Raksts

Nedaudz par 100.pantu


Datums:
16. septembris, 2012


Autori

Iveta Kažoka


Foto: Rusty Sheriff

Dažas pārdomas pēc "100.panta": preses kluba

Atvainojos, ka jau otrais ieraksts pēc kārtas ir veltīts žurnālistu atbildības tēmai, bet nevarēju atturēties, izlasot delfi.lv ziņu “Pēc Ķīļa biroja iejaukšanās studentu apvienības līderim atsaka dalību LTV raidījumā“. Varētu jau vispār šo ziņu nekomentēt, ja ne tajā atrodamie sen nedzirdēti dramatiskie izteikumi par iejaukšanos mediju darbā – sak, “izmantojot politisko spēku, notikusi mediju ietekmēšana un pārkāpti visi demokrātijas pamatprincipi“, “šādi paņēmieni demokrātiskā valstī jau nu gan nav pieņemami“.

Tad nu izmantošu šo situāciju par ieganstu, lai padalītos ar savām pārdomām par to, kas ir un kas nav pieņemami demokrātiskā sabiedrībā:

1) Kas mēs varam runāt par politisku spiedienu uz mediju darbu? Manuprāt, tad kad attiecīgais politiķis un medijs atrodas padotības attiecībās vai medijam draud jebkādas sankcijas par nepakļaušanos politiķa vēlmēm. Proti, medijam tiek tieši vai netieši draudēts. Piemēram, netiks piešķirts finansējums vai attiecīgā medija amatpersona netiks iecelta amatā (ja no politiķa tas ir atkarīgs). Citos gadījumos politiķis ir tādās pašās attiecībās ar attiecīgo mediju kā jebkurš sabiedrības loceklis: viņa gribu/vēlmes/argumentus medijs var ņemt vērā, var – ignorēt. Tā sakot – vienkārši necelt klausuli.

Neliels piemērs no manis pašas pieredzes. Ir viena augsta amatpersona, kas kopš šī gada vasaras mani ļoti nemīl. Mums atšķiras viedokļi vienā mums abām ļoti principiālā jautājumā, un viņa nav gatava šīs viedokļu atšķirības tolerēt. Žurnālisti man stāsta (vienreiz pat savām acīm redzēju), kā viņa medijiem pārmet manis aicināšanu komentēt politiskus jautājumus – vēl pat pirms es attiecīgo komentāru esmu sniegusi. Vai tā ir nesmuka rīcība? Protams, nesmuka – politiķim nevajadzētu censties izspiest viņam netīkamus viedokļus no publiskās telpas. Bet, abstrahējoties no manas nepatikas, – vai tas ir politisks spiediens uz medijiem? Nē, nav. Kamēr attiecīgajam medijam netiek draudēts ar sankcijām par manis aicināšanu uz raidījumiem, tikmēr kāds tur politiskais spiediens? Paralēli viņa ir norādījusi arī kādai citai augstai amatpersonai, ka mani nebija pareizi aicināt uzstāties kādā konferencē. Vai tas ir politisks spiediens? Šajā gadījumā iespējams – jo viņa ir viena no deputātiem, kas attiecīgo amatpersonu apstiprina amatā. Lūk, šādās kategorijās, manuprāt, ir pareizi domāt par to, kas ir un kas nav politisks spiediens.

Atgriežamies pie Ķīļa un LTV1 gadījuma. Vai lūgums nomainīt dalībnieku sastāvu ir/nav politiskais spiediens uz mediju? Ja atteikšanās gadījumā nedraud sankcija, protams, ka nav. Atteikšanās pašam ierasties uz raidījumu nav politiska sankcija, jo to var īstenot ikviens no aicinātajiem viesiem: ja man labu vai sliktu iemeslu dēļ nepatīk kompānija, varu neatnākt. Šķiet, ka vienreiz mūžā esmu tā darījusi – gan atteikusi esmu nevis medijam, bet vienas konferences rīkotājiem, tieši tā arī argumentējot.

