Foto: Scorpions and Centaurs
Ignorējot dzīvnieku tiesību jautājumus, mēs it kā vēlamies līdzināties trīs mērkaķu figūriņām — neko nedzirdu, neko neredzu, neko nesaku.
Katrs no mums reizēm sastop cilvēkus ar uzskatiem, kas vismaz pirmajā brīdī šķiet pārāk radikāli, lai par tiem vispār ielaistos jēgpilnās diskusijās. Uz “acīmredzami” svešām un pretdabiskām idejām tikpat tuva, dabiska un, atzīsim, arī ērta reakcija ir noliegums. Tieši šāda attieksme Latvijas sabiedrībā dominē par dzīvnieku tiesībām. Varbūt beidzot ir pienācis laiks atmest tradicionālo “klusēšana — zelts” principu un kritiski paskatīties pašiem uz sevi? Kā mūsu sabiedrība kopumā izturas pret dzīvniekiem? Kādas vērtības nosaka mūsu ētiskās izvēles attieksmē pret citu sugu dzīvajām būtnēm?
Dzīvnieks kā īpašums
Labs piemērs tam, kas par un ap šo ētikas jomu maisās “vidējā latvieša” galvā, ir kāds komentārs portālā TVnet pie raksta Kaķēnu slīcināšana būs aizliegta ar likumu[1]. Indivīds, kurš laikam jau ironiski sevi dēvē par cilvēkmīli, pauž savu dziļo sāpi par to, ka briesmīgā Eiropa tagad mums vairs neļaus slīcināt kaķēnus (citātā atstāta autora rakstība ): “Atnākt no darba un izlasīt tādu murgu, tad jau lielāko daļu laucinieku ķurķī iekšā. Varbūt drīz es savām vistām galvas nevarēšu cirst bez anestaloga, bet vispār muļķības mani dzīvnieki kā gribēšu tā par viņu pārvietošanu uz citiem medību arī domāšu un darīšu ,galvenais lai nauda nav jātērē.” Iespējams, labi trenēts šimpanze zīmju valodā izpaustos mazāk kļūdaini. Taču ne jau par to ir lielākā sāpe šajā gadījumā. Šajā gramatiski nekorektajā savārstījumā tomēr ir precīzi un nepārprotami pausta dzelžaina pārliecība, ka dzīvnieks pirmkārt jau ir īpašums. Un par īpašumu, kā mēs visi labi zinām, teikšana ir tikai un vienīgi īpašniekam. Tā ir ļoti ērta pieeja, jo ļauj ierindas pilsonim mierīgu sirdi ar vienu roku glaudīt suni, bet ar otru roku tajā pašā laikā bāzt sev mutē termiski apstrādātu govs līķa gabalu. Saimniekam ir ļoti dārgs un tuvs viņa suns, tāpēc viņš par to rūpējas. Un arī govs tās saimniekam ir ļoti dārga un tuva — vai nu kā piena un gaļas avots pašam, vai arī kā prece pārdošanai. Saimnieks ir un paliek kungs un pavēlnieks.
Protams, cilvēka prāts vēstures gaitā ir radījis arī vēl savdabīgākas idejas. Piemēram, Renē Dekarts uzskatīja, ka dzīvnieki vispār nav jūtošas būtnes, bet gan mašīnas bez apziņas, prāta vai dvēseles. Ja raugāmies uz dzīvniekiem šādi, tad tie nespēj ciest sāpes vai baudīt. Tie ir kā skrūvītes milzīgajā materiālās pasaules aparātā, un šīs “sāpju izjūtas” vai “bauda” ir tikai fizikas likumu izpausme. Jāatzīst, mūsdienu sabiedrība laikam tomēr ir nedaudz attīstījusies kopš 17. gadsimta, jo šādus apgalvojumus šodien neviens nopietni neuzņemtu. Individuālā saimnieka patvaļa ir kļuvusi nedaudz ierobežota kolektīvā pieņemtajos rāmjos. Ticu, ka suņa nogalināšanu daudzi no mums pielīdzinātu teju vai slepkavībai. Tātad nav gluži tā, ka mēs dzīvniekos neredzētu neko vairāk par, piemēram, kartupeļu maisiem vai akmeņiem. Tajā pašā laikā dažus — suņus, kaķus, kāmjus u.tml. — mēs izvēlamies uzskatīt par saviem draugiem, kamēr citus — govis, cūkas, vistas u.tml. — bez jelkādiem sirdsapziņas pārmetumiem izmantojam savām vajadzībām — pārtikai, apģērbam, medicīniskiem un rūpnieciskiem eksperimentiem.
