūdzētajai personai tiešām nebūtu jāpierāda savs nevainīgums, un princips in dubio pro reo (no lat. val. – šaubu gadījumā jālemj par labu apsūdzētajam) it kā netiktu aizskarts. Tomēr šajā gadījumā būtu problēma ar citu tiesību principu – tiesību humānismu. Akceptējot Krimināllikuma 219.1 pantu, personai būs iespēja, atsaucoties uz faktiem, pierādīt savu nevainīgumu un palikt nesodītai. Turpretim atbilstoši piedāvātajam Krimināllikuma 219.panta 3.daļas redakcijas variantam, personai nav tādas iespējas. Cilvēkam būs jāatbild vien par to, ka viņš deklarācijā nav informējis par viņa īpašumā esošajiem labumiem.
Tādēļ mūsu likumdevējam ir jāizlemj, kas ir labāk, vai nu stingri ievērot principus un paredzēt bargu sodu par rīcību, kura pati par sevi nav ļoti bīstama, vai sabiedrības labā atkāpties no teorijas principa un iekļaut Krimināllikumā jaunu humānu normu. Domāju, ka teorija ir vajadzīga nevis pati par sevi, bet, lai kalpotu sabiedrības interesēm. Krimināltiesībām nav jāpielāgojas politiskajiem pasūtījumiem, bet tām ir jāattīstās, lai piedāvātu efektīvus līdzekļus sabiedrisko interešu aizsardzībai. Korupcija un nelegālie ienākumi ir ļaunums, un esošā tiesību sistēma nezin, kā to pārvarēt. Šajā situācijā ir loģiski meklēt un piedāvāt jaunus tiesiskus risinājumus. Ministru kabinets ir atbalstījis izstrādātos priekšlikumus. Drīzumā varēsim redzēt, vai Saeimai pietiks politiskās gribas, lai izstrādātos priekšlikumus iedzīvinātu.