Vienīgi amatpersonām, salīdzinājumā ar jebkuru citu pilsoni, būtu jābūt uzmanīgiem ar šāda argumenta piesaukšanu: jo gadījumā, ja atteikšanās piedalīties fakts nāk gaismā, tad tam var būt bumeranga efekts. Proti – ja nav ļoti spēcīgu argumentu, tas vienkārši slikti izskatās. Jo principā amatpersonām būtu jābūt gatavām diskutēt ar jebkuru sabiedrības locekli, it sevišķi tos, kas strādā ar jautājumiem, kas skar viņu atbildības lauciņu. Līdzīgi kā ļoti slikti izskatījās tas, ka Mūrniece savas iekšlietu ministra termiņa laikā atteicās tikties ar savas nozares arodbiedrību, vai Šķēle un Šlesers – diskutēt ar Lato Lapsu. Bet tas nav tik daudz jautājums par politiķu un mediju attiecībām, cik konkrētās amatpersonas tēla veidošanu.

Politiķiem vispār vienmēr būtu jābūt maksimāli uzmanīgiem, strādājot ar medijiem. It sevišķi situācijās, kad no viņiem ir atkarīgs attiecīgā medija liktenis – tieši tādēļ Nacionālās apvienības deputātu ekskursijas pa LTV izskatījās nesmuki. Bet vai tas ir arī nepieņemams politisks spiediens? Nezinu. Atkarīgs no tā, kas, par ko un kā tika tikšanās laikā runāts.

2) Es nezinu, vai Ķīļa gadījumā bija vai nebija pietiekami spēcīgi argumenti, lai atteiktos diskutēt ar Edvardu Ratnieku – tas, droši vien, ir atkarīgs no tā, kāda ir piesauktā, bet neatšifrētā interešu konflikta būtība. Bet skaidrs, ka tas galu galā bija LTV lēmums: aicināt Ratnieku uz diskusiju vai neaicināt. Neviens ar bomi klāt nestāvēja. Ja raidījuma veidotāji uzskatīja, ka LSA vadītāja klātbūtne bija principiāli svarīga un šī iemesla dēļ izglītības ministrs būtu patiešām atteicies nākt, tad vajadzēja raidījumu organizēt bez izglītības ministra klātbūtnes, raidījuma sākumā izskaidrojot viņa prombūtnes iemeslus un ļaujot skatītājiem pašiem spriest par to, cik tie ir vai nav pamatoti. Līdzīgi kā ne vienu reizi vien savu aicināto raidījuma viesu prombūtni publiski skatītājiem izskaidroja Jānis Domburs.

Tas, kas patiesi “demokrātiskā valstī nudien nav pieņemami” (paša Dzintra Kolāta vārdiem izsakoties): sabiedriskajā televīzijā par žurnālistu uzdot kādas partijas sabiedrisko attiecību materiālu sagatavotāju! It sevišķi tad, ja viņam tiek uzdots iztaujāt politiķus, kas konkurē ar partiju, kuru viņš apkalpo. Tas ir neprofesionāli un nostāda idiotu lomā gan uzaicinātos politiķus, gan arī auditoriju. “100.panta” preses klubs ir raidījums, kurā jau pēc ieceres ir divas puses – politiķi un žurnālisti – kas turklāt ir nevienlīdzīgās lomās: žurnālisti uzdod jautājumus/uzbrūk/izsaka vērtējumus par politiķiem, politiķi – atbild, aizstāvas. Viņiem ir stipri ierobežotas iespējas ” dot pretī”. Šāds formāts nozīmē, ka raidījuma vadītāji auditorijas un aicināto politiķu priekšā atbild par to, lai tiktu atlasīti paši profesionālākie (attiecīgo tēmu pārzinošie) žurnālisti, ar labu reputāciju, kuriem ir pēc iespējas mazāka personiskas ieinteresētība izmantot raidījuma formāta dotās privilēģijas politiskiem vai personiskiem nolūkiem. Ir leģitīmi, ja kāds no aicinātajiem politiķiem raidījuma veidotājiem norāda, ka kāds viņa iztaujātājs šiem kritērijiem neatbilst – nav izpratnes par tēmu, slikta reputācija, acīmredzama personiska ieinteresētība.

Uzdot kādas partijas apmaksātu PR cilvēku par žurnālistu nozīmē degradēt žurnālista kā profesijas vērtību līdz ļoti zemam līmenim. Un tas gan sabiedriskajā raidorganizācijā nekādi nav pieņemami.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!