Diskriminācija — arī pret dzīvniekiem
Filozofs Pīters Singers, kurš dzīvnieku tiesību aizstāvju aprindās ir kļuvis par sava veida ikonu[2], šādu attieksmi sauktu par sudzismu — diskrimināciju sugu atšķirības dēļ. Viņaprāt, “visi dzīvnieki ir vienlīdzīgi”. Turklāt jāņem vērā, ka arī cilvēks šajā izpratnē ir viena no dzīvnieku sugām, nevis radības kronis ar misiju pakļaut citas dzīvās radības sev. Mūs un dzīvniekus (vismaz lielāko daļu mugurkaulnieku) vieno spēja just sāpes, un, kā uzskata Singers, no morāles viedokļa nav būtiskas atšķirības starp dažādu dzīvnieku ciešanām. Attiecīgi nekāda veida dzīvnieku izmantošana cilvēku vajadzībām nav pieļaujama — tas attiecas gan, piemēram, uz gaļas industriju, gan arī uz medicīniskiem eksperimentiem. Izklausās utopiski, vai ne? Taču Singers to uzskata tikai par morāles loka paplašināšanu. Kādreiz arī atsevišķu rasu cilvēkus uzskatīja par zemāk attīstītiem. Sievietēm bija krietni jāpacīnās, lai tiktu atzītas arī viņu cilvēktiesības. Tāpat arī ar seksuālajām minoritātēm un mazākumtautībām. Morāles loks pamazām kļūst arvien plašāks, un beidzot tam būtu jāiekļauj arī citas sugas.
Velti gan cerēt, ka šis morāles loks tik drīz draud sasniegt Latviju. Vai tad nu mēs tā uzreiz atteiksimies no speķa pie zirņiem vai, vēl vairāk, tādiem nācijai nozīmīgiem ādas izstrādājumiem kā pastalas? Taču mūsu it kā pašsaprotamais dzīvnieku iedalījums “draudziņos” un “produktos” stipri sašķobās ikreiz, kad mēs saskaramies ar citām kultūrām. Kā izrādās, daži (ķīnieši) uzskata par normu ēst arī mūsu tik mīļotos sunīšus, bet citi (hinduisti) šķībi skatās uz mūsu liellopu gaļas karbonādēm. Taču tas vēl nebūtu nekas. Trakākais, ka ir tādi cilvēki, kuri slaktējamo kategorijai pieskaitāmos dzīvniekus nogalina atšķirīgi no mums. Turklāt — viņi vēlas to darīt arī mūsu valsts teritorijā! Runa ir par musulmaņu reliģijai atbilstošo halal kaušanas metodi, kura Latvijā tika legalizēta 2009. gada septembrī. Kā uzskata organizācija ar visnotaļ pompozu nosaukumu Dzīvnieku aizsardzības ētikas padome, “šāda arhaiska un cietsirdīga nogalināšanas metode ir pretrunā ar Latvijas valsts vēsturiski apdzīvojošo nāciju tradicionālajām vērtībām, morāles un ētikas izpratni”[3]. Tātad, ja kāds vēl līdz šim nezināja — mūsu valsts ētikas un morāles kvintesence attiecībā pret dzīvniekiem ir rodama Ministru kabineta noteikumu Nr. 310 Kaušanai paredzēto lauksaimniecības dzīvnieku aizsardzības prasību sadaļā Prasības dzīvnieku (izņemot kažokzvērus) apdullināšanai un nogalināšanai[4]. Rīkoties saskaņā ar šiem noteikumiem ir pareizi, humāni un jauki, bet atļaujieties tikai pagriezt nazi citādāk vai mainīt strāvas spriegumu — un tas jau būs cietsirdīgs barbarisms.
Nepatīkamā “eksotika”
Vai līdzīgi protesti un apelēšana pie mūsu “tradicionālajām vērtībām” būtu arī tad, ja kāds vēlētos Rīgā atvērt ķīniešu restorānu, kurā varētu nobaudīt tikpat tradicionālu ēdienu (tikai mums, maigi izsakoties, neierastu) kā suņa gaļu? Pieļauju, ka tieši tā arī notiktu. Iespējams, protesti būtu pat plašāki, jo suņus, atšķirībā no liellopiem, mēs pārtikā vispār nemēdzam lietot. Savā ziņā tā ir diagnoze Latvijas sabiedrībai. Mēs daudz nedomājam par to, kāpēc mēs paši kādu dzīvnieku sugu izmantojam pārtikai, bet citu nē. Tās ir tādas pašaprotamas lietas, kurām jāpaliek iecementētām mūsu kolektīvajā divkosības zemapziņā, kur tās nav ļauts aizskart svešajiem.
