Foto: A. Jansons © AFI

Satversmes 30. pants jāsvītro, jo tā pastāvēšana ir pretrunā ar demokrātiskas tiesiskas valsts principu, mūsdienīgu deputāta neaizskaramības institūta izpratni un nepamatoti pārkāpj vienlīdzības principu, kā arī veicina neveselīgas politiskas vides nostiprināšanos.

Saeima 20. novembrī nepiekrita Zaļo un zemnieku savienības un parlamenta priekšsēdētājas Ingrīdas Ūdres administratīvai sodīšanai pēc Administratīvo pārkāpumu kodeksa 175. panta – par balsoja 27 deputāti, pret bija 12, atturējās 49. Pamatojot šādu lēmumu, tiek norādīts uz Saeimas ekskluzīvajām tiesībām lemt par deputāta saukšanu pie kriminālatbildības un administratīvās atbildības. Turklāt šāda Saeimas tiesība ietverta Satversmē, ko paši esam nodēvējuši teju vai par svētu. Taču tas nenozīmē, ka šāda Saeimas tiesība nebūtu pakļaujama pārskatīšanai līdzīgi kā daudzi citi neskaidri un novecojuši mūsu pamatlikuma noteikumi.

Šajā rakstā noskaidrosim deputāta neaizskaramības mērķi, vēsturisko un juridisko nepieciešamību, kā arī to, vai ierobežojums deputātus saukt pie administratīvās atbildības ir pamatots un demokrātiskā sabiedrībā nepieciešams.

Savulaik valststiesību teorētiķis Kārlis Dišlers rakstīja, ka pēc vispāratzītas konstitucionālas teorijas ieskatiem viens no priekšnoteikumiem parlamenta sekmīgai uzdevumu izpildei ir kvalificēta deputātu personas neaizskaramība un neatbildība savas darbības robežās. To mēdz apzīmēt par tautas priekšstāvja imunitāti.[1]

Deputāta neaizskaramības institūts (Satversmes 29. un 30.p. noteiktais aizliegums ierobežot deputāta brīvību, saukt pie kriminālatbildības vai administratīvās atbildības bez Saeimas piekrišanas) savas vēsturiskās attīstībās periodā ne vienmēr ir bijis skaidri nošķirams no otras deputāta imunitātes svarīgākās sastāvdaļas – neatbildības (Satversmes 28.p.aizliegums Saeimas locekli saukt pie atbildības par, amatu pildot, izteiktām domām), un tā vēsture iet roku rokā ar paša parlamenta vēsturi.

Deputāta imunitātes institūts attīstījās un nostiprinājās Anglijā brīvības cīņu laikmetā un tā vēsturiskās saknes iesniedzas kārtu monarhijas laikmetā, kad karalim nereti bija vajadzīga kārtu priekšstāvju līdzdalība. Lai kārtu priekšstāvji no attālām vietām, dodoties bīstamā ceļojumā, pilnā skaitā sanāktu uz sapulci, karaļi tiem piešķīra sevišķu aizsardzību, piemēram, šinī laikā garantējot brīvību no saukšanas pie atbildības vai arestēšanas, privātām sūdzībām, parādu prasībām u.tml.[2]

Savā attīstības gaitā parlaments pārstāja būt tikai kārtu pārstāvju sapulce un sāka pretendēt uz monarha varas daļu, parlaments pretnostatījās monarham. Tādējādi deputāta imunitāte no karaļa dāvātas aizsardzības pret citām personām pārvērtās par deputātu aizsardzību pret pašu karali un jebkuru citu ārpus parlamenta stāvošu spēku – sākotnēji kā neatbildība, bet vēlāk – neaizskaramība.

Tieši Francijā 18. gadsimta beigās Lielās franču revolūcijas laikā deputāta neaizskaramības institūts ieguva mūsdienās tam raksturīgo veidolu.[3] Šādas privilēģijas rašanās skaidrojama ar to, ka 18. gadsimtā Francijā nepastāvēja nekādas personiskās brīvības garantijas, savukārt administrācijas patvaļa bija visspēcīga, kas radīja nepieciešamību nodrošināt Nacionālās sapulces uzdevumu netraucētu veikšanu.[4]

Deputātu neaizskaramībai pamatā ir divi mērķi:

• nodrošināt parlamenta pareizu un netraucētu funkcionēšanu;
• pasargāt parlamenta locekli pret nepamatotām un politiski motivētām apsūdzībām, kas pret to vērstas no izpildvaras puses.

