Ir apsveicami un iepriecinoši, ka cerīgo politisko pārmaiņu laikā liela uzmanība un lielas pūles tiek veltītas izglītības jomai. Pēdējo pāris mēnešu laikā ir redzami trīs lieli notikumi Latvijas izglītībā — Stratēģiskās analīzes komisijas izdotais pētījumu krājums „Izglītība zināšanu sabiedrības attīstībai Latvijā”, Valsts Kontroles Revīzijas Ziņojums Vispārējās izglītības jomā[1] un Starptautiskais lasītprasmes novērtēšanas pētījums[2].
Uz VK ziņojumu Izglītības un zinātnes ministrija jau devusi savu atsauksmi, kas parāda tās darbinieku (ne)izpratnes līmeni par problēmu jeb, pareizāk, nevēlēšanos saprast lietas būtību, kā arī prasmi aizbildināties, aizbildināties, aizbildināties.
Visi trīs minētie „notikumi” ir liela ieguldīta darba rezultāts — katrs savā virzienā un aspektā. No daudziem izdarītajiem secinājumiem loģiski izriet tālāko darbu un veicamo uzdevumu nepieciešamība, bet, vai tie tiks veikti un kas tos veiks — tā ir miglā tīta aina. Būtiskais ir tas, ka no šiem trim rezultātiem loģiski saattiecinot ir iespējams izveidot visai vienotu, sistēmisku kopainu par stāvokli mūsu izglītībā. Ja saistībā ar katru no tiem atsevišķi ierēdņi var šā vai tā izgrozīties un attaisnoties, un viņi to noteikti arī darīs, tad pret loģiski strukturētu kopainu tas nebūs iespējams.
Sistēmisks redzējums ir vispirmām kārtām secīgas domāšanas jeb loģikas jautājums. To nav iespējams ieviest kā normatīvu aktu obligātai izpildei. Pat vislabākais izglītības ministrs nākamajā valdībā dažu gadu laikā vēl neiemācīs padotos darbiniekus domāt saturīgāk, loģiskāk un skolu dzīvei atbilstošāk. Tāpēc sākotnēji šāds redzējums būtu jāveido tieši teorētiskā jeb teksta formā. Izstrādāt šādu sistēmiski veidotu tekstu uz veikto pētījumu pamata ir tas uzdevums, kas šobrīd loģiski un ultimatīvi stāv priekšā izglītības sistēmas sakārtošanas jautājumā. Šo rindu autors aicina apzināties šo nepieciešamību.
Atstāt tik lielu paveikto darbu bez turpinājuma un loģiska apjēguma būtu milzīga izšķērdība. Vienkārši nedrīkstam vēl ilgāk saskaldīt savus spēkus, resursus un mērķus un atstāt izglītību tās politiskajā pašplūsmā.
Galvenie politiskie spēki šobrīd koncentrē savas pūles ekonomiskās krīzes draudu novēršanas virzienā. Bet vienlaikus ir arī jāapzinās, ka izglītībā kā relatīvi autonomā sabiedriskā procesā slēpjas sabiedrības iekšējais pašatjaunojošais potenciāls. Bez šī potenciāla atmodināšanas ne ekonomika, ne politika, ne sabiedrība kopumā neatjaunosies.
_______________
[1] http://www.lrvk.gov.lv/?id=1759&temaid=494
[2] The Progress in International Reading Literacy Study (PIRLS), http://nces.ed.gov/pubsearch/pubsinfo.asp?pubid=2008017
Šajā rubrikā publicēti redakcijai iesūtītie komentāri. Redakcija to tapšanā nepiedalās.