Raksts

Neatkarīgā advokatūra Eiropā: vēsture un nākotnes perspektīvas


Datums:
23. jūlijs, 2004


Autori

Jenss Kristians Pastille
Oskars Rode


"Latvijas Vēstnesis", 06.07.2004; 13.07.2004 "Jurista vārds"

I. Ievads

Advokāti pārstāv ne vien citu personu intereses juridiskās lietās, bet arī paši ir uzskatāmi par tiesību subjektiem. Advokātus saista profesionālās tiesības, kas viņus ierobežo stingrāk nekā citu profesiju pārstāvjus. Tas attiecināms kā uz atbilstīgajām nacionālajām tiesībām, tā arī uz tiesību normām visas Eiropas līmenī. Nozīmīga advokāta profesijas regulācijas joma ir saistīta ar pielaidi ienesīgajam juridisko pakalpojumu tirgum. Patiesībā pielaide juridisko pakalpojumu tirgum Eiropā ir organizēta stipri atšķirīgi. Īpaši liberāla tā ir Somijā, kur netiek pieprasīta pat pabeigta juridiskā izglītība. Savukārt Vācijā tā ir ļoti strikta, kur “svešu juridisku lietu vešana” ir uzticēta tikai un vienīgi 130 000 advokātiem.

Pie mums Latvijā pastāv t.s. vidutāja princips. No vienas puses, nepastāv juridisko pakalpojumu sniegšanas monopols, jo katrai juridisko izglītību ieguvušai personai ir tiesības sniegt juridiskas konsultācijas, kaut gan patiesībā lielāko daļu minēto pakalpojumu sniedz juridiskie biroji un uzņēmumu juristi. No otras puses, pielaide advokatūrai tiek strikti regulēta, kas faktiski juridisko pārstāvniecību piešķir vienīgi advokātiem, šīs tiesības aizsargājot ar likumu. Tiesības uzņemties aizstāvību krimināllietās ir vienīgi advokātu kolēģijas biedriem. Neraugoties uz vairākām plānotām izmaiņām likumdošanā, šī organizācija kā īsta pašpārvaldes institūcija uzrauga savus biedrus un tai ir izšķiroša ietekme uz viņu reputāciju.

Advokatūra visā pasaulē ilgstoši ir bijusi izteikti nacionāls veidojums. Tās statuss, tiesības un pienākumi bija tieši saistīti ar attiecīgo nacionālo valsti. Mūsdienās šī situācija strauji mainās – advokāti vairs nav saistīti tikai un vienīgi ar savas valsts tiesību sistēmu, jo aizvien biežāk tiek piemērotas starptautiskās tiesības. Eiropā tās galvenokārt ir Eiropas Savienības tiesības.
Taču arī komerctiesības un klasiskās civilprocesuālās tiesības jau izsenis ir starptautisko tiesību normu vai vēl biežāk – starptautisku konvenciju un starptautiski noteiktu standartu objekts. Tādējādi, sniedzot juridiskas konsultācijas kādā valstī, ir nepieciešamas zināšanas par citu valstu tiesību sistēmām; arī nacionālās tiesības aizvien vairāk ietekmē starptautiskās normas; pie mums tās ir Eiropas Savienības tiesības, kas nosaka tiesību internacionalizāciju. Līdz ar to advokātiem paveras plašas iespējas praktizēt Eiropas iekšējā tirgus ietvaros ārpus savas valsts robežām (Cross-Border-Practicing). Vienotajā Eiropā, kur ekonomika un likumdošana vairs nav saistīta tikai ar vienu nacionālo valsti, ir nepieciešami juristi ar starptautisku domāšanu, kas spēj darboties starptautiskā vidē.

Eiropas Savienībai ir jāspēj rast atbildes uz jautājumiem par juridisko pakalpojumu sniegšanas noteikumiem jaunajos apstākļos. Izveidojot brīvu pakalpojumu kustību un nosakot uzņēmējdarbības veikšanas brīvību[1], rodas priekšnoteikumi advokātu starptautiskai darbībai.
Ekonomikas radītais starptautiskais juridisko pakalpojumu tirgus ir veicinājis advokāta profesijas eiropeizāciju, galvenokārt harmonizējot pielaidi šo pakalpojumu sniegšanai.
Neapšaubāmi, ekonomiskais faktors šeit ir noteicošais, un iepriekšminēto pamatbrīvību aspektā advokāta profesija ir uzskatāma par gluži parastu pakalpojumu. Nacionālajās tiesībās noteiktie ierobežojumi pakalpojumu sniegšanai, kā arī profesionālās darbības regulējumi rada aizdomas par brīvas konkurences ierobežojumiem. Eiropas Savienības konkurences tiesību komisārs Mario Monti, kurš Vācijas advokātiem nesen pārmeta “viduslaiku cunftes domāšanu”, pamatoti pieprasa izmaiņas juridisko pakalpojumu sniegšanas jomā.[2] 2004.gada februārī Komisija pieprasīja dalībvalstīm un profesionālajām organizācijām līdz 2005.gadam likvidēt konkurences ierobežojumus.

Tomēr jāatzīst, ka advokāta profesijas eiropeizācija izraisa arī noteiktus trūkumus. Lielākās brīvprātīgās Vācijas advokātu apvienības, kas pastāv vairāk nekā simt gadu, Vācijas advokātu biedrības prezidents Hartmūts Kilgers atgādina, ka brīvā tirgus likumu ietekmē nedrīkstētu “pazaudēt tiesību kultūru”.[3] Mario Monti savos izteikti ekonomiskajos centienos nav ņēmis vērā advokāta pakalpojumu īpašo kvalitāti, atstājot novārtā šīs profesijas pārstāvja pienākumu palikt neatkarīgam un ievērot konfidencialitāti. Jebkurš advokāts zina, ka viņa profesija samērā būtiski atšķiras no visām pārējām. Pilnīga uzticēšanās klientam, pilnīga konfidencialitātes ievērošana, neatkarība, kā arī pastāvīgais konflikts starp sabiedrībā bieži neizprastu obligātu klienta interešu ievērošanas pienākumu un vienlaikus pakļaušanos pastāvošajām tiesību normām – tie ir nosacījumi, kas advokāta darbību atšķir no citām profesionālām darbībām.
Jāatzīst, ka nacionālās advokatūras uz izmainījušos situāciju reaģē ļoti lēni. Tikai pirms dažiem gadiem nacionālās advokātu apvienības ir atzinušas, ka savas un savu klientu intereses ir jāaizstāv tur, kur tās var tikt aizskartas, proti, arī Eiropas līmenī. Uz to norāda arī Eiropas Savienības advokatūru padomes (Commission Consulative des Barreaux de la Communaute Europeenne) pieaugošā loma un Eiropas līmenī izstrādātu starptautisku advokāta profesijas regulējumu atzīšana.

Latvijā patlaban, neraugoties uz izdarītajām un plānotajām izmaiņām tiesību normās, notiek atbilstošas diskusijas: kāds būs Latvijas advokatūras devums Eiropas tiesību telpā, kurš un pēc kādiem kritērijiem būs tai piederīgs? Kā Latvijas advokatūra pierādīs savas eksistences nepieciešamību skeptiski noskaņotai sabiedrības daļai?

Šajā rakstā tiks aplūkoti minētās diskusijas atsevišķi aspekti. Taču vispirms par Eiropas neatkarīgās advokatūras neviendabīgo attīstību atsevišķās valstīs, pēc tam pievērsīsimies mūsdienu situācijai, analizējot svarīgākos aspektus Eiropā.

II. Advokatūras vēsture

1. Prūsija un Vācija

Advokatūras vēsture Vācijā ir cieši saistīta ar Prūsijas valsts modeli, piesaistot valsts noteiktās funkcijas likumam. Prūsija savus ziedu laikus piedzīvoja Frīdriha Lielā valdīšanas laikā. Neapšaubāmi, šai valstij nebija nekā kopēja ar demokrātiju, patiesa vienlīdzība likuma priekšā tai bija sveša, tomēr likuma piemērošana bija uzskatāma par svarīgu tiesiskas valsts elementu mūsdienu izpratnē.

Vācijas advokatūras statusa nostiprināšanās un tās tiesību attīstība līdz pat 20.gadsimtam un arī vēlāk bija cieši saistīta ar Vācijas pretrunīgo vēsturi.

