Raksts

Ne tikai gruzīnu vīns


Datums:
10. augusts, 2008


Autori

Dita Arāja


Saviesīgos pasākumos mēs dzeram gruzīnu vīnu un lielāmies, ka, lūk, darām to tādēļ, ka Gruzija ir mūsu „aizbilstamais”, par kuru mēs esam uzņēmušies tādu kā šefību, tādas kā rūpes.

Mēs pie balti klātiem galdiem rīkojam skaistus pasākumus par attīstības sadarbību un klāstām, kā esam palīdzējuši Gruzijai – kā esam braukuši turp un mācījuši demokrātiju, kā gruzīni braukuši pie mums mācīties to pašu – demokrātiju. Mēs jūtamies sasodīti labi – uh, mēs esam vareni un gudri – mēs vairs neesam tikai lūdzēji, nē, nu mēs augstsirdīgi varam gudri parunāties un pamācīt citus!

Pirms pāris gadiem draugs mani iepazīstināja ar savām kolēģēm no Gruzijas Transparency International, ar Tīnu un Nīnu. Ļoti jaukām jaunām sievietēm, kuras aizrautīgi un asprātīgi atbilstoši savām profesionālajām interesēm stāstīja gan par korupcijas lietām Gruzijā, gan par savu prezidentu, gan par dzīvi vispār. Šodien draugs man stāsta – Tīna devusi ziņu, ka viņa ir ļoti pārbijusies. Tīna dzīvo Tbilisi. Šobrīd neko vairāk par viņas sajūtām es nezinu. Bet šodien, Pārdaugavā riteņojot garām patiltes krodziņam ar uzrakstu Gruzīnu virtuve, mani pārņēma tādas kā sēru, kā vainas izjūtas. Tur var dabūt gardu šašliku un citas gruzīnu virtuves ēdmaņas. Tur diezgan daudz ar draugiem esam piestājuši un sagādājuši baudu saviem garšas receptoriem un apmierinājumu kuņģīšiem. Nē, nē, es jau nemaz nezinu, vai tas krodziņš pieder etniskajiem gruzīniem, bet šajās dienās mani dīvaini uzrunā ikviens vārds, kurā minēta Gruzija.

Manā valstī arī kādreiz ienāca PSRS tanki. Bez neviena šāviena mana valsts tika okupēta. Bet tas bija toreiz, pirms gandrīz septiņdesmit gadiem, kad, šķiet, pasaule bija daudz nežēlīgāka un brutālāka, kad cilvēka dzīvībai, šķiet, bija mazāka vērtība un kad valsts suverenitāte bija tukšs skanējums, jo totalitārās lielvaras dalīja pasauli. Diezgan ilgi tagad esmu dzīvojusi ar domu, ka asiņainais gadsimts jau aiz muguras. Un tāpēc neiedomājami šķiet, ka arī tagad, 21. gadsimta Eiropā, kāda lielvara var tā vienkārši iebrukt suverēnas valsts teritorijā un to bombardēt. Tikai tāpēc, ka gribas atkal dalīt pasauli. Tikai tāpēc, ka gribas kārtējo zemes pleķīti klāt pie jau tā milzīgajām un grūti apsaimniekojamām teritorijām. Bet nu gribas. Tā, ka pirksti niez. Un bumbas krīt.

Un