Latvijā deputāta neaizskaramības institūts ir ietverts divos Satversmes pantos – 29.pants aizliedz Saeimas loceklim ierobežot brīvību un 30. pants noteic, ka “pret Saeimas locekli nevar uzsākt kriminālvajāšanu vai uzlikt viņam administratīvu sodu bez Saeimas piekrišanas”.

Kā secinājusi Spānijas konstitucionālā tiesa, neaizskaramība ir formālas dabas prerogatīva, kura sargā priekšstāvju personīgo brīvību pret aizturēšanu un tiesas procesiem, kas var novest pie brīvības ierobežošanas. Šādi tiek novērsta iespēja, ka politisku manipulāciju rezultātā parlamentārietis nespētu apmeklēt parlamenta sanāksmes, kā rezultātā nelikumīgi izmainītos parlamenta sastāvs un darbība.[5] Pie līdzīga secinājuma ir nonākusi arī Rumānijas konstitucionālā tiesa.[6] Ar atsevišķu parlamenta deputātu aizkavēšanu pildīt tā pienākumus mainās ne tikai tautas noteiktais vairākuma samērs. Aizturētais deputāts parlamenta darbībā nevar arī izmantot savas īpašās zināšanas (Sachkompetenz), pieredzi, pārliecību, kā arī viņa vēlētāju intereses. Tādējādi tiek kaitēts parlamenta gribas veidošanai, kuras uzdevums ir izlīdzināt valdošās sociālās pretrunas.[7] Pie tam, deputātu neaizskaramība ir parlamenta, nevis deputāta prerogatīva,[8] tādēļ parlamenta piekrišana neaizskaramības atņemšanai ir nepieciešama pat gadījumā, ja pats deputāts piekrīt apcietināšanai, kratīšanai vai citām darbībām, kam Satversme pieprasa Saeimas akceptu.

Jau ievērojamais pirmskara jurists Arveds Bergs Satversmes Sapulcē debatēs par Satversmes 29. pantu (tagadējo 30. pantu) norādīja, ka tas nav saistāms ar neaizskaramības ideju: “Še daudzi runāja par to, ka deputātu neaizskaramība nav privilēģija. Bez šaubām, viņa tāda nav, bet viņu par tādu arī nevajag pataisīt. Privilēģija būtu, ja deputātiem tiesas priekšā faktiski nav jāatbild, jo tas ir pamata likums, ka tiesas priekšā visi ir vienlīdzīgi. Es saprotu, ka deputātu nevar apcietināt uz tiesas sprieduma pamata bez Saeimas atļaujas, kā to nosaka 28. pants; tur jārunā līdzi Saeimai, jo līdz ar apcietināšanu deputāts faktiski zaudē iespēju izpildīt savu amatu. Cietuma priekšā jāapstājas. Šai ziņā deputāts lai ir neaizskarams. Bet iet tālāk un atraut deputātu arī no tiesas, tā, lūk, ir privilēģija, kura nestāv nekādā sakarā ar deputāta pienākumiem.”[9]

Tādējādi mūsdienās deputāta neaizskaramības attaisnojums ir parlamenta netraucētas darbības nodrošināšana, ne tik daudz aizsardzība no politiskām apsūdzībām. No tā izriet loģisks secinājums, ka būtiskākais ir deputāta brīvības ierobežošanas aizliegums, nevis kriminālvajāšanas uzsākšana vai saukšana pie administratīvās atbildības.

Pēc mūsu domām Satversmes 30. pants jāsvītro, tādējādi panākot sekojošo:

1) pret deputātu varētu sākt kriminālvajāšanu, proti, uzsākt visas kriminālprocesuālās darbības, kuras nebūtu pretrunā ar Satversmes 29. pantu (neierobežotu deputāta brīvību, tātad arī netraucētu viņu veikt savus pienākumus);

2) deputātam bez Saeimas piekrišanas iestātos administratīvā atbildība par administratīvajiem pārkāpumiem, ko viņš veicis. Deputātam nevarētu piemērot tikai administratīvo arestu, jo tas būtu pretrunā ar Satversmes 29. pantu.