Sākotnēji Vācijā tiesību sfērā darbojās “prokuratori” un “advokāti”. Prokuratori uzstājās tiesā, bet advokāti gatavoja lietu izskatīšanai tiesā un sniedza juridiskas konsultācijas. Atšķirības starp abu profesiju pārstāvjiem pakāpeniski izlīdzinājās, advokātiem pārņemot tiesības pašiem uzstāties tiesā. 18.gadsimtā Vācijā, jo īpaši Prūsijā, advokātu neatkarība tika ierobežota, pakļaujot viņus tiesas disciplinārvarai. 19.gadsimta liberālisma ideju pārstāvji aizvien biežāk izjuta stingro valsts kontroli. Advokāta profesiju Prūsijā pārņēma valsts justīcijas komisāri. 1869.gada likums par advokāta profesiju profesionālo neatkarību piešķīra t.s. tiesību konsuliem.
1879.gada jaunajā Advokatūras likumā (Rechtsanwaltsordnung), par ko lielā mērā jāpateicas Rūdolfa fon Gneista (Rudolf von Gneist) ietekmīgajam rakstam par brīvo advokatūru, advokātu pasludināja par brīvās profesijas un tiesu sistēmas pārstāvi mūsdienu izpratnē.[4] No šī brīža advokāti tiek uzskatīti par brīvās profesijas pārstāvjiem.

Tas nozīmē, ka viņi nav pakļauti norādījumiem no valsts puses un savā profesionālajā darbībā viņi ir neatkarīgi, nesaņemot arī nekādu atbalstu no tās. Brīvās profesijas jēdziena sākotnējā nozīme ir saistīta ar brīvajām mākslām (artes liberales), ko studēja renesanses laikmeta dibinātajās universitātēs. Taču jāuzsver, ka līdz šim neeksistē vispārpieņemta brīvās profesijas definīcija. Šo apstākli bija spiesta konstatēt arī Vācijas Konstitucionālā tiesa savā 1960.gada 25.februāra lēmumā.

Brīvā profesija nav tikai un vienīgi juridisks jēdziens. Ja kādu profesiju neapšaubāmi var uzskatīt par brīvo profesiju, tad tai nav iespējams noteikt konkrētas tiesību normas attiecībā uz tās īpašajām tiesībām uz neatkarību un prasībām neiejaukties no likumdevēja puses. Pēc savas būtības brīvās profesijas jēdziens ir attiecināms uz socioloģijas jomu. Tas raksturo konkrētu parādību, kas radusies noteiktā sabiedrības attīstības laikposmā, proti, agrīnā liberālisma periodā. Toreiz valdošais valsts un ekonomiski politiskais uzskats, ka valstij un tās pilsoņiem visizdevīgāk ir ļaut profesijai pašai attīstīties, visvairāk ietekmēja tās profesijas, kuru pārstāvji sniedz augstāka līmeņa pakalpojumus, izmantojot savu darbaspēku un garīgās spējas, vienlaikus kalpojot garīgo vērtību radīšanai sabiedrībā. Šeit bija sastopama neatkarīga, pašapzinīga, radoša personība, kura liberālās buržuāzijas tradīciju garā noteikti pretojās valsts mēģinājumiem iejaukties tās dzīvē.

Brīvās profesijas jēdziens Vācijas tiesību sistēmai nav gluži svešs. Brīvo profesiju svarīgākās iezīmes ir īpaša uzticēšanās klientam, pakalpojuma individualitāte, īpaša (akadēmiskā) kvalifikācija, kā arī darbība sabiedrības interesēs.[5]

1935.gadā Vācijā tika pieņemts likums par juridiskajām konsultācijām (Rechtsberatungsgesetz). Ar šo likumu advokāti monopolizēja juridisko pakalpojumu tirgu. Tā mērķis bija izteikti politisks un vienlaikus ļoti nelāgs: šis likums noteica, ka no advokātu palātas izslēgtajiem ebreju tautības advokātiem tiek liegtas tiesības nodarboties ar juridisko konsultāciju sniegšanu.

Likums par juridiskajām konsultācijām, kurš pēc nacionālsociālistiskā režīma beigām gan tika “atbrīvots” no rasistiskā mantojuma, aizsargāja advokātus no konkurences, taču sava vēsturiski juridiskā rakstura dēļ par to bieži notika diskusijas, tomēr palika spēkā vēl ilgu laiku. Pēc Otrā pasaules kara 1959.gadā advokāta tiesības tika noteiktas Federālajā advokatūras likumā (Bundesrechtsanwaltsordnung). Taču konkrētās profesijas tiesības ar likumu noteiktas netika, un tās regulēja vienīgi Federālās advokātu palātas izdotās vadlīnijas “Advokāta profesijas darbības principi”. Tas nozīmē, ka advokāta un klienta attiecības faktiski tika “privatizētas”.
1987.gada 14.jūlijā Vācijas Konstitucionālā tiesa pieņēma nozīmīgu lēmumu, kurā jau minētos “Advokāta profesijas darbības principus” pasludināja par antikonstitucionāliem, norādot, ka šāda veida izšķirīgi lēmumi, kas lielā mērā skar ne vien sabiedrību, bet arī jebkuru advokātu, ir pieņemami vienīgi parlamentā. Ar gadu desmitiem pastāvošās jurisdikcijas pilnīgu noliegumu Federālā Konstitucionālā tiesa ar vienu lēmumu praktiski atcēla visas līdz šim pastāvošās advokātu profesionālās tiesības.

Pieņemot lēmumus šajā jomā arī turpmāk, Konstitucionālā tiesa ir uzskatāma par izšķirošu virzītājspēku profesionālo tiesību attīstībā. Konstitucionālā tiesa, izskatot vairāk nekā 40 lietas minētajā jomā, praktiski ir aptvērusi visus advokāta profesionālo tiesību aspektus, tādējādi sniedzot lielu ieguldījumu advokātu darbības tiesiskā regulējuma noteikšanā un radot jaunu saturu izpratnei par neatkarīgo advokatūru.[6]

Tā rezultātā advokāta profesionālās tiesības ieguva jaunu pamatu un kļuva liberālākas, – zināma loma šai sakarā bija arī aizvien pieaugošajai starptautiskajai sadarbībai. Patiesībā šis process vēl nemaz nav noslēdzies. Formāli vairs nerunājam par advokātu “kārtas tiesībām”, bet gan lietojam šai sakarā neitrālāku apzīmējumu – “profesionālās tiesības”.[7] Kaut arī advokatūra pēc Vācijas Konstitucionālās tiesas 1987.gada 17.jūlija lēmuma palika bez kodificētām profesijas tiesībām, vispārpieņemtās tradīcijas advokātu profesionālajā darbībā neizzuda.[8] Gluži pretēji, kodificētu profesijas tiesību neesamības rezultātā tiesu prakse bija tā, kas būtiski mainīja advokātu profesionālās darbības principus.

Tikai pēc septiņiem gadiem – 1994.gada 2.septembrī – likumdevējs izdarīja secinājumus par Konstitucionālās tiesas pieņemtajiem lēmumiem, pieņemot likumu, kas paredzēja jaunu kārtību advokātu un licencētu juristu profesionālajā darbībā. [9]

Vācijā patlaban advokāta profesionālās tiesības nosaka 1959.gada 1.augusta Federālais advokatūras likums (BRAO). Konkrētāki noteikumi sastopami 1996.gada advokātu profesionālajā likumā (BORA). Nozīmīgs ir arī nozaru advokatūras likums (FAO), advokātu partnerības likums (PartGG) un likums par juridiskajām konsultācijām, kas satur vispārīga rakstura nostādnes (RberG).[10] 1959.gada 1.augusta Federālais advokatūras likums, kas ir ietverts 1994.gada 2.septembra likumā,[11] nosakot jaunu kārtību advokātu profesionālajās tiesībās un pienākumos, līdz ar to ir uzskatāms par likumu, kas regulē advokāta profesijas tiesības.[12]

Advokatūras likuma pamatā ir vairāk nekā simt gadu gaitā izveidojusies un nostiprinājusies brīvās advokatūras profesionālā joma. Tādējādi katra advokāta profesionālo darbību raksturo brīva un nereglamentēta pašnoteikšanās bez jebkādas kontroles no valsts puses. Tā, piemēram, Advokatūras likuma 1. pants un 3.panta 1.daļa nosaka advokāta neatkarību, kas savus profesionālos pienākumus veic, ievērojot neitralitāti.[13] Saskaņā ar Advokatūras likuma 2. panta 1.daļu advokāts savus pienākumus pilda kā brīvās profesijas pārstāvis.