Taču mūs nezin kāpēc ļoti satrauc tas, ka kāds cits kaut ko varētu darīt citādāk. Lai gan patiesībā nekādas būtiskas atšķirības tur nemaz nav. Iet bojā cilvēka vajadzību vai ērtību dēļ noteikti neietilpst ne govs, ne suņa, ne arī maza kaķēna interesēs. Tāpēc jau protestos pret “citādo cietsirdību” ir manāma ieciklēšanās: emocijas, kaut kāds samākslots nacionālisms, pat ksenofobija. Taču diemžēl pilnībā izpaliek racionāla domāšana.
Nauda nosaka visu
Ja nu vismaz daļēji var piekrist Dzīvnieku aizsardzības ētikas padomes kritikai par musulmaņu tradicionālās kaušanas legalizāciju, tad tas ir punkts par šīs legalizācijas ekonomisko pamatojumu. Realitāte ir tāda, ka mēs dzīvojam kapitālisma pasaulē, kur visu un jebko var padarīt par preci. Un diemžēl pietiekami daudzi no mums arī dzīvniekus turpina uzskatīt par neko vairāk kā priekšmetiem, resursiem un ekonomiskās sistēmas vienībām. Tādā griezienā jau vispār zūd nozīme tam, ar kādiem instrumentiem, kādām metodēm un kas tiek darīts, un cik daudz tas kādam sāp vai nesāp. Tas, kas atliek, ir bezkaislīgs aprēķins par tonnām, cenām, transporta izdevumiem, un pašu galveno — peļņu. Pat sugām patiesībā nav izšķirošas nozīmes. Tikpat labi kāds varētu transportēt arī cilvēkus. Jā, starp citu, vai tad tieši tas arī nenotiek, kad Latvijas piederīgie visdrīzāk uz neatgriešanos dodas uz citām valstīm, ekonomisku motīvu dzīti?
Iespējams, vieglāk ir pakļauties šai loģikai, aizmirst par visiem piņķerīgajiem ētikas jautājumiem un uzkost dienišķo desu. Taču man ir divas noslēguma iebildes šādai vienaldzībai. Pirmkārt — vai nebūtu godīgāk un taisnīgāk izmantot savas (pagaidām neatņemtās) cilvēktiesības, lai vismaz par kripatiņu uzlabotu dzīvi kādam citam, kuram šo tiesību ir mazāk? Otrkārt — ignorējot dzīvnieku tiesību jautājumus, mēs no vienas puses it kā vēlamies līdzināties trīs mērkaķu figūriņām (neko nedzirdu, neko neredzu, neko nesaku). Tomēr viens no mūsu tuvākajiem bioloģiskajiem radiniekiem pērtiķu vidū, gorilla, ir vegāns. Kam īsti esam līdzīgi vai vēlamies līdzināties mēs?
Šīs pārdomas par divkosību ētikas jautājumos, kas skar mūsu attieksmi pret dzīvniekiem, ir tikai neliels problēmu ieskicējums. Kā mēs šajā jomā virzīsimies tālāk kā sabiedrība, ir atkarīgs gan no katra indivīda izvēlēm, gan kopīgām diskusijām. Ceru, ka šis raksts ļaus raisīt diskusijas jaunā kvalitatīvā līmenī un galu galā paplašināt mūsu morālo apvārsni.
________________________
[1] http://www.tvnet.lv/zinas/zala_zeme/..
[2] Singers gan netiek uzskatīts par tipisku dzīvnieku tiesību aizstāvi, jo, kā jau pārliecināts utilitārisma pārstāvis, viņš neatzīst dabisko tiesību ideju. Taču viņš neapšaubāmi ir bijis liels iedvesmas avots dzīvnieku tiesību aktīvistiem kopš grāmatas Dzīvnieku atbrīvošana izdošanas 1975. gadā.
[3] http://www.ulubele.org/lv/home/dzivnieku-aizsardzibas-etikas-padomes-pazinojums/
[4] http://www.likumi.lv/doc.php?id=76497&from=off#246253