Foto: Didzis Melbiksis

Sabiedriskā televīzija nedrīkst kļūt par valdības vai parlamenta TV kanālu. Ir svarīgi saglabāt neatkarību gan politiskā, gan komerciālā nozīmē.

Intervija ar Somijas sabiedriskās raidorganizācijas (YLE) žurnālisti Minnu Knusu-Galanu (Minna Knus-Galan)

Kā jautājums ar sabiedrisko mediju finansēšanu ir atrisināts Somijā?

Somijā abonentmaksa ir 240 eiro (Ls 168) gadā. To jāmaksā visiem, kuru īpašumā ir televizors. Tāpat kā lielākā daļa sabiedrisko mediju Eiropā, mēs balstāmies tikai uz šo naudu un reklāmu mums nav. Jāatzīst gan, ka pēdējo gadu laikā mums ir radušās finansiālas problēmas. Līdz ar televīzijas digitalizāciju ievērojami samazinājušies ienākumi no abonentmaksas, tāpēc Somijas sabiedriskās raidorganizācijas YLE finansiālais stāvoklis ir pasliktinājies un ieviesta stingra taupības politika.

Tiem, kas izmanto datoru ar interneta pieslēgumu, nekas nav jāmaksā?

Nē, ja šim cilvēkam nav televizora, tad viņam nekas nav jāmaksā. Par šo jautājumu ir bijušas lielas diskusijas un iepriekšējā valdība nespēja panākt vienošanos. Tika izvirzīts priekšlikums par tā saukto „mediju nodevu”, kas paredzēja katrai mājsaimniecībai maksāt mazāku nodevu. Nodeva tiktu iekasēta no visiem neatkarīgi no tā, ir vai nav televizors. Politiski tas neizgāja cauri. Tagad tas ir jaunās valdības uzdevums.

Pastāv dažādi sabiedriskā medija finansēšanas modeļi. Piemēram, Latvijā sabiedrisko radio un televīziju finansē no valsts budžeta, tātad — no iedzīvotāju nomaksātajiem nodokļiem. Ko jūs domājat par šādu risinājumu?

Manuprāt, tas rada problēmas. Pati par sevi šī situācija ir problemātiska — finansējums nāk no budžeta un piešķirtās naudas apjoms ir katras valdības atbildība. Kā tad ir ar kontinuitāti? Kā sabiedriskais medijs kā uzņēmums var plānot tālredzīgi, ilgākam laika periodam, ja nekad nav skaidri zināms budžeta apjoms un tas ir atkarīgs no valdības? Turklāt tie ir cilvēki, kurus medijam ir jākritizē! Pie mums, Somijā, pēdējā laikā pieredzēts milzīgs politiskās korupcijas vilnis. YLE un tās redaktori paveica lielu darbu, pētot šīs lietas. Kā gan līdzīgs finansēšanas modelis tagad ietekmētu mūsu finansējumu? Manuprāt, abonentmaksa piešķir vislielāko neatkarību.

Sabiedriskais TV kanāls nedrīkst kļūt par valdības vai parlamenta TV kanālu. Kaut arī par abonentmaksas jautājumiem Somijā lemj parlaments, taču ir svarīgi saglabāt neatkarību gan politiskā, gan komerciālā nozīmē. Somijas sabiedrībā valda uzskats, ka parlaments šeit nedrīkst iejaukties, nedrīkst censties ietekmēt sabiedrisko mediju darbību programmu satura līmenī. Tas ir mūsu pašu vadības darbs. Mums ir uzraudzības padome, kuras sastāvā ir politiķi, taču tas ir kaut kas cits.

Kā lai pārliecina iedzīvotājus, ka abonentmaksa nav tikai kārtējais nodoklis?