2. Francija

Francijā nekad nav pastāvējis monopols attiecībā uz tiesībām sniegt juridiskus pakalpojumus tiesas procesa vai ārpustiesas sfērā. Tos sniedza tādu profesionālo grupu pārstāvji kā prokurori, divas atšķirīgas advokātu kategorijas avocats un avoues, kā arī juriskonsulti. Lielākā daļa no šīm profesionālajām grupām, kā arī to tradīcijas un darbības regulējumi radās jau laikā pirms Lielās franču revolūcijas.

Advokātu profesijas pirmsākumi Francijā ir meklējami jau 13.gadsimtā. Ludviķis Svētais 1270.gadā izdeva “Ludviķa svētā noteikumus” (Etablissements de Saint-Louis). Tajos cita starpā bija noteikts, kā advokātiem jāizturas tiesā strīdus situācijās. Pēc tam sekoja profesionālie noteikumi attiecībā uz avocats, kurus izdeva Filips Drosmīgais 1274.gadā. 14.gadsimta sākumā avocats apvienojās, nosakot savas profesijas (kārtas) noteikumus un pakāpeniski piemērojot tos savā darbībā. Ar Filipa VI rīkojumu 1344.gadā tika oficiāli noteikti avocats profesijas pamatnoteikumi.

Sākotnēji avocats atradās Parīzes parlamenta sastāvā un līdz ar to bija pakļauti tā izstrādātajiem noteikumiem par profesionālo darbību, kā arī tā disciplinārvarai. Taču avocats jutās kā patstāvīgs profesionāls veidojums, kas darbojās saskaņā ar speciāli izstrādātiem noteikumiem, īpašu nozīmi piešķirot neatkarībai.

Šo neatkarību viņiem beigu beigās piešķīra arī parlaments. Advokātu avocat galvenais uzdevums bija veikt aizstāvību tiesā. Viņi pārstāvēja savus klientus tiesās, nebūdami teritoriāli piesaistīti nevienai no tām. Avocats pēc pieprasījuma sniedza arī juridiskas konsultācijas un bija atbildīgi par atsevišķiem procesuālajiem dokumentiem, par kuriem uzņēmās atbildību.
Arī prokurora amatu Francijā iedibināja laika posmā pirms revolūcijas. Sākotnēji katram tiesā bija jāuzstājas pašam bez citu personu palīdzības. Strauji pieaugot izskatāmo lietu skaitam, sarežģītākas kļuva prasības, kas jāievēro civilprocesa gaitā, un nespeciālistam tās apgūt praktiski kļuva neiespējami. Tādējādi radās nepieciešamība pēc pārstāvības institūta. Šajā gadījumā tie bija prokurori. Viņi izveidojās par procesuālo tiesību speciālistiem un kļuva par neatņemamu justīcijas sastāvdaļu. Šo faktu dokumentāri apstiprināja Filipa VI rīkojums 1344.gadā, taču prokurora kā klienta pārstāvja klātbūtne tiesā nebija obligāta – tā bija procesa dalībnieka brīva izvēle. 1620.gadā Ludviķis XIII noteica prokurora obligātu piedalīšanos civilprocesā. Prokurora uzdevums bija pārstāvēt procesa dalībnieku tiesā, viņu uzskatīja par galveno personu tajā.

Neraugoties uz formāli atšķirīgajiem advokāta un prokurora uzdevumiem, tie bieži vien pārklājās, taču mēģinājumi apvienot šīs abas profesiju grupas, jo īpaši Kārļa IX laikā, bija lemti neveiksmei.

Lielās franču revolūcijas sākums 1789.gadā nozīmēja advokātu profesionālās darbības izbeigšanos. Nacionālā sapulce atlaida parlamentu, vienlaikus likvidējot pastāvošo advokātu kārtas organizāciju. Pēc tam Nacionālā sapulce 1791.gadā ieviesa avoues profesiju, kas pārņēma kādreizējo prokuroru uzdevumus. Bez tam avoues ieguva tiesības uzstāties tiesā kā aizstāvim. Lielā mērā vienkāršojot procesuālās tiesības, avoues kļuva lieki un 1793.gadā šo profesiju likvidēja. 1800.gadā Napoleons izdarīja būtiskas izmaiņas tiesību sistēmā un atjaunoja avoues profesiju. 1804.gadā parādījās arī avocats, taču savas tiesības atšķirībā no pārējiem viņi atguva, lēnām un pakāpeniski pierādot savas eksistences nepieciešamību. 1812.gadā avocats atguva monopolu uz savām aizstāvības tiesībām civiltiesās, un tikai 1920.gadā viņi pilnībā bija atguvuši savas kādreizējās tiesības. Tas nozīmēja, ka bija atjaunots pirmsrevolūcijas duālisms: avocats aizstāvēja, avoues pārstāvēja.

Pakāpeniski mainoties ekonomiskajām un sociālajām struktūrām, 60.gadu beigās attīstījās tādas jaunas tiesību nozares kā nodokļu tiesības. Avocats un avoues vairs neatbilda mūsdienu prasībām. Ārpustiesas juridisko konsultāciju jomā izveidojās tāda profesija kā juridiskais konsuls (conseil juridique). Tie bija uzņēmējdarbības konsultanti, nodokļu eksperti, notāri un revidenti. Viņi kļuva par ideālām kontaktpersonām ekonomikā un rūpniecībā. Drīz vien arī privātpersonas deva priekšroku šīm personām kā savu interešu pārstāvjiem. Avocats un avoues neko nedarīja, lai šo situāciju mainītu. Tādējādi drīz vien radās nepieciešamība pēc būtiskām reformām tiesību sistēmā. 1971.gadā tika veiktas pavisam nenozīmīgas izmaiņas. Par svarīgāko varam uzskatīt avocat un avoue apvienošanos vienā jaunā – advokāta profesijā, taču tas attiecās tikai uz pirmās instances tiesām. Apelācijas instancē joprojām līdzās avocats pastāvēja avoues. Jāatzīmē, ka conseils juridiques turpmākām reformām netika pakļauti. 80.gadu vidū avocats piedzīvoja nākamo krīzi. Neraugoties uz savu profesionālo tiesību nepārtrauktu modernizāciju, avocats nacionālajā juridisko konsultāciju tirgū nespēja konkurēt ar starptautiska līmeņa juristiem, atpaliekot arī jaunāko un aktuālāko tiesību atziņu apguvē.

Izveidojoties Eiropas iekšējam tirgum, parādījās daudzveidīgs juridisko pakalpojumu klāsts. Radās nepieciešamība pēc jaunām reformām, kas tika sāktas 1990.gadā. To rezultātā conseils juridiques integrēja advokātu profesijā. Avocat un conseil juridique saplūda vienā profesijā, tika izstrādāti juridisko konsultāciju noteikumi un radīti priekšnoteikumi avocats kapitālsabiedrību dibināšanai. Pēc tam tika atļauta advokātu specializācija un profesijas veikšana kalpotāja statusā, kā arī iedibināta nacionālās reprezentācijas institūcija – Nacionālā advokātu padome.
Avocat Francijā, tāpat kā viņa kolēģis Vācijā, ir tiesu sistēmas pārstāvis. Šī funkcija īpaši tika uzsvērta 1971. gada likumā, kas noteica jau minētās reformas.

Likumdevējs vēlējās uzsvērt, ka advokāts justīcijas publiskos uzdevumus uztver tieši tādā pašā veidā, kā to darīja 1971.gadā likvidētās avoues profesijas pārstāvji, taču mūsdienu advokāta pienākums nav uzņemties jebkura klienta pārstāvību, kā tas bija avoue laikā. Viņam ir tiesības brīvi izvēlēties – pārstāvēt klientu vai ne. Ņemot vērā šīs atšķirības, likums definē advokāta darbību kā brīvu un neatkarīgu profesionālo darbību.[14]

3. Anglija

Viljama Iekarotāja (1066-1087) valdīšanas laikā tika sākta tiesību sistēmas veidošana. Labvēlīgs faktors šai attīstībai bija veiksmīgi organizēta karaļa centrālās varas struktūra, kas aizvien lielāku uzmanību veltīja tiesību jautājumiem, jo īpaši nodokļu sistēmai. Laika gaitā tika izveidotas tiesu iestādes ar karaļa rīkojumu, kas konkurēja ar vietēja rakstura tiesām. Par karalisko tiesu labo slavu galvenokārt bija jāpateicas tiesnešiem.

