Raksts

Ne vienprātīga, ne nedalāma


Datums:
17. jūlijs, 2007


Autori

Deniss Hanovs


Foto: Pedro

Politiķiem kā izejas punkts jāpieņem, ka arī Latvijas iedzīvotāji ir dažādi, un tas izpaužas kā sarežģīti definējamas grupas un kopienas, kuras vieno ne tikai etniskā izcelsme.

Berlīnē trešās paaudzes turku izcelsmes jaunieši kaismīgi pārdzīvo turku futbola komandas zaudējumus. Igaunijā apreibuši igauņu izcelsmes jaunieši kopā ar daudziem krievvalodīgajiem demolē veikalus, tā arī nesaprotot, ka protestus izraisījusi PSRS karavīra pieminekļa pārvietošana. Latvijas jaunieši, kas brīvi runā latviešu valodā un jau otro gadu vairākus priekšmetus apgūst latviski, maija sākumā izplata un ar lepnumu pie krūtīm nes Krievijas svētā Georga ordeņa lenti.

Šādi un citi piemēri ir izskaidrojami ar daudzveidīgo lojalitāti dažādās politiskajās, valodas un kultūras telpās. Un pierāda, ka lojalitāte mūsdienās pārsniedz nacionālas valsts robežas, pārsniedz jēdzienu “tauta”, ko tradicionāli uzskata par vienotu, nedalāmu un stabilu jēdzienu.

Diez vai jābrīnās par šī jēdziena noturību politiskajā diskursā. Tauta ir 18.-19.gadsimta Eiropas nacionālisma ideoloģijas pamats, ko dažādās Eiropas valstīs apzīmē vairāk vai mazāk sinonīmiski kā nāciju. Dažādos Eiropas reģionos to izprot atšķirīgi — gan kā etniskajā vairākumā balstītu, gan kā vienlīdzīgu pilsoņu kopienu, gan kā asins radniecībā balstītu “savējo” cilvēku saikni, gan kā valsts konstitūcijas ietvaros vienotu, bet etniski dažādu kopienu. Realitātē ne viens no veidiem nav noliedzams vai pasludināms par paraugu. Šajā rakstā vēlos sniegt savus novērojumus un pārdomas par fenomenu “tauta”, ņemot vērā to, ka tauta Latvijā joprojām ir neskaidrs, izplūdis jēdziens, ko politiķi labprāt iztēlojas kā vienotu un nedalāmu.

Vienotība — politiskais mīts un tukšumzīme

Pārdomas par tautas vienprātību daļēji stimulēja jaunievēlētā Latvijas Valsts prezidenta atkārtoti pasludinātais mērķis — sekmēt tautas vienprātību. Īsajā posmā pirms inaugurācijas emocionālās diskusijas gandrīz neļāva apspriest šo “vienprātību”, ko prezidents ir izvēlējies par sava amata laika zīmolu. Analizējot līdz šim fragmentārās Valda Zatlera pārdomas par vienprātību, esmu konstatējis, ka vismaz plašākai sabiedrībai viņa priekšstati par to, kas tad, viņaprāt, ir tautas vienprātība, paliek noslēpums. Manuprāt, par to būtu nepieciešamas izvērstas teledebates ar prezidenta līdzdalību, jo pašlaik tālāk par īsu inaugurācijas runu prezidenta vīzijas par sabiedrību nesniedzas.

Apmeklējot vairākus forumus un konferences, kurās piedalījās pašreiz politikā redzamākie spēlētāji, esmu konstatējis, ka Latvijas politiķi no visiem spārniem un ideoloģiskajām nometnēm runā par tautu tā, it kā tauta kā lugas varonis stāvētu kā viena persona iepretim Saeimas ēkai un apskaužamā vienbalsībā laiku pa laikam izrunātu savu vēlmi nedalīties pēc sociālajiem, etniskajiem, reliģiskajiem, politiskajiem un tūkstošiem citu identitāšu fragmentiem. Ja tā tas būtu, tad tauta ir visnotaļ ļoti vieglprātīga dāma, jo izrādās, ka izsaka savas vēlmes un piešķir ekskluzīvas tiesības uz savu interešu aizstāvību gan opozīcijai, gan vienlaicīgi sola uzticību arī koalīcijai, gan Latvijā nemīlētajiem “plaša profila ekspertiem”, gan uzņēmējiem, kas, kā zināms, ir sen un stabili apvainojušies uz valsti kā birokrātu mitekli. Arī radikāļi ar entuziasmu glezno apdraudētas, noverdzinātas, bet nenoliedzami vienotas tautas tēlu.

Interesantākais ir tas, ka aptauju un pētījumu veidotajā alternatīvajā realitātē šis alegoriskais tautas tēls, šķiet, ir palicis kaut kur citur un sen sadalījies vairākās sociokultūras grupās ar atšķirīgiem dzīves stiliem, ar sociālajā vidē dziļi iesakņotu pasaules uztveri, politiskās rīcības motivāciju, brīvā laika pavadīšanu, etnolingvistisko vidi un lojalitātēm. Nemitīgas runas par plaisu starp politiķiem un tautu no politologu vārdnīcas ir pārgājušas politiķu leksikā un kļuvušas par pavasara/vasaras sezonas aktualitāti nepastāvīgajā politiskajā diskursā. Šādas runas būtu attaisnojamas, ja tajās ieliktu šādu nozīmi: Latvijas tauta ir tikai Satversmē ietverta abstrakcija. Sanāk, ka politiķi zina tautas īstās intereses, īsteno tās, līdz ar to veidojot aizbildņa un klienta attiecības, kurās, kā zināms, ir skaidri saredzama hierarhija. Politiķiem — visiem, bez dalīšanas pozīcijā un opozīcijā, iesaistoties politikā, kā izejas punkts jāpieņem, ka arī Latvijas iedzīvotāji ir dažādi un tas izpaužas kā sarežģīti definējamas, hibridizētas grupas, kopienas, kuras vieno ne tikai etniskā izcelsme. Savukārt etniskā izcelsme nesniedz indivīdam “pareizo” politisko pārliecību un nenodrošina iedzimtu, prognozējamu politisko rīcību — to Latvijas politiķi ir, cerams, pamanījuši 2006. gada Saeimas velēšanu rezultātos un vēl skaidrāk redzēs pašvaldību un 2010. gada Saeimas vēlēšanās.

Mīkla, ko neviens nav atminējis

Ignorējot sabiedrībā pastāvošo dažādību, kas regulāri notiek Latvijas politiskajā diskursā, var rasties priekšstats, ka politiķu izteikumi „es kā likumdevējs” ir politiķu slimības — asas attālināšanās no realitātes — hroniskas un ielaistas formas apliecinājums. Nenoliedzami kāds politologs varētu iebilst, argumentējot, ka abstrakta tauta ir ļoti efektīvs politiskā kapitāla gūšanas līdzeklis un, ja tā, tad diez vai no tā brīvprātīgi vēlētos atteikties politiķis, kura darbības analīzē izmantojams tik plaši zināmais jēdziens simulakrs, ar ko nelaiķis Žans Bodrijārs (Jean Baudrillard) apzīmēja tukšumu.

Tautas vienprātība negaidīti ir parādījusies nesenajā referendumā, kas savā ziņā ir antisimulakrs — formāli nenotikušais notikums ir pat “ļoti noticis”, tas ir pilns ar vairākām nozīmēm, ko izmanto gan kritiski noskaņoto intelektuāļu kopiena, gan politikā iesaistītās NVO, gan paši politiķi. Ja Bodrijārs būtu dzīvs, viņš, domājams, brīdinātu no antisimulakru ignorēšanas, kurus ir grūtāk identificēt un ņemt vērā nekā skaļi runājošo tukšumu. Manuprāt, referendums, kuru daudzi ir laimīgi aizmirsuši vai pat nav zinājuši par tā mērķiem, tik tiešām būtu apzīmējams par kolektīvu simbolisku rīcību, uz ko mudināja gan opozīcijas politiķi, gan ārpus šīs subkultūras esošie pilsoniskās sabiedrības līderi. Diemžēl arī referenduma atbalstītāji, kas simboliski definēja sevi kā progresa un gaismas pārstāvjus, kas vēršas pret politisko tumsību un ierobežotību, ir apelējuši pie tās pašas neeksistējošās tautas viengabalainības.

Domāju, ka referendums parādīja to, ka gan pozīcija, gan opozīcija nav sapratušas, ka Latvijā nav tautas, bet ir daudzveidīgs un sarežģīts reģionālo, kultūras un etnisko identitāšu dažādībā pastāvošs cilvēku kopums, kurā horizontālas saiknes nav būvētas tikai etniskā vairākuma kultūras mantojumā. Latvijas politiskā elite ir saņēmusi apliecinājumu tam, ka balsstiesīgās sabiedrības daļa nav nedz pilnībā politiski pasīva, nedz arī nesamierināmi modra un pilnībā opozīcijai uzticīga. Ne viens politiskais spārns nav atminējis un prognozējis politisko rīcību, kas ir sarežģītāka nekā “vai nu vai” scenārijs, kas tik bieži un ērti izmantojams politikas procesā Latvijā. Jāsecina, ka situācija ir sarežģītāka.

Referendums nav nedz koalīcijas nāves stunda, nedz opozīcijas “izgāšanās”, tā ir vēlētāju daļas aktīva, motivēta rīcība, kuras saturā ir liels neapmierinātības īpatsvars ar politiku kā procesu, ar tās kvalitāti. Bet trūkstošās 100 000 balsis arī ir atbilde, kas vēsta, ka valstī ar 2,4 miljoniem iedzīvotāju, tūkstošiem velētāju neuzskata, ka ir vērts pieteikt sevi kā pilsoņus un simboliski paust savu patiku vai nepatiku. Pat ērtības referenduma tehniskajā norisē nespēja motivēt, un TV sižeti ar skumjām sejām, kas vēsta par neticību jebkādām izmaiņām, liecina par to, ka politiķi var arī nesaredzēt un nesadzirdēt saucienus pēc kvalitātes uzlabojumiem politiskajā diskursā un, iespējams, turpinās politiskos kariņus tautas labad, ignorējot tās daudzveidīgās intereses un motivācijas.

Jēdziena “tauta” aiziešana no politiskās retorikas loģiski stimulētu ne tikai politiskā diskursa sarežģītības pakāpi, veicinātu retorikas meistarības līmeni, bet paātrinātu arī lobiju kultūras attīstību, jo vēlētājs no abstrakta latvieša vai krieva pārvērstos par grupu un interešu kopienu pārstāvi, kas vēlas redzēt savu interešu pārstāvniecības atspoguļojumu politikas procesā. Kā tas ietekmētu politisko kultūru Latvijā? Nepieciešamība rēķināties ar daudz sarežģītāku mērķauditoriju nekā līdz šim palielinātu politisko konkurenci, piespiestu ieviest priekšvēlēšanu kampaņā kaut cik artikulētu rīcības plānu, nevis tikai glābiņa solījumus un, iespējams, veicinātu Latvijas sabiedrībā konsensa un interešu kompromisa, tātad — diskursīva principa ieviešanu. Rezultātā netiktu ignorēta sociopolitiskā dažādība, tādējādi pārtraucot dažādu velētāju grupu atstumtības procesu, kas pašlaik neredz sevi folklorizētas, abstraktas un novecojušas “tautas” jēdzienā.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!