Somijas iedzīvotāju vidū jau ilgu laiku pastāv vienota izpratne, ka sabiedriskie mediji ir nepieciešami, lai paceltu vispārējo mediju līmeni. Arī mediju regulējošajā likumā ir noteikts sabiedriskā medija mērķis un uzdevumi. Mēs veidojam paši savus oriģinālraidījumus, ko citi nedarītu, jo tas nav komerciāli izdevīgi. Tāpat mēs nodrošinām programmas bērniem un minoritātēm. Mums ir ziņas sāmu valodā, bet zviedru valodā mums ir pat viens televīzijas un divi radio kanāli. Neviens cits to neuzņemtos. Ir tik daudz jautājumu, ko risina tieši sabiedriskie mediji. Un cilvēki to līdz šim atzina. Taču līdz ar digitalizāciju ir pieaugusi kritika. Cilvēki vaicā: “Kāpēc mums jāpērk jauns televizors? Kāpēc mums tas tiek uzspiests?” Tā rezultātā ap 100 000 cilvēku ir pārstājuši maksāt abonentmaksu.

Un kā jūs tiekat galā ar šo problēmu?

Mēs taupām. Katru gadu mūsu mērķis ir ietaupīt vairākus miljonus eiro. YLE vadība līdz šim ir centusies tērēt mazāk ārštata autoriem. Tie, kuri bija štata darbinieki, palika. Gadījumos, kad cilvēki gāja pensijā, jaunus darbiniekus vietā nepieņēma. Tās štata vietas tika likvidētas.

Vai tas ietekmē arī jūs — žurnālistus, kuri strādā pētnieciskajā jomā?

Mūsu raidījumu Spotlight tas nav īpaši skāris. Mums joprojām ir pieci redaktori un viens pētnieks, un budžets visu laiku ir palicis vienā un tajā pašā līmenī. Piemēram, finansējums komandējumiem mums ir diezgan mazs. Pēc dažiem ārzemju komandējumiem nākas strādāt vairāk uz vietas.

Mums ir ļoti liels vadības atbalsts. Tas ir ļoti svarīgi. Viņi ir sapratuši, cik nozīmīga ir pētnieciskā žurnālistika. Protams, mēs vienalga uzskatām, ka mūsu komanda ir absolūti nepieciešamais minimums. Mēs gatavojam jaunu raidījumu katru nedēļu, bet tikmēr mūsu kolēģi Zviedrijā un Norvēģijā atsevišķus tematus pēta mēnešiem ilgi. Par to mēs varam tikai sapņot. Mēs esam maza redakcija. Mūsu nodaļā nav veikti samazinājumi, taču mums arī nepiešķir lielākus resursus.

Reizēm cilvēki uzskata, ka pētnieciskā žurnālistika ir kaut kas savā būtībā negatīvs, ka tie žurnālisti tikai visur meklē kaut ko sliktu. Tad varbūt var vaicāt, kāpēc tieši viņiem vajag vairāk līdzekļu.

Es domāju, ja lieta, kas tiek pētīta, ir sabiedriski nozīmīga, ja cilvēki saprot, ka tas ir svarīgi un tas skar viņus, tad cilvēki to uztver kā kaut ko pozitīvu. Jā, zināms negatīvisms tur ir, jo pētnieciskās žurnālistikas uzdevums ir izgaismot dažādas nejēdzības. Taču reizēm tā tiek jaukta ar dzeltenās preses stāstiem par skandāliem un slavenībām, kas nav pētnieciskā žurnālistika. Tad es izprotu cilvēku nepatiku. Pētnieciskā žurnālistika nodarbojas ar jautājumiem, kuri ir patiešām svarīgi sabiedrībai, un tās lomu cilvēki saprot.

Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka pieprasījums pēc dzeltenajā presē rakstītā pastāv.

Tad ir jāvaicā, vai skandāls, par kuru žurnālists raksta, patiešām ir svarīgs sabiedrībai kopumā visā valstī? Ja runa ir tikai par kādas slavenības šķiršanās drāmu, tad tas nav sabiedrībai svarīgi. Tā ir tāda “lūrēšanas pa atslēgas caurumu” žurnālistika. Kas notiek ar mūsu nodokļu naudu, kā darbojas veselības aprūpe — ir tūkstošiem šādu jautājumu, kurus sabiedrība uzskata par svarīgiem un vēlas, lai šīs lietas tiktu parādītas īstajā gaismā.

Pētnieciskajā žurnālistikā ir arī nedaudz skandāla elementu. Piemēram, ja tiek lietots slēptais mikrofons vai slēptā videokamera. Te var runāt arī par žurnālistu ētiku.

Pamatprincips mūsu darbā ir tāds, ka mēs nedrīkstam, piemēram, slepeni ierakstīt telefonsarunas. Reizēm mēs kaut ko ierakstām, lai pēc tam varētu to atšifrēt kā tekstu. Taču pašas sarunas es nekur neatskaņoju, pirms neesmu saņēmusi intervētā cilvēka atļauju. Ja nu runa ir par kaut ko ārkārtīgi, ārkārtīgi sabiedrībai svarīgu, ko cilvēkiem patiešām būtu jāzina, un šo informāciju nav iespējams iegūt kādā citā veidā, tad to drīkst atskaņot. Bet tam ir jābūt patiešām nozīmīgam gadījumam, nevis tikai ar atsevišķu cilvēku saistītam skandālam. Vienmēr vajag vispirms mēģināt pētīt ar nekaitīgām un atklātām metodēm. Ja nu nekādi citādi to nevar parādīt, tad var izmantot arī slēpto videokameru.

Mans kolēģis reiz strādāja ar materiālu par grupējumiem, kuri nelikumīgi tirgoja darba un uzturēšanās atļaujas Somijā. Tad viņš devās pie šiem cilvēkiem ar izdomātu stāstu, ka viņam ir krievu draudzene un tamlīdzīgi. Sarunu viņš slepeni ierakstīja, lai pierādītu, ka tā tas patiešām notiek. Tā patiešām bija nopietna lieta, jo iebraucēji tika nelietīgi izmantoti. Viņi maksāja lielas naudas summas, taču pēc tam viņi nemaz nedabūja solīto darbu. Šajā gadījumā žurnālista rīcība bija pareiza.

Cik liela nozīme valstī ir žurnālistu arodbiedrībai?

Manuprāt, ir jābūt tādai organizācijai, kas rūpējas par žurnālistu darba apstākļiem un algu līmeni. Tāpat arī šāda organizācija var izsniegt preses kartes, kas apliecina, ka attiecīgais cilvēks tiešām ir žurnālists. Mūsu arodbiedrība Somijā sniedz arī juridisku palīdzību — ja žurnālists iekļūst ķezā, viņam ir, kur vērsties. Arī ikdienā var vienkārši piezvanīt un pavaicāt: “Vai tas un tas ir juridiski pareizi?”

Iespējams, ka žurnālistus var glābt tā dēvētā „pilsoniskā žurnālistika” — blogi un tamlīdzīgas izpausmes.

Tā ir pavisam cita veida žurnālistika. Tā ir tāda ļoti ātra žurnālistika, kur liels uzsvars ir tieši uz ātru reakciju. Šādos gadījumos visi citē viens otru. Tikmēr īsti, pamatīgi žurnālisti paši meklē un atrod, vēršas pie pirmavotiem, lai uzzinātu vairāk un precizētu. Viņi ir tie, kas atrod ziņas, nevis citē pārējos. Iepriekš minētais tagad ir plaši izplatīts internetā. Viens citē kļūdainu informāciju, tā aiziet tālāk, un tad tas viss izplatās ārkārtīgi plaši. Tāpēc es domāju, ka joprojām ir nepieciešami īsti žurnālisti. Rakstīt blogus un tekstus — to spēj liela daļa cilvēku. Taču ne visi spēj domāt žurnālistiski. Daudzi ir ļoti prasmīgi interneta izmantošanā. Mans piecpdadsmitgadīgais dēls no datoriem un interneta saprot vairāk nekā es. Taču saskatīt patiešām svarīgo, izprast kontekstu, izvērtēt, kas ir nozīmīgs sabiedrībai, un pēc tam to visu pamatīgi izpētīt — tas, manuprāt, joprojām ir žurnālistu uzdevums.