Šo karaliskās jurisdikcijas tradīciju turpināja Viljama pēctecis Heinrihs II, tiesā piedaloties pušu pārstāvjem (attorneys) un aizstāvjiem (pleaders). Līdz šim viņi bija sevi apliecinājuši tiesu praksē kā pieredzējuši un kompetenti tiesību speciālisti.

Līdz ar pušu pārstāvju iesaistīšanos tiesas procesā var runāt par advokāta profesijas iedibināšanu Anglijā. Par pārstāvja jeb attorney galveno uzdevumu pakāpeniski kļuva pušu personīgā pārstāvība procesā, kā rezultātā viņš ieguva procesa dalībnieka statusu. Aizstāvis jeb pleader, balstoties uz juridiskajām zināšanām un praktisko pieredzi, centās panākt procesa iznākumu par labu klientam, taču aizstāvja darbības neuzlika klientam nekādus pienākumus. Līdz ar to Anglijā tika izveidota līdz pat mūsdienām funkcionējoša juridiska sistēma ar divu kategoriju advokātiem, kuriem bija atšķirīgi pienākumi.

Abas minētās profesijas turpināja attīstīties un pilnībā izveidojās 16. gadsimtā. Vienlaikus tika izveidota profesionālā pašpārvalde, kas kļuva par sava veida cunfti jeb t.s. Tiesu Innu (Inn of Court). Tās galvenais uzdevums bija sniegt zināšanas par Anglijas tiesībām. Tiem, kas sekmīgi bija beiguši piedāvāto apmācību, bija tiesības sākt baristra (barrister) profesijas praktizēšanu. No šī brīža baristra nosaukumu sāka lietot aizstāvja jeb pleader nosaukuma vietā. Atšķirības starp abām advokātu kategorijām kļuva aizvien redzamākas, kad baristri piešķīra sev nozīmīgāku lomu, atstājot pārstāvju (attorney) ziņā sarunas ar klientu un lietas sagatavošanu. Turpmākajos divos gadsimtos pārstāvjus (attorneys) izslēdza no advokātu kārtas pārstāvniecībām, līdz ar to nostiprinot mūsdienu advokatūras dalījumu divās kategorijās.
15.gadsimtā pirmo reizi tiek pieminēti t.s. solisitori (solicitors), kuri bija uzskatāmi par sava veida pārstāvju (attorney) palīgiem. 17. un 18.gadsimtā pārstāvji (attorneys) un solisitori pakāpeniski apvienojās vienā profesijā. Vienlaikus samērā strauji 17.gadsimtā mazinājās baristru izglītības līmenis, kā rezultātā mainījās visa advokatūras struktūra. Kopš 18.gadsimta vidus bija vērojama solisitoru kā atsevišķas profesijas pārstāvju saliedēšanās un pakāpeniska apvienošanās neatkarīgā korporācijā. Strauji uzlabojās arī solisitoru profesionālā kvalifikācija. Savukārt baristru korporācija 19.gadsimtā piedzīvoja visdziļāko krīzi. Izglītība un līdz ar to arī profesionālā kvalifikācija bija ļoti zemā līmenī. 1852.gadā veikto reformu rezultātā tomēr pamazām atjaunojās baristru profesijas kvalitāte.

Mūsdienu solisitoru darbības jomu īsumā var raksturot šādi: tie ir advokāti, kuri konsultē klientus tipiskos juridiskos jautājumos, veic korespondenci un sagatavo tiesas prāvu. Viņi pēc būtības ir pirmie, pie kā vēršas klients. Baristru uzdevums savukārt ir prezentēt solisitora sagatavoto lietu tiesā. Solisitoru tiesiskais statuss ir divējāds – no vienas puses, viņi ir pakļauti tiesnešu kontrolei un disciplinārvarai, no otras puses – parlamentārajai ietekmei. Solisitoru profesionālās tiesības ir noteiktas 1974.gada Solisitoru likumā (Solicitors Act).

Raksturīga baristru tiesiskā statusa pazīme ir to neatkarība kā attiecībās ar valsti, tā ar klientu. Atšķirībā no solisitoriem viņi nav uzskatāmi par tiesu iestādes darbiniekiem, kā arī nav pakļauti parlamenta ietekmei. Profesionālo tiesību noteikšana ir profesionālās organizācijas Advokatūras ģenerālās padomes (General Council of the Bar) ziņā.

Abu advokātu kategoriju darbības jomu sadalījums un tiesiskais statuss ir ilgstošas tiesību sistēmas vēsturiskās attīstības rezultāts, taču pēdējos gadu desmitos tās ir piedzīvojušas straujas un neparedzētas izmaiņas. Ilgu laiku solisitorus uzskatīja par vienas profesijas zemāka līmeņa pārstāvjiem, taču mūsdienās abu profesijas kategoriju sociālais statuss praktiski izlīdzinājies.

Arī baristri ir gatavi atjaunināt savu “apputējušo” tēlu, izveidojoties par mūsdienīgu, uz klientu orientētu profesiju. Aizvien biežāk tiek apšaubītas tradicionālās dogmas. Pārmaiņām ir jābūt neatgriežamām, pretējā gadījumā ir apdraudēta advokātu konkurētspēja Anglijā un ārpus tās robežām. Šo faktu ir atzinušas gan baristru, gan solisitoru profesionālās apvienības. 1990.gadā pieņemtais likums par tiesām un juridiskajiem pakalpojumiem (Courts and Legal Services Act), kas ir uzskatāms par astoņdesmito gadu reformu rezultātu, ir būtisks ieguldījums turpmākai abu profesiju attīstībai. Šis likums ir noteicis, kādā veidā iespējama turpmākā abu profesiju tuvināšanās. Pagaidām nav iespējams droši apgalvot, ka abas profesijas saplūdīs vienā, taču ņemot vērā pašreizējās tendences, tas, ticamāk, notiks praktisku darbību rezultātā pakāpeniski un nemanot.[15]

III. Advokatūra un Eiropas Savienība

1. Vēsturiskā attīstība

Advokāta profesijas attiecības ar Kopienu tiesībām Eiropas Kopienas pirmo gadu desmitu pastāvēšanas laikā bija samērā pretrunīgas. No vienas puses, radās vienota ekonomiskā telpa, no otras puses, advokāts bija brīvās profesijas pārstāvis, kas darbojas sabiedrības interesēs vienas nacionālās valsts tiesību sistēmas ietvaros. Tieši tas bija galvenais šķērslis advokāta pakalpojumu un uzņēmējdarbības brīvības liberalizācijai Eiropas Savienības telpā. Samērā ilgu laiku valdīja uzskats, ka šo profesionālo darbību, kas tik cieši saistīta ar nacionālu tiesību sistēmu, nav iespējams īstenot visā Eiropas telpā.[16] Attiecībā uz advokatūru piemēroja Eiropas Kopienas dibināšanas līguma bijušā 55.panta 1.daļas noteikumus. Tas paredz izņēmumu līgumā garantētajai uzņēmējdarbības brīvībai tādām darbībām, kas attiecīgās valstīs kaut vai netieši ir saistītas ar valsts varas īstenošanu.[17] Ņemot vērā Līguma 55.panta noteikumus, šķita ne vien nepieņemami, bet pat no tiesiskā viedokļa nepieļaujami noteikt advokātu pārvietošanās brīvību Eiropas Savienības telpā uz harmonizējošas direktīvas pamata.[18]

Šis viedoklis tika apstrīdēts Eiropas Tiesas lēmumā Reinera lietā (Reyner). Spriedumā ir teikts:
Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 55.pantā (tagad 45.pants) 1.daļā paredzētie izņēmumi uzņēmējdarbības brīvībai ir ierobežojami ar 52.pantā nosauktajām darbībām, kas pašas par sevi ietver tiešu un specifisku piedalīšanos valsts varas īstenošanā; uz šo nav attiecināma brīvās profesijas pārstāvju, t.sk. advokātu, darbība, kas saistīta ar juridiskām konsultācijām vai juridisku palīdzību, izņemot klienta pārstāvību un aizstāvību tiesā, kaut arī to paredz likums.
Balstoties uz šo lēmumu, Eiropas Kopienu Tiesa ir nonākusi pie secinājuma, ka tikai atsevišķām darbībām, īpaši to pamatojot, var nepiemērot pārvietošanās brīvību, taču tas nav atļauts attiecībā uz profesionālām darbības jomām kopumā.

