Raksts

Neatkarīgs un uzticams. Kurš?


Datums:
14. aprīlis, 2011


Autori

Anda Rožukalne


Foto: Brian Lewandowski

Liela daļa reģionālo avīžu nav kļuvušas par pērkamas informācijas bukletiem, kas imitē neatkarīgu presi un vēl prasa lasītājiem par to maksāt.

Piedāvāt labas žurnālistikas sarakstu, protams, ir risks, jo tas nekad nebūs pilnīgs. Tomēr katru dienu medijos var atrast spilgtu, godīgu, profesionālu žurnālistiku ļoti dažādās tās izpausmēs. Visa žurnālistika Latvijā nav pērkama, iztapīga vai nemākulīga! Piedāvāju sarakstu Nr 1.

Nule publiskoti jaunākie TNS dati[1], kas rāda, ka presei, televīzijai un radio uzticas 57% Latvijas iedzīvotāju. Šī uzticība ir visai stabila. 2007.gada jūlijā „Eirobarometra 67” pētījums parādīja, ka 72% uzticas televīzijai, 66% – radio, 43% – internetam[2]. Gadu vēlāk Eirobarometrs publiskoja ļoti līdzīgus datus: tātad 2008.gadā 66% Latvijas iedzīvotāju uzticējās TV, radio – 61%, internetam – 42%, presei – 46%[3]. Lūk, daži fakti un pārdomas, kāpēc vērts uzticēties medijiem.

Uzticību iemantojuši

Sākšu ar stabilu vērtību, ar medijiem, kas ar uzticību nekad nav spekulējuši, bet kam cilvēki pamatoti uzticas. Tās ir daudzas reģionālās avīzes, kurās gadiem ilgi strādā prasmīgi un godīgi redaktori. Viņi spējuši ne vien veidot labas redakciju komandas, bet arī sabalansēt laikrastu materiālo stāvokli. Tāpēc lielākā daļa no šiem laikrakstiem nav kļuvuši par pērkamas informācijas bukletiem, kas imitē neatkarīgu presi un vēl prasa lasītājiem par to maksāt.

Varu tikai apbrīnot vietējo laikrakstu kolēģus, kas nepaliek profesionālajā rutīnā, bet piedāvā daudzveidīgus attīstības modeļus. Riskēšu nosaukt dažus konkrētus piemērus, kur secībai nav nekādas nozīmes. Piemēram, Liepājas avīze „Kurzemes Vārds”, tās galvenais redaktors Andžils Remess – viens no ietekmīgākajiem reģionālajiem medijiem, kurā tiek attīstīta pētnieciskā žurnālistika, tas izdod arī valdzinoši spožu aprakstu piepildītu žurnālu „Liepājas Vēstules” un cilvēkus kopā tur ar portālu „liepajniekiem.lv”. Tas salīdzinoši nesen sācis projektu „TV Kurzeme”. Interesants ir arī „Kurzemes Vārda” konkurents „Kursas Laiks”, kura galvenā redaktore ir Kristīne Harmsena.

Nedrīkst aizmirst vēl divus drosmīgus, nepiekāpīgus un pozitīvi niknus laikrakstus Kurzemē: „Neatkarīgās Tukuma Ziņas” ar galveno redaktori Ivonnu Plaudi un „Kurzemnieks” Kuldīgā galvenās redaktores Daigas Bitinieces vadībā. Ietekmīgs un profesionāli augstvērtīgs ir laikraksts „Bauskas Dzīve” (galvenā redaktore Anita Rozentāle). Žurnālistikas kultūru augstu tur Cēsu laikraksts „Druva” (galvenā redaktore Andra Ganģe).

Īstenībā lielākā daļa no vietējiem laikrastiem (arī to interneta versijām) ir vērīgas, godīgas, aktīvas, interesantas žurnālistikas pilni.

Neatkarīgi

Lai gan to šur un tur esmu minējusi, svarīgi vēlreiz nosaukt tās mediju organizācijas Latvijā, kuru darbība nav saistāma ar tādām interesēm – pārsvarā politiskām, – kam nav nekāda sakara ar profesionālu žurnālistiku, neatkarīgu lēmumu pieņemšanu, patiesu realitātes atveidošanu.

Tātad – kuri ir klasiskajā izpratnē neatkarīgi mediji? Tie ir starptautiskā mediju grupas Modern Times Group (MTG) kanāli: TV3, TV6, Star FM. To varam redzēt programmas plānojumā, ziņu saturā un atlasē, sadarbības partneru izvēlē.

Saraksts nebūs garš, bet tajā noteikti jāiekļauj žurnāls „Ir” un portāls ir.lv.

Droši vien pirmajā vietā bija jāliek Latvijas Radio 1, sevišķi tā ziņu, analītiskās, kultūras un diskusiju programmas dēļ. Ļoti bagāts labas žurnālistikas, dažādu viedokļu, neaprobētu tematu avots! Neviens cits medijs nespēj atkārtot „Krustpunktā” diskusiju meistarību, procesu analīzi „Kultūras rondo”, „Labrīt” ziņu daudzveidību.

Šajā sarakstā vieta ir arī ziņu portālam “Delfi” un cerams, pēc kļūšanas par norvēģu mediju koncerna “Shibsted” daļu, arī “Tvnet”.

Tas, protams, ir garš stāsts, bet šāda saraksta formātā noteikti jāiekļauj arī „Izdevniecība „Žurnāls SANTA””, viena no tām mediju organizācijām, kas patiešām rūpējas par žurnālistikas kvalitāti un gatava tajā ieguldīt. Arī tā ir neatkarības pazīme.

Profesionāli racēji

Citi mediji būtu tukši un valsts iestāžu preses relīžu pārpildīti, ja nebūtu racēju. Bez viņiem arī politiķi citādi izturētos pret žurnālistiem, bez viņiem mūsu izpratne par notikumiem būtu ļoti apšaubāma. Tātad pētnieciskās žurnālistikas uzturētāji: „De facto” (LTV1) un „Nekā personīga”. Īsti pētnieciskās žurnālistikas raksti meklējami jau minētajā žurnālā „Ir”. Lai arī tie ne vienmēr ir ievēroti, ļoti augsta līmeņa pētnieciskās žurnālistikas materiālus Latvijas Radio 1 gatavo Ginta Mūrniece un Kristīne Jančevska.

Mums visiem ir izdevīgi, ka Latvijā ir neatkarīgi, saturiski spēcīgi un profesionāli mediji. Lai arī auditorijas interesēs esmu bieži kritizējusi dažādus žurnālistikas paraugus, pēdējā laikā man šķiet, ka mediju kvalitātes vispārīga noliegšana daudziem ir kā labs attaisnojums, lai neatbalstītu patiesi labu žurnālistiku. „Lai jau Domburs cenšas, malacis viņš ir, bet man labāk vakaros gribas filmu vai ekstrasensus”, man kāds sacīja. „Jā, žurnāls „Ir” atšķiras no citiem, ir gudrs un interesants, bet es to nepērku”, sacīja kāds cits. Uzticība ir jaukas jūtas, bet labiem medijiem, vajadzīgs arī reāls atbalsts.

_____________________

[1] http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=3436

[2] http://www.alberts.lv/?name=actuality&mid=23082

[3] http://www.apollo.lv/portal/news/articles/132054/0


Politiķu radītā trokšņa ap(at)skurbums

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!