Raksts

Ne vienmēr vārgs


Datums:
28. augusts, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Realitātes šovu dzimtenē Amerikā milzīgais telekanālu skaits nozīmē, ka savu realitātes šovu var cerēt sagaidīt gandrīz jebkuras profesijas pārstāvji. Konkursos, kuros katras nedēļas beigās viens dalībnieks tiek noraidīts, piedalās pavāri (šādu raidījumu ir ļoti daudz), frizieri, modes dizaineri, konditorejas speciālisti, puķu dizaineri, kā arī, protams dziedātāji un dejotāji. Šogad sērijai ir pievienojušies cita veida ļaudis. Runa ir par raidījumu, kas saucas "Cilvēks armija" (tādā pat nozīmē, kā par cilvēku, kurš prot spēlēt dažādus instrumentus, mēs sakām "cilvēks orķestris").

Raidījumā piedalās četri vīrieši, kuru galvenā atribūtika ir fizisks spēks, bet ne tikai. Dalībnieki lielākoties ir ar militāra rakstura vēsturi. Viens ir piedalījies elitāros desanta spēkos, cits pabijis Irākā vai Afganistānā. Raidījuma pirmajā sērijā bija trīs šādu cilvēku, tajā skaitā tumšādains vīrietis, kas bija visīstākais muskuļu kalns. Un tad bija ceturtais. Tas bija cilvēks, kuram nebija nekādas militāras vai specoperāciju pieredzes, toties viņš bija šaujamieroču instruktors un nebūt nekāds mammas dēliņš. Taču pārējie par viņu ņirgājās — kas tas tāds, ka pat armijā nav bijis? Lielais muskuļu kalns viņam teica: “Tu visu laiku runā. Man tas krīt uz nerviem.” Puisis atbildēja: “Tev tas krīt uz nerviem? Kāpēc man par to būtu jārūpējas?” Muskuļu kalns: “Tāpēc, ka es sveru divas reizes vairāk nekā tu, un es varētu tevi izmest no šī automobiļa.” Protams, neviens no automobiļa netika izmests, tas būtu sabojājis visu raidījumu.

Pirmais uzdevums: Pa virvi nolaisties zemē no liela augstuma, atsprādzēties (tā bija sarežģīta sprādze, ne visiem ar to gāja viegli), skriet cauri teritorijai, kurā ir sprādzieni un cita veida traucēkļi, tad paņemt pistoli un no liela attāluma šaut pa ļoti mazu kastīti kamēr tā nokrīt no sētas, kur tā uzlikta. Puisis šaujamieroču instruktors veikli nolaidās pa virvi, izcilpoja cauri teritorijai un, kā jau instruktors — paukš, paukš, paukš un kastītes vairs nav. Nākamais dalībnieks arī visai veikli tika cauri, trešais mazliet lēnāk, bet lielais muskuļu kalns nekāds ātrais nebija un palika pēdējais. Piedevām, ja šaujamieroču instruktors visu procesu pabeidza divās ar pusi minūtēs, muskuļu kalnam bija vajadzīgas septiņas minūtes, ne mazums tāpēc, ka pēc skrējiena viņš bija tā aizelsies, ka nevarēja labi mērķēt. Viss, muskuļu kalns bija prom.

Nākamais uzdevums: Septiņas sienas ar durvīm vai bez tām, pie katras ir viens darba rīks, piemēram, lauznis vai liels āmurs. Pēc iespējas ātrāk jātiek cauri visām septiņām sienām. Atlikušie dalībnieki par šaujamieroču instruktoru vīpsnāja. Labi, labi, skriet viņš prot, šaut arī prot, bet te nu ir darbiņš spēkavīriem. Visi trīs ķērās pie darba … un puisis šaujamieroču instruktors atkal bija ātrākais, daļēji tāpēc, ka viņš augumā bija mazāks un varēja izspraukties pa mazāku caurumu, kad tas bija izsists dzelzsbetona sienā. Atkal viens no elitārajiem speciem bija spiests padoties.

Pēdējais uzdevums: Abi atlikušie dalībnieki ieslodzīti katrs savā cietuma kamerā. Kameras vārtu atslēga karājas uz nagliņas pāris metru attālumā. Dalībniekiem jāizmanto jebkas, kas ir kamerā, lai atslēgu dabūtu līdz vārtiem un vārtus tāpēc varētu atslēgt. Abi dalībnieki izmantoja metāla gultas rāmi, bet atkal šaujamieroču eksperts bija mudīgāks, un uzvara viņam bija rokā.