Vai šādi pārgrozījumi mazinātu deputāta neaizskaramības institūta svarīgumu, noniecinātu tā mērķus? Diez vai.

Pirmkārt, teorija un ārvalstu prakse liecina, ka deputāta neaizskaramības robežas ir sašaurināmas. Veids, kā to izdarīt Latvijā, proti, svītrojot Satversmes 30. pantu, ir atbilstošs teorijas un prakses pamatnostādnēm.

Otrkārt, izvērtējot katru ierobežojumu deputāta neaizskaramībai, jāatbild uz jautājumu, vai šāds ierobežojums nonāktu pretrunā ar neaizskaramības mērķiem? Ļaujot deputātus administratīvi sodīt, neaizskaramības mērķis netiktu skarts, jo atbildība par saviem nodarījumiem, piemēram, ātruma pārsniegšanu, diez vai uzskatāma par šā institūta mērķa noniecināšanu. Satversmes prasība, lai Saeima piekrīt deputāta administratīvai sodīšanai, pilnīgi nav saistīta ar neaizskaramības institūta mērķi un uzdevumu. Proti, ir maz ticams, ka deputātu varētu politiski vajāt, sodot, piemēram, par braukšanas ātruma pārsniegšanu, bet pats svarīgākais – nav saprotams, kā šāda sodīšana spētu ietekmēt parlamenta pareizu funkcionēšanu. Šīs Satversmes normas vienīgā praktiskā izpausme līdz šim ir bijusi atsevišķiem parlamenta locekļiem radītā iespējā izvairīties no pelnīta soda, tādējādi apšaubot konstitucionālo pamatprincipu – viens likums, viena taisnība visiem.

Tendence samazināt deputātu neaizskaramību ir atzīta teorijā, proti, deputāta neaizskaramība esot anahroniska, pretēja moderno konstitucionālo tiesību principiem.[10] Izskan pat šāds arguments – ja likumdevēji nepakļaujas likumiem, kurus paši rada, tas grauj likuma varu un sistēmas demokrātisko pamatu.[11] (Šādu kritiku, savukārt, apstrīd tie, kuri joprojām saskata imunitātes pamatu modernajās konstitūcijās.[12]) Vācu tiesībzinātnieks profesors Pauls Bokelmans norāda: kopš pārejas no konstitucionālas monarhijas uz parlamentāru demokrātiju imunitātes vēsturiskais mērķis ir izzudis. Ņemot vērā faktu, ka valdība, tai skaitā tieslietu un iekšlietu ministri, ir atkarīgi no parlamenta uzticības, izpildvaras veiktu tendenciozu prāvu briesmas ir maz ticamas.[13]

Teorija iet roku rokā ar praksi. Deputātu neaizskaramības institūtam ir ievērojama loma valstīs ar neattīstītu demokrātiju un tiesiskumu, bet demokrātiskās un tiesiskās valstīs deputātu neaizskaramības robežas aizvien sašaurinās. Sākot ar deviņdesmitajiem gadiem ir acīm redzama tendence Eiropas Savienības dalībvalstīs sašaurināt neaizskaramības institūta “redzesloku”, visbiežāk tas nozīmē, ka vairs nevajag parlamenta piekrišanu kriminālprocesuālu darbību uzsākšanai, bet vienīgi, lai pakļautu parlamenta deputātu noteiktiem aktiem.[14] Piemēram, Francijā 1995. gada 4. augusta konstitucionālais likums ir nopietni izmainījis deputātu neaizskaramības institūtu. Ar šiem grozījumiem vienīgi arestam, apcietināšanai vai citādām darbībām, kas ierobežo brīvību, ir nepieciešama tās palātas piekrišana, pie kuras pieder deputāts. Itālija ar 1993. gada konstitucionālo likumu nr.3 atteicās no parlamenta piekrišanas kriminālvajāšanas uzsākšanai. Imunitāte ir samazināta līdz aizliegumam arestēt, pārmeklēt vai veikt citas personas brīvību ierobežojošas darbības pret parlamenta locekli, kā arī izdarīt tā korespondences pārbaudi. Līdzīgi deputātu neaizskaramība pēdējā laikā ir sašaurināta arī Beļģijā un Austrijā,[15] un par to tiek debatēts arī citu valstu parlamentos.