Pēc tam sekoja vairāki Tiesas lēmumi, kā rezultātā pakāpeniski tika izveidoti advokātu prakses vietas izvēles brīvības pamatprincipi. Šeit jāmin lēmums van Binsbergena lietā, kas precizēja jurisdikciju pakalpojumu sniegšanas brīvības jomā, kalpojot par pamatu Direktīvas Nr. 77/249/EEK pieņemšanai. Tieši uz šo pašu jautājumu attiecās arī Tifrī (Thiefry), Klopa (Klopp), Gullunga (Gullung), Vlassopoulou (Vlassopoulou) un Gebharda (Gebhard) lietas. Priekšnoteikumi un nosacījumi advokātu profesionālajai darbībai citā dalībvalstī izriet no Eiropas Kopienas dibināšanas līguma principiem par personu pārvietošanās brīvību un no trim direktīvām, kas šos principus konkretizē un papildina: 1977.gada 22.marta Direktīva 77/249/EEK par advokāta pakalpojumu sniegšanu,[19] 1988.gada 21.decembra Direktīva 89/48/EERK par augstākās izglītības diplomu atzīšanu[20] un 1998. gada 16.februāra Direktīva 98/5/EK par advokāta praktizēšanas vietu.[21]

2. Brīvas personu pārvietošanās principi

Advokāti no Eiropas Kopienas dalībvalstīm vai citām Eiropas Ekonomiskās zonas līgumvalstīm (arī sabiedrības vai citas advokātu sadarbības formas), praktizējot citā dalībvalstī, var atsaukties uz Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 39. un turpmākajiem pantiem, kā arī uz līguma par Eiropas Ekonomisko zonu 28. un turpmākajiem pantiem, kuros ir noteikti personu brīvas pārvietošanās principi.[22] Šajā sakarā ir jāizšķir trīs profesionālās darbības veidi:

  • Darbība atkarīgās nodarbinātības attiecībās, ņemot vērā darba ņēmēju pārvietošanās brīvības principu (EK līguma 39. – 42. pants, EEZ līguma 28. – 30. pants).
  • Darbība pašnodarbināto statusā vai kā sabiedrībai, ņemot vērā uzņēmējdarbības brīvības principu (EK līguma 43. – 48.pants, EET līguma 31. – 35. pants).
  • Pašnodarbināto un sabiedrību darbība, kas nav saistīta ar pastāvīgu klātbūtni citā dalībvalstī, ir saistīta ar pakalpojumu sniegšanas brīvības principu (EK līguma 49. – 55.pants un EEZ līguma 36. – 39. pants).

Līgumā noteiktās brīvības papildina minētās direktīvas, kas ir piemērojamas dalībvalstu nacionālajās tiesībās.[23]

3. Direktīva 77/249 EEK par advokāta pakalpojumu sniegšanu

Šī direktīva papildina Līgumā noteikto pakalpojumu sniegšanas brīvības principu un ir piemērojama attiecībā uz advokātiem. Kopienā aizliedz ierobežot pakalpojumu sniegšanas brīvību to dalībvalstu pilsoņiem, kas veic uzņēmējdarbību tādā Kopienas valstī, kuras pilsoņi nav personas, kam domāti pakalpojumi. Šo principu papildina Direktīva 77/249/EEK, precizējot noteikumus par advokātu juridisko pakalpojumu sniegšanu citā dalībvalstī. Direktīva neregulē pilnīgi visas advokāta darbības jomas, jo tās mērķis nav visā pilnībā ietekmēt nacionālo juridisko pakalpojumu tirgu.[24]

Direktīva 77/249/EEK pirmām kārtām nosaka, ka kādas dalībvalsts advokātiem savā profesionālajā darbībā citā dalībvalstī ir tādas pašas tiesības kā vietējiem advokātiem (2.pants). Uzņemošā valsts nevar apšaubīt attiecīgās personas piederību advokatūrai, taču tā var pieprasīt advokātam uzrādīt profesionālo kvalifikāciju apliecinošus dokumentus (7.panta 1.daļa). Ārvalsts advokātam principā ir tādas pašas tiesības kā uzņemošās dalībvalsts advokātiem, taču viņš ir tiesīgs veikt profesionālo darbību vienīgi ar savas mītnes valsts profesijas nosaukumu. Uzņemošās valsts profesiju nosaukumu izmantošana nav atļauta.

Direktīva nosaka, ka advokātam netiek pieprasīta uzturēšanās atļauja uzņemošajā valstī vai arī reģistrācija šīs valsts profesionālajā apvienībā (4.panta 1. daļa). Lai īstenotu uzņemošās dalībvalsts kompetento iestāžu noteiktu uzraudzību, Direktīva advokāta profesionālās darbības veikšanai uzņemošajā dalībvalstī paredz abu valstu profesionālo noteikumu piemērošanu un attiecībā uz uzņemošās dalībvalsts profesionālo tiesību piemērošanu nošķir darbības saistībā ar tiesas procesu no darbībām ārpus tā (4.pants).

Lai veiktu darbības klientu pārstāvēšanai tiesas procesā, uzņemošā dalībvalsts var noteikt advokātiem piedalīties tajā tikai kopā ar vietējo advokātu, kurš ir tiesīgs praktizēt attiecīgajā tiesu iestādē (5.panta 2.punkts).

Būtiskus papildinājumus definīcijā par pakalpojumiem Direktīvas izpratnē par klientu pārstāvību tiesas procesā vai ārpus tā citā dalībvalstī noteica, izdarot secinājumus par Gebharda lietu. Tādējādi, balstoties uz pakalpojumu sniegšanas brīvības principu, advokātam tagad nepieciešamības gadījumā ir tiesības izveidot savu advokāta praksi, pieņemot darbā tehnisko personālu.[25]

4. Direktīva 89/48/EEK par augstākās izglītības diplomu atzīšanu

Šī direktīva papildina uzņēmējdarbības veikšanas brīvības principu, kas paredz, ka dalībvalsts pilsoņiem ir tiesības sākt un izvērst darbības kā pašnodarbinātām personām ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādus saviem pilsoņiem paredz tās valsts likumi, kurā notiek šī profesionālā darbība.[26] Nereti šī principa īstenošanu kavē profesijas tiesību noteikumi, kas noteiktu profesionālo darbību saista ar konkrētu profesionālo izglītību.

Eiropas Tiesas spriedumi Krausa un Gebharda lietā nepārprotami norāda, ka uzņēmējdarbības brīvība ir tikai un vienīgi diskriminācijas aizliegums. Tiesa uzsver, ka EEK līguma 43.pants neakceptē nevienu nacionāla rakstura pasākumu, kas kavētu vai kā citādi ierobežotu ar Līgumu noteikto brīvību izmantošanu.[27] Uzņēmējdarbības veikšanas brīvība ir interpretējama kā ierobežojumu aizliegums, kas ietver arī tādu aspektu kā noteikumus par profesionālās izglītības atzīšanu.

Direktīva par augstākās izglītības diplomu atzīšanu nosaka, ja attiecīgajā dalībvalstī, lai uzņemtos vai veiktu reglamentētu kvalificētu darbu, ir vajadzīgs diploms, kompetentā iestāde nedrīkst atteikt, pamatojoties uz nepietiekamu kvalifikāciju, dalībvalsts pilsonim atļauju uzņemties vai veikt attiecīgo kvalificēto darbu ar tādiem pašiem nosacījumiem, kādi attiecas uz tās pilsoņiem (3. pants). Pieteikuma pārbaudi reglamentēta kvalificēta darba veikšanai pabeidz četru mēnešu laikā, sniedzot kandidātam argumentētu lēmumu par tās rezultātiem (8. panta 2. daļa). Pēc diploma atzīšanas persona ir tiesīga lietot ne tikai savas mītnes valsts profesijai atbilstīgo profesionālo nosaukumu, bet arī atbilstīgo uzņemošās valsts profesionālo nosaukumu (7.panta 1. un 2. daļa).

