Raksts

Ne tirgus, bet mēs


Datums:
05. jūnijs, 2008


Autori

Jānis Brizga


Foto: josh hunter

Vides politikas uzdevums ir samazināt cilvēku radītās slodzes uz dabas resursiem un pakalpojumiem.

Kādam varbūt varētu likties, kāpēc vispār ir vajadzīga vides politika? Tirgus taču pats var visu noregulēt! Ja būs kāda rūpnīca, kas pārlieku piesārņo vidi, tad patērētāji uz to noreaģēs un atteiksies pirkt tās ražojumus un rūpnīca būs spiesta mainīties vai arī bankrotēt. Tomēr dzīve ir pierādījusi, ka tik vienkārši tas nav, un vides politikas pamatā ir mūsdienu tirgus ekonomikas neveiksmes.

Bezbiļetnieki un cietumnieka dilemma

Pirmkārt, tirgus neatspoguļo visas vides un sociālās izmaksas. Ir tā dēvētās ārējās izmaksas, piemēram, par klimata izmaiņu radītajām problēmām, un tās sedz nevis tie, kas šo problēmu rada, bet gan visa sabiedrība kopumā vai arī atsevišķas indivīdu grupas. Tā kā ārējās izmaksas netiek iekļautas cenās, tās kropļo tirgu un iedrošina darbības, kas dārgi izmaksā mums visiem kopā pat tad, ja darbības veicēji gūst ievērojamu privāto labumu. Piemēram, pārkrauta kravas mašīna, kas sabojā tiltu vai piesārņo atmosfēru, eksternalizē dažas no savām izmaksām, bet par to maksā citi. Līdzīgā veidā pesticīdi, ko lieto kaitēkļu kontrolei, nonākot dzeramajā ūdenī, rada veselības problēmas šī dzeramā ūdens lietotājiem, toties pesticīdu izmantotājiem nodrošina lielāku peļņu. Tāpat arī transporta ārējās izmaksas iekļauj ārstēšanās izdevumus tiem cilvēkiem, kuri cieš no transporta piesārņotā gaisa vai transporta negadījumiem, kā arī izdevumus dabai nodarīto kaitējumu kompensēšanai un cīņai pret klimata izmaiņām.

Vēl ir jāuzmanās no „bezbiļetniekiem”. Tie var būt indivīdi, firmas vai valstis, kas iegūst no citu rīcības vides aizsardzībā, bet paši nav gatavi par to maksāt. „Bezbiļetnieku” problēma (free-rider problem) ir īpaši aktuāla, ja ir lielas ārējās izmaksas. Viens labs piemērs bezbiļetnieka problēmai ir starptautiskie līgumi. Piemēram, klimata izmaiņu samazināšanas kontekstā „bezbiļetnieki” ir valsts, kas nepievienojas Kioto protokolam par emisiju samazināšanu, bet, tā kā klimata izmaiņas ir globāla problēma, iegūst no citu rīcības klimata izmaiņu samazināšanā. Taču šāda individuāla rīcība var novest pie kolektīva iracionāla lēmuma nedarīt vispār neko klimata izmaiņu mazināšanai, tādējādi noplicinot kopīgos resursus, un sabiedrība var palikt zaudētājos.

Un trešā lielā brīvā tirgus neveiksme ir saistīta ar kopīpašuma apsaimniekošanu — tā saucamā ne-īpašnieka traģēdija (tragedy of the commons) jeb cietumnieka dilemma. Gaiss, ūdens, kosmoss un citi resursi nevienam personīgi nepieder un tiem nav noteiktas tirgus vērtības, taču ierobežotie resursi, kas ir brīvi pieejami un pēc kuriem ir neierobežots pieprasījums, ir nolemti noplicināšanai. Spilgts piemērs tam ir zivju pārzveja pasaules jūrās un okeānos. Taču vislabāk ne-īpašnieka traģēdiju raksturo Gareta Hārdina (Garrett Hardin) 1968.gada eseja[1], kur viņš apraksta ganību procesu kādā ciemā. Ganīšana noplicina ganības, izplēš zāli un atstāj dubļainus laukus, bet zemsedze atjaunojas ļoti lēni. Ja nav vienotu ganīšanas noteikumu, kas novērš pārganīšanu, visi zemnieki cenšas savus lopus pēc iespējas vairāk un ātrāk sadzīt ganībās, lai iegūtu maksimālu labumu, pirms ganības ir izpostītas. Ne-īpašnieka traģēdija paredz trīs iespējas. Pirmā — izpostītas ganības. Otrā — kāds dalībnieks izveido un ievieš atļauju sistēmu. Un trešais ceļš — sadalīt ganības tā, lai ciemata iedzīvotāji var nožogot savu gabaliņu, to aizstāvēt un uzturēt.

No minētā nākas secināt, ka, lai novērstu kopīgo resursu noplicināšanu, ir nepieciešama kolektīva vienošanās par to izmantošanu.