Simts gaišajiem prātiem būtu laiks apsvērt Satversmes 30. panta svītrošanu pilnībā vai vismaz daļā par administratīvo atbildību. Šāda panta pastāvēšana ir pretrunā ar demokrātiskas tiesiskas valsts principu, mūsdienīgu deputāta neaizskaramības institūta izpratni un nepamatoti pārkāpj vienlīdzības principu, kā arī veicina neveselīgas politiskas vides nostiprināšanos. Ja deputāti baidās, ka, atceļot šo pantu, viņi kļūs neaizsargātāki, tad ieteikums var būt tikai viens – stiprināt tiesu varu, tādējādi rūpējoties par tiesiskumu visiem, ne tikai labumu sev.

__________________________________

[1] K. Dišlers. Demokrātiskas valsts iekārtas pamati (Ievads konstitucionālās tiesībās). Rīga, A. Gulbis, 120. lpp.

[2] K. Dišlers. Permanenta likumdošanas iestāde un deputātu imunitāte // Tieslietu Ministrijas Vēstnesis, Nr.1, 1922, 10. lpp.

[3] Шалландъ Л. А. Иммунитеть Народных Представителей.Юридическое Изследованiе, Томъ I. Юръевъ: Типографія К. Маттисена, 1911, с.4

[4] Ugrjūmovs A. Jautājumā par deputātu imunitāti // Jurists, 1928, nr.5, 139. sl.

[5] Spānijas konstitucionālās tiesas 1990. gada 18. janvāra spriedums nr.0009/1990. http://www.der.uva.es/constitucional/verdugo/stc9_1985.html

[6] Sk. Rumānijas konstitucionālās tiesas 1997. gada 2. aprīļa spriedumu nr.63 http://www.ccr.ro/DecPdf/Engleza/1997/D063_1997.pdf

[7] Sk. Wurbs, Regelungsprobleme der Immunität und der Indemnität in der parlamentarischen Praxis, 1988, S. 24-27.; Citēts pēc Vācijas konstitucionālās tiesas 2001. gada 17. decembra sprieduma nr.2 BvE 2/00. http://www.oefre.unibe.ch/law/dfr/bv095335.html

[8] Cita starpā skatīt Spānijas konstitucionālās tiesas 2001. gada 4. jūnija spriedumu lietā nr. STC 123/2001. http://www.tribunalconstitucional.es/Stc2001/STC2001-123.htm

[9] Satversmes sapulces IV sesijas 14.sēdes (1921.gada 25.oktobris) stenogramma. Latvijas Satversmes Sapulces stenogrammas. 18.burtnīca. Rīga: Satversmes Sapulce, 1921, 1691.lpp.

[10] Simon McGee. Rules on Parliamentary Immunity in the European Parliament and the Member States of the European Union. Brussels , Dick Toornstra ECPRD, 2001., p.5.

[11] Sk. Harold H. Bruff, That the Laws Shall Bind Equally on All: Congressional And Executive Roles in Applying Laws to Congress, Arkansas Law Review 48 (1994), p.105.; Citēts pēc R. Bartkute. The Imprisonment and Impeachment of Members of Parliament: the Case of Lithuania. http://venus.ci.uw.edu.pl/~rubikon/forum/rasaleg.htm

[12] Simon McGee. Rules on Parliamentary Immunity in the European Parliament and the Member States of the European Union. Brussels , Dick Toornstra ECPRD, 2001., p.5.

[13] Bockelmann, Die Unverfolgbarkeit der deutschen Abgeordneten nach deutschem Immunitätsrecht, 1951, S. 110 Citēts pēc Vācijas konstitucionālās tiesas 2001. gada 17. decembra sprieduma nr.2 BvE 2/00. http://www.oefre.unibe.ch/law/dfr/bv095335.html

[14] European Parliament, “Parliamentary immunity in the European Union Member States and in the European Parliament”, DG Studies, Legal Affairs Series, W/8rev., 1999, p.143.; Citēts pēc Codes of conduct for parlamentarians. Sk. http://www.iidemocracy.coe.int/Codes%20of%20conduct.pdf

[15] R. Myttenaere. The immunity of Members of Parliament.
http://www.ipu.org/ASGP-e/Myttenaere.pdf

Saeimas deputātu skaidrojumi par lēmumu nepiekrist I.Ūdres sodīšanai