Veicot diplomu atzīšanu, attiecīgā dalībvalsts ir tiesīga noteikt papildu nosacījumus. Tā var pieprasīt kandidātam sniegt profesionālās pieredzes apliecinājumu, pabeigt adaptācijas mācību kursu, kas nepārsniedz trīs gadus, vai kārtot kvalifikācijas atbilstības eksāmenu (4.panta 1.punkts).

Izņemot Dāniju, kas pieprasa vienīgi adaptācijas mācību kursa beigšanu, visas pārējās dalībvalstis ir noteikušas kvalifikācijas atbilstības eksāmena kārtošanu.[28] Šajā sakarā jāņem vērā Eiropas Kopienu Tiesas spriedums Vlassopoulou lietā, kurā ir noteikts pienākums kārtot “salīdzinoša rakstura” eksāmenu. Tas nozīmē, ka dalībvalstu kompetentajām iestādēm jāpārbauda advokāta, kurš vēlas sākt profesionālo darbību uzņemošajā dalībvalstī, mītnes valstī iegūtās zināšanas un prasmes, salīdzinot tās ar noteikto kvalifikācijas līmeni, kas ir nepieciešams, lai sāktu advokāta profesionālo darbību uzņemošajā dalībvalstī. Ja ārvalsts diplomā apliecinātās zināšanas un prasmes atbilst attiecīgo nacionālo tiesību normu izvirzītajām prasībām, uzņemošās dalībvalsts kompetentās iestādes sniedz par to atzinumu.[29]
Spriedumā par Gebharda lietu Tiesa norādīja, ka Vlassopoulou spriedumā minētie principi ir piemērojami arī saistībā ar Direktīvu par augstskolu diplomu atzīšanu. Tādējādi dalībvalstīm ir jāņem vērā jau iegūtās zināšanas un prasmes, atbrīvojot kandidātus no attiecīgo eksāmenu daļu kārtošanas. Tas ir attiecināms arī uz praksē iegūtajām prasmēm. Vlassopoulou spriedumā Tiesa ir noteikusi arī aprobācijas eksāmenu, ja kandidātam ir pabeigta profesionālā izglītība, bet nav apliecināta ar diplomu Direktīvas izpratnē.

Direktīva par augstākās izglītības diplomu atzīšanu sniedz advokātam iespēju visā pilnībā integrēties uzņemošās dalībvalsts advokatūrā. Ar šo Direktīvu Kopiena bija radījusi vispārīgu, no konkrētām profesijām neatkarīgu regulējumu diplomu savstarpējai atzīšanai.[30]
Jāatzīst, ka šī Direktīva advokātiem Eiropas Savienības ietvaros nelikās īpaši pievilcīga. Tam par iemeslu galvenokārt bija apstāklis, ka advokātam, kurš ieguvis atzītu kvalifikāciju savā dalībvalstī, jākārto samērā apjomīgs kvalifikācijas piemērotības eksāmens uzņemošajā dalībvalstī.[31]

5. Direktīva 98/5/EK par advokāta prakses vietas izvēles brīvību

Šīs Direktīvas pieņemšana izraisīja pretrunīgas diskusijas gadu garumā. Rezultātā bija jāizdara būtiskas izmaiņas daudzos Eiropas Savienības institūciju izstrādātajos projektos.[32] Direktīva 98/5/EK ir aplūkojama kopsakarā ar Direktīvu par augstākās izglītības diplomu atzīšanu, jo tās vienlaikus konkretizē uzņēmējdarbības veikšanas brīvības principu. Šis princips savā būtībā ir ļoti liberāls un pēc trīs gadu profesionālās darbības uzņemošajā dalībvalstī sniedz iespēju advokātiem visā pilnībā integrēties šīs valsts advokatūrā.[33]

Eiropas advokātam, kurš ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu praktizē uzņemošajā dalībvalstī, ir tādas pašas tiesības kā vietējiem advokātiem. Viņam ir tiesības sniegt konsultācijas starptautiskajās tiesībās, savas mītnes valsts tiesībās, kā arī uzņemošās dalībvalsts tiesībās (5.panta 1.daļa). Turklāt šim advokātam ir tiesības veikt darbības klienta pārstāvībai vai aizstāvībai uzņemošās dalībvalsts tiesas prāvā ar nosacījumu, ka viņš to darīs kopā ar vietējo advokātu, kurš praktizē attiecīgajā tiesu iestādē (5.panta 3. daļa). Šis sadarbības modelis ir aizgūts no Direktīvas par advokātu pakalpojumu sniegšanas brīvību. Priekšnoteikums advokāta profesionālajai darbībai uzņemošajā dalībvalstī ar mītnes valsts profesionālo nosaukumu ir reģistrācija uzņemošās dalībvalsts kompetentajā iestādē (3.panta 1.daļa).[34] Viņš ir uzskatāms par t.s. reģistrēto advokātu atšķirībā no advokāta, kas ir pilnībā integrējies uzņemošās valsts advokatūrā. Bez tam advokātam no kādas Eiropas Savienības ārvalsts ir iespēja visā pilnībā integrēties uzņemošās dalībvalsts advokatūrā, lietojot šīs valsts profesijas nosaukumu.[35] Tas ir iespējams, kā jau tika minēts, pēc sekmīgas kvalifikācijas piemērotības eksāmena nokārtošanas Direktīvas par augstākās izglītības diplomu atzīšanu izpratnē. Taču papildus jāņem vērā apstāklis, ka pēc trīs gadu profesionālās darbības uzņemošajā dalībvalstī advokātam ir tiesības iesniegt pieteikumu par pilnīgu iekļaušanu uzņemošās dalībvalsts advokatūrā. Priekšnoteikums šādas atļaujas saņemšanai ir efektīva un regulāra advokāta darbība bez garākiem pārtraukumiem dažādās uzņemošās dalībvalsts tiesību jomās (10.panta 1.daļa).[36] Ar savas mītnes valsts profesionālo nosaukumu praktizējošs advokāts, kas ir vismaz trīs gadus efektīvi un regulāri veicis profesionālo darbību uzņemošajā dalībvalstī, bet šīs valsts tiesību jomā darbojies īsāku laiku, var saņemt no minētās valsts kompetentās iestādes atļauju darboties advokāta profesijā uzņemošajā dalībvalstī un iegūt tiesības to praktizēt ar profesionālo nosaukumu, kurš atbilst profesijai šajā dalībvalstī (10.panta 3.daļa). Šajā gadījumā viņam jāapliecina pietiekamas zināšanas uzņemošās valsts tiesībās (10.panta 3.daļa). Tās ir apgūstamas, apmeklējot tālākizglītības kursus vai iegūstot akadēmisko kvalifikāciju uzņemošās dalībvalsts tiesībās (piemēram, viengadīgās studiju programmas personām ar augstāko izglītību).

Advokāta darbību uzņemošajā dalībvalstī un viņa spējas turpināt šo darbību uzņemošās valsts kompetentā iestāde novērtē intervijā (10.panta 3.daļa). Šī iestāde lemj par atļaujas izsniegšanu advokāta turpmākai darbībai. Taču lēmumu pieņemšanā kompetentajai iestādei jāņem vērā Vlassopoulou spriedumā izstrādātie principi.

Visiem Eiropas advokātiem, kuri praktizē uzņemošajā dalībvalstī, ir jāievēro tās advokātu profesionālās darbības noteikumi, kā arī kompetento uzraudzības iestāžu prasības (6.panta 1.daļa un 7.pants). Bez šiem noteikumiem, kas regulē katra advokāta darbību, Direktīva nosaka prasības kopīgas advokātu prakses veikšanai, respektīvi, uzņemošajā valstī reģistrēto advokātu asociatīvajai darbībai. Direktīvas 11.pants nosaka minimālos priekšnoteikumus nosūtošajā dalībvalstī reģistrēto advokātu asociācijas (kopīgas prakses) veidošanai. Advokātam, kurš pilnībā ir integrējies uzņemošās valsts advokatūrā un kura profesionālo darbību nosaka uzņemošās valsts nacionālās tiesības, šādi noteikumi neapšaubāmi nav nepieciešami, jo viņam ir tiesības veikt savu profesionālo darbību tādā pašā formā kā vietējiem advokātiem. Uzņemošajā dalībvalstī reģistrētajiem advokātiem saskaņā ar Direktīvas 11.pantu ir tiesības apvienoties kopīgas advokāta profesijas veikšanai, ciktāl tas ir atļauts vietējiem advokātiem. Šādi izveidotu “grupējumu” darbības juridisko formu organizē saskaņā ar uzņemošās dalībvalsts tiesībām.[37]

Eiropas Savienības dalībvalsts advokāts var izvēlēties četras praktizēšanas formas uzņemošajā dalībvalstī:

  • pastāvīga advokāta profesijas praktizēšana, lietojot savā mītnes valstī iegūto profesionālo nosaukumu;
  • integrācija uzņemošās valsts advokatūrā pēc profesionālās kvalifikācijas piemērotības eksāmena nokārtošanas;
  • integrācija uzņemošās valsts advokatūrā pēc efektīvas un regulāras, vismaz trīs gadu ilgas profesionālās darbības nacionālo tiesību jomā,
  • integrācija uzņemošās valsts advokatūrā pēc trīs gadu ilgas uzturēšanās uzņemošajā dalībvalstī, taču darbojoties uzņemošās valsts tiesību jomā īsāku laiku.

Izvēloties advokāta profesijas praktizēšanu ar savā mītnes valstī iegūto profesionālo nosaukumu, tiek ņemtas vērā globālās izmaiņas juridisko konsultāciju tirgū, dibinot starptautiskas, multiprofesionālas kopdarbības sabiedrības pēc anglosakšu parauga.[38] Šīm sabiedrībām nereti ir svarīgāk, ka advokāti no dažādām valstīm savā profesionālajā darbībā izmanto savas mītnes valsts profesionālos nosaukumus, tādējādi starptautiskajā tirgū strādājošiem klientiem piedāvājot plašu speciālistu loku.

Pilnīga integrācija nacionālajās advokatūrās saskaņā ar Direktīvu par augstākās izglītības diplomu atzīšanu advokātiem nešķiet pārāk pievilcīga, jo atteikšanās no mītnes valstī iegūtā profesionālā nosaukuma advokātiem nav izdevīga.

Pilnīgas integrācijas iespēja, apliecinot trīs gadu ilgu profesionālo darbību uzņemošās dalībvalsts tiesību jomās, izraisa piesardzību, jo dabiski rodas jautājums, kādas prasības ir izvirzāmas advokāta apliecināmai profesionālai darbībai. Apliecinājuma kritēriji ir darbības efektivitāte un regularitāte. Šīs pazīmes nesniedz nekādu informāciju par prasībām, kādas ir izvirzāmas advokāta apliecināmai profesionālajai darbībai. Profesionālās pieredzes prasību Direktīvā būtu nepieciešams konkretizēt, lai nosūtošās dalībvalsts kompetentās iestādes tās spētu efektīvāk piemērot.[39] Šo jautājumu vajadzētu risināt Eiropas Savienības Tiesai, lai būtu iespējams atteikt integrāciju, piemēram, tādiem advokātiem, kuri trīs gadus ir nodarbojušies vienīgi ar brīdinājumu rakstīšanu par nenomaksātiem parādiem.[40]

IV. Profesionālās tiesības un profesionālā pārstāvība Eiropā

Vienlaikus ar ekonomiskā ziņā vissvarīgāko jautājumu par atļauju darboties advokātu pakalpojumu tirgū Eiropas integrācijas process ieskicē problēmu par to, kādā veidā klientam nodrošināt juridiskās konsultācijas vienotus standartus. Profesionālās darbības iespējas juridisko pakalpojumu tirgū gandrīz vai radikālā veidā tika pielāgotas jaunajiem apstākļiem Eiropā, un juridiskā izglītība pārkārtota atbilstoši starptautiskiem standartiem, taču profesijas tiesību regulējums palika nacionālo tiesību ziņā. Par izmaiņām šajā jomā jāpateicas Eiropas Kopienas Advokatūru padomes darbībai.

Eiropas Kopienas Advokatūru padome (CCBE) (patlaban Eiropas Savienības Advokatūru padome) ir Advokātu starptautiskās savienības (UIA) apakškomisija, kas tika izveidota 1960. gada decembrī Briselē. Eiropas Kopienas Advokatūru padome ir Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās telpas dalībvalstu advokātu apvienību jumta organizācija, kas izveidota kā privāttiesiska apvienība saskaņā ar Beļģijas tiesībām.[41] Patlaban tās sastāvā ir 18 pilntiesīgi locekļi (15 advokatūru pārstāvniecības no ES dalībvalstīm un trīs EET līgumvalstis: Islande, Lihtenšteina un Norvēģija) un 13 locekļi ar novērotāja statusu (Bulgārija, Igaunija, Horvātija, Maķedonija, Polija, Rumānija, Šveice, bijusī Dienvidslāvijas republika Slovēnija, Slovākijas Republika, Čehijas Republika, Ungārija, Turcija un Kipra). Eiropas Kopienas Advokatūru padome 1990.gada 10.oktobrī Strasbūrā pieņēma Eiropas Kopienas advokātu profesionālās darbības noteikumus.

Pēc tam šajos noteikumos tika izdarītas vairākas izmaiņas – vispirms 1998.gada 28. novembrī Lionā un beidzot 6.-7. decembrī Dublinā. Eiropas Kopienas Advokatūru padomes profesijas noteikumu priekštecis bija Perudžas deklarācija par Eiropas Kopienas dalībvalstu advokātu profesionālās darbības pamatprincipiem. Eiropas Kopienas advokātu profesionālās darbības noteikumu mērķis ir veicināt pretrunu novēršanu dalībvalstu nacionālās profesionālās darbības noteikumos, lai atvieglotu dalībvalstu advokātu starptautisko darbību. Šo mērķi minētie noteikumi var sasniegt tikai daļēji, jo tie nav saistoši Kopienas tiesībām, kā arī nav to sastāvdaļa, taču tie pieprasa piemērojumu nacionālajās tiesībās, kaut arī tiem nepiemīt atbilstošais juridiskais spēks.

Vācijā minētos noteikumus ieviesa ar Advokātu profesionālās darbības noteikumu (BORA) 29.pantu. Minētā panta 1.daļa nosaka Eiropas Kopienas Advokatūru padomes advokātu profesionālo noteikumu piemērošanu, ja advokāts veic starptautisku darbību noteikumu Nr. 1.5 izpratnē. Šādā gadījumā ir spēkā nevis Advokātu profesionālās darbības noteikumi, bet gan EK Advokatūru padomes minētie noteikumi. Tādējādi pēdējie Vācijā ir saistoši, taču tiem nav likuma spēka. Saskaņā ar Vācijas Profesionālās darbības noteikumu 29.pantu EK Advokatūru padomes profesionālās darbības noteikumi aizstāj profesionālās darbības noteikumus, kas pēc būtības ir uzskatāmi par statūtiem, nevis par likuma noteikumiem.[42]

Jānorāda, ka lielākajā daļā dalībvalstu un arī Latvijā šāda saistoša noteikumu piemērošana nav izdarīta.

V. Nobeigums

Lai cik arī atšķirīga būtu Eiropas advokatūru vēsture, tās tomēr ir nonākušas pie secinājuma, ka advokatūras neatkarība ir pati par sevi saprotama nepieciešamība. Šis princips nenozīmē “cunftveidīgu” privilēģiju ievērošanu vai tiesības nepakļaut sevi konkurencei ar citiem pakalpojumiem. Neatkarīgā advokatūra mūsdienu izpratnē kalpo klienta aizsardzībai, tā ir saistīta ar trim principiem:

  • Neatkarība: advokāts, aizstāvot sava klienta intereses, nevar būt atkarīgs no ekonomiskās, politiskās, amatpersonu vai citas ietekmes.
  • Klienta interešu ievērošana: advokāts nav tiesīgs iestāties par pretējās puses interesēm, jo viņš pārstāv vienīgi savu klientu.
  • Konfidencialitāte: advokāts nav tiesīgs izpaust ziņas par faktiem, ko viņam uzticējis klients. To nosaka ne tikai speciālie profesionālās darbības noteikumi, bet arī likums.

Pēdējais princips ir īpaši nozīmīgs tādās valstīs kā Latvija, kur nereti to neievēro. Advokāts ir kā priesteris vai ārsts, viņa attiecības ar klientu ir balstītas uz savstarpēju uzticēšanos, kas nekādā ziņā nav saistītas ar iejaukšanos no valsts puses. Persona var uzticēt advokātam visu un vaicāt pēc padoma.

Eiropas advokatūras pakāpeniski nonākušas pie atziņas, ka tikai un vienīgi stingru praktizēšanas kritēriju pastāvēšana neatkarīgās advokatūras aizsardzībai Eiropas tiesību līmenī nav pietiekama.

Lai advokāta profesiju pasargātu no pārāk vieglprātīgas ierindošanas vienā konkrētā arodā, ir ne tikai regulāri jāatgādina par advokāta profesijas īpašo statusu, bet gan tas nepārtraukti jāapliecina praksē – vienīgi tādā veidā iespējams būt atbilstīgiem sabiedrības interešu prasībām, attaisnot tās cerības uz interešu aizstāvību, ko nereti ierobežo nacionālās normas, kuru pastāvēšanu mēģina pamatot, balstoties uz Eiropas tiesībām. Katrā ziņā advokatūrai ir jāpierāda, ka tieši tā un atsevišķos gadījumos vienīgi tā ir sabiedrības interešu aizstāve. Šajā sakarā Eiropas Advokatūras padomes prezidents Hans Jirgens Hellvigs aicināja profesionālās organizācijas vairāk pievērsties advokātu darbības kvalitātes kontrolei. Viņš uzsvēra, ka nebūtu loģiski izvirzīt pārāk augstas prasības advokāta statusa iegūšanai un praktizēšanas iespējām un pēc tam atstāt novārtā tālākizglītību. Tomēr daudz svarīgāka par kvalitātes nodrošinājumu ir visā Eiropā vienota advokāta profesijas standarta radīšana. Advokātam, gan konsultējot klientu, gan to pārstāvot, jābūt neatkarīgam, jāievēro vienīgi klienta intereses, jāievēro konfidencialitāte. Šeit varētu būt noderīgi vienoti advokātu profesionālās darbības noteikumi Eiropas līmenī, ko īsteno nacionālajās tiesībās, kā arī rūpīga un kritiska pieeja vispārējiem nosacījumiem par advokātu profesijas praktizēšanas iespējām. Tomēr pats svarīgākais ir jautājums, vai mums izdosies nosargāt advokāta profesijas neatkarību un nostiprināt to ne tikai likumos, bet arī ļaužu prātos.

__________________________

[1] Ar uzņēmējdarbību Eiropas Kopienas dibināšanas līguma 43.panta izpratnē saprot ilgstošu, faktisku, patstāvīgu ekonomiska rakstura darbību, ko realizē pastāvīgā pārstāvniecībā citā dalībvalstī. (..) uzņēmējdarbības brīvība attiecas arī uz brīvo profesiju pārstāvjiem, kā, piemēram, uz ārstiem, advokātiem, amatniekiem (Gatawis Siegbert, Broks Edmunds, Bule Zane. Eiropas Tiesības. – EuroFaculty, Rīga, 2002, 231. lpp.

[2] Henssler Martin, Prütting Hans. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 2. Auflage. München, 2004, 353. lpp.

[3] Sk. Frankfurter Rundschau, 15.03.2004.

[4] von:Lewinski Kai Anwaltliches Berufsrecht, Skript WS 2003/2004 Institut für Anwaltsrecht an der HU Berlin, 3. lpp.

[5] von Lewinski Kai, turpat 1. lpp. un turpm.

[6] Hartung Wolfgang. Das anwaltliche Berufsrecht in der Rechtsprechung des BVerfG seit 1987 // NJW, 2003, 261. lpp. un turpm.

[7] von Lewinski Kai, 4. lpp.

[8] BverG // NJW, 1988, 191. lpp. un NJW, 1988, 194. lpp.

[9] Hartung Wolfgang, turpat.

[10] von Lewinski Kai, turpat 4. lpp.

[11] Bundesgesetzblatt I, 2278. lpp.

[12] Henssler Martin, Prütting Hans. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 2. Auflage. München, 2004, komentārs Nr. 29.

[13] Kleine-Cosack, Michael. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 4. Auflage. München, 2003, komentārs Nr. 10 un Nr. 11.

[14] Par advokātu profesijas vēsturi sk.: Henrichfreise Sabine. Frankreichs Anwaltschaft im Wandel, 1. Auflage. Köln, 1992.

[15] Par Anglijas advokatūrtas vēsturi sk.: Remmertz Frank Rene. Anwaltschaft zwischen Tradition und Wandel (Das Berufs- und Standesrecht der Rechtsanwälte in England und Deutschland) / Dissertation, Bonn 1996; Wegerich Thomas Christian. Das englische Anwaltsrecht (Bestandsaufnahme und berufsrechtliche Neuregelung), 1. Auflage. Regensburg, 1992.

[16] Kilian Matthias. Freizügigkeit der Anwälte in der EU // JA, 2000.

[17] Henssler Martin, Prütting Hans, turpat, sk. komentāru Nr.3.

[18] Kilian Matthias, turpat.

[19] Sk. Direktīvas neoficiālu tulkojumu internetā: http://www.aic.lv/rec/LV/prof_lv/dir_lv/sektoru.htm#Advokāts (15.04.2004).

[20] Sk. TTC tulkojumu internetā: http:// www.ttc.lv: Tulkojumi.

[21] Sk. Direktīvas neoficiālu tulkojumu internetā turpat (15.04.2004).

[22] Henssler Martin, Prütting Hans. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 2. Auflage. München, 2004, 2., 5. un 7. komentārs.

[23] Henssler Martin, Prütting Hans, turpat, 2. komentārs.

[24] Kilian Matthias. Freizügigkeit der Anwälte in der EU // JA, 2000, 420 (431). lpp.

[25] Ewig Eugen. Verwirklichung der Niederlassungsfreiheit für Rechtsanwälte in der EU und im EWR // NJW, 1999, 248. lpp. un turpm.

[26] Sal. Henssler Martin. Der lange Weg zur EU-Niederlassungsrichtlinie für die Anwaltschaft // ZeuP, 1999, 689. lpp.

[27] Henssler Martin, Prütting Hans, turpat, sk. 19. – 22. komentāru.

[28] Henssler Martin, Prütting Hans, turpat, sk. 58. komentāru.

[29] Sal. Nachbaur Andreas. Art. 52 EWGV – Mehr als nur ein Diskriminierungsverbot // EuZW, 1991.

[30] Sal. Henssler Martin, Prütting Hans. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 2. Auflage. München, 2004.

[31] Kilian Matthias. Freizügigkeit der Anwälte in der EU // JA, 2000, 429(433). lpp.

[32] Ewig Eugen. Verwirklichung der Niederlassungsfreiheit für Rechtsanwälte in der EU und im EWR // NJW, 1999, 429(434). lpp.

[33] Henssler Martin, Prütting Hans, turpat, 56. komentārs.

[34] Ewig Eugen. Verwirklichung der Niederlassungsfreiheit für Rechtsanwälte in der EU und im EWR // NJW, 1999, 248.lpp.

[35] Ewig Eugen, turpat, 248.lpp. un turpm.

[36] Ewig Eugen, turpat, 248.lpp. un turpm.

[37] Henssler Martin. Der europäische Rechtsanwalt // AnwBl, 1996, 689. lpp.

[38] Kilian Matthias. Freizügigkeit der Anwälte in der EU // JA, 2000, 429(434). lpp.

[39] Sobotta Christoph, Kleinschnittger Christoph. Freizügigkeit für Anwälte in der EU nach der Richtlinie 98/5/EG // EuZW, 1998, 645.lpp. un turpm.

[40] Sobotta Christoph, Kleinschnittger Christoph. Freizügigkeit für Anwälte in der EU nach der Richtlinie 98/5/EG // EuZW, 1998, 645(648).lpp.

[41] Sal. Henssler Martin, Prütting Hans. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 2. Auflage. München, 2004.

[42] Sal. Henssler Martin, Prütting Hans. Bundesrechtsanwaltsordnung Kommentar, 2. Auflage. München, 2004.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!