Dabas resursi un pakalpojumi

Visas šīs problēmas ir aktuālas arī Latvijā. Piemēram, uzņēmumi negrib paši maksāt par notekūdeņu attīrīšanu un lobē pašvaldības, lai tās segtu daļu no izmaksām. Vai arī — cilvēki savus atkritumus izmet ceļmalās un gaida, kad tos kāds savāks viņu vietā, jo pašiem taču nepatīk piemēslotas ceļmalas. Savukārt valdība plāno celt akmeņogļu spēkstaciju, kurai Prāgas Kārļa universitātes zinātnieki ārējās izmaksas ir aprēķinājuši 687 miljonu eiro apjomā. Un šie ir tikai daži no piemēriem.

Manā skatījumā vides politikai ir jābūt vērstai uz šādu negodīgu rīcību novēršanu un dabas kapitāla saglabāšanu, ar dabas kapitālu šajā gadījumā saprotot ne tikai dabas resursus, bet arī dabas sniegtos, taču bieži vien piemirstos pakalpojumus, piemēram, klimata un plūdu regulēšanu, erozijas kontroli, estētiskās vērtības, ūdensapgādi, pārtikas vielu apriti u.tml.[2] Tieši dabas sniegtie pakalpojumi lielā mērā nodrošina mūsu labklājību, un bez tiem nebūtu iespējama cilvēku eksistence. Viens spilgts dabas pakalpojumu piemērs ir apputeksnēšana, ko veic bites un citi kukaiņi. Jau Einšteins ir apgalvojis, ka cilvēki četru gadu laikā nomirtu badā, ja izmirtu visas bites.

Šie dažādie pakalpojumi savstarpēji kombinējas, un to funkciju īstenošanu nodrošina dažādas ekosistēmas gan Latvijā, gan citviet pasaulē. Savukārt ekosistēmu spēja sniegt minētos pakalpojumus ir atkarīga no kompleksiem bioloģiskiem, ķīmiskiem, fiziskiem un emocionāliem procesiem, kurus ietekmē cilvēku darbība. Manuprāt, šo funkciju nodrošināšanai ir jābūt vides politikas pamatuzdevumam. Līdz ar to vides politikas uzdevums ir pamatā samazināt cilvēku radītās jeb tā saucamās antropogēnās slodzes uz dabas resursiem un pakalpojumiem.

Tā kā liela daļa vides problēmu — klimata izmaiņas, ozona slāņa noplicināšana — ir globālas, tad arī šo problēmu risināšana nenotiek nacionālajā līmenī vien. Līdz ar to Latvijas vides politiku lielā mērā nosaka arī mūsu starptautiskās saistības gan ANO, gan Eiropas Savienībā, gan arī reģionāli Baltic 21[3].

Vides ministrijas sagatavotais Vides politikas pamatnostādņu (VPP) projekts, kuram jānosaka nākamo septiņu gadu valdības politikas pamatprincipi, attīstības mērķi un prioritātes vides jomā, lielākoties atbild uz daudziem no minētajiem problēmjautājumiem. Pamatnostādņu projektā ir piesaukta gan paplašināta ražotāju atbildība, kad maksā piesārņotājs, gan piesardzības principi, kā arī daudzi citi efektīvi vides politikas instrumenti. Un tomēr, manuprāt, šajā dokumenta projektā trūkst skaidri izvirzītu prioritāšu, mērķu un principu, kas visiem būtu saprotami un nodrošinātu ceļu uz veiksmīgu dabas saglabāšanu. Par šīm iespējamajām un vēl citām nepilnībām arī aicinu diskutēt pamatnostādņu sabiedriskajā apspriešanā, kā arī izvirzīt vēl citas idejas, kuras Jums šķiet svarīgas vides politikas uzlabošanā Latvijā. Tā kā apspriežamais ir tikai pamatnostādņu projekts, tad portālā tas nav publicēts kā vienots veselums, bet gan Jums iespējams iepazīties atsevišķi ar topošā dokumenta piecām sadaļām.

Sabiedriskā apspriede par vides politiku

__________________________

[1] http://dieoff.org/page95.htm

[2] Pasaules Banka, Tūkstošgades ekosistēmu novērtējums – Living Beyond our Means: Natural assets and Human well-being, 2005.

[3] Baltic 21 ir rīcības programma sadarbības realizācijai ilgtspējīgas attīstības jomā Baltijas jūras valstu reģionā. To veido 11 valstis – Dānija, Somija, Vācija, Norvēģija, Polija, Krievija, Zviedrija, Igaunija, Latvija, Lietuva, Islande. Programmas pamatvirzieni ir vide, sociālā un ekonomiskā attīstība, kas balstās uz septiņiem īpaši svarīgiem šī reģiona ekonomiskiem sektoriem: enerģētika, lauksaimniecība, mežsaimniecība, rūpniecība, tūrisms, transports un zvejniecība.


Uz sabiedrisko apspriešanu par Vides politikas pamatnostādnēm

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!