Kāpēc to visu stāstu? Tāpēc, ka pēc tam, kad viņš bija uzvarējis, puisis šo to par sevi pastāstīja. Proti: “Man cilvēki bieži vien jautā, kāpēc man nav militāras pieredzes. Tas ir tāpēc, ka bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs.” Sēdēju savā klubkrēslā un domāju “Malacis. Malacis, malacis, malacis.”

Amerikas Savienotās Valstis tikai tagad un rietumvalstu saimē ar visnotaļ apkaunojošo lēnumu atbrīvojas no domas, ka gejiem un lezbietēm bruņotajos spēkos nav ko meklēt. Par to te portālā esmu rakstījis arī citreiz. Muļķīgie argumenti šīs diskriminācijas pamatā: Ja zaldāts zinās, ka viņam blakus ir gejs, viņš baidīsies no geja un nevarēs karot. Nu, ja. Zaldāti heteroseksuāļi visi ir tik gaisīgi, ka kara apstākļos viņi vispirms domās par to un nevis par to, ka aiz kalna ir Talibāna spēki. Geji un lezbietes dzīvo slēptu dzīvi un tāpēc viegli var tikt pakļauti šantāžai. Heteroseksuāli cilvēki negrib iet dušā ar homoseksuāliem cilvēkiem. U.tml. Par to, ka no šīm muļķībām ir jāatsakās, Amerikā lauzti šķēpi jau sen, kamēr politiķi ir debatējuši, ļoti daudzus gejus un lezbietes bruņotie spēki ir izraidījuši, un iecerētā karjera viņiem ir beigusies. Viņu starpā ir puisis, kurš ilgāku laiku Amerikas desanta spēku reklāmā bija desanta spēku “seja.” Viņu starpā ir liels skaits cilvēku, kuri prot arābu valodu un mūsdienās, kad Amerikas klātbūtne Tuvajos austrumos ir ļoti būtiska, tāpēc būtu pat ļoti izdevīgi, bet nē, viņi nevar ar savām valodas zināšanām palīdzēt, jo viņi ir geji vai lezbietes. Viņu starpā ir leitnants Daniels Čoi, kurš karoja Irākā, tika apbalvots, arī prata arābu valodu, bet tad tika izraidīts no bruņotajiem spēkiem. Laikā kopš tam viņš ir kļuvis par LGBT aktīvistu, tajā skaitā šī gada maijā viņš piedalījās praida pasākumā Maskavā un tika arestēts, jo Maskavas pašvaldība praida pasākumus vienmēr apspiež.

Puisis, kurš realitātes šovā pārspēja trīs heteroseksuālus vīriešus ar daudz lielāku militāru pieredzi, pierādīja, ka ir absurdi domāt, ka visi geji ir vārgulīši, no kuriem nekas labs nevar sanākt. Atzīstu, es varētu ņemties ap dzelzsbetona sienu no šī brīža līdz nākamajiem Jāņiem un droši vien nekur tālu netiktu, bet šaujamieroču instruktoram ar to nebija nekādu problēmu un tāpēc jājautā, vai bruņotajiem spēkiem patiešām viņš kā instruktors un lielisks šāvējs nebūtu vajadzīgs tikai tāpēc, ka viņa dzīve ir saistīta ar sava dzimuma cilvēkiem. Vēl vairāk, cilvēks tomēr ir atbilde visiem tiem idiotiem, kuri joprojām uzskata, ka būt par geju ir tāda pati izvēle, kā brokastīs izvēlēties starp olām un biezputru, vai ģērbjoties izvēlēties starp sarkanu un zaļu kreklu. Jādomā, ja tā būtu izvēle, tad minētais puisis, kā arī arābu valodas speciālisti un leitnants Čoi būtu “izvēlējušies” nebūt geji, jo viņi visi gribēja kalpot savas valsts bruņotajos spēkos. Un viņi visi kā viens bruņotajiem spēkiem nāca un būtu nākuši tikai un vienīgi par labu. Tas, ka tik ilgus gadus valsts, kura sevi uzskata par demokrātijas citadeli, viņus visus noraidīja, ir apkaunojoši. Un jācer, ka jau drīz vairs nebūs iespējama situācija, kurā patriotisks amerikānis var pateikt “Bruņotie spēki mani negribēja, jo es esmu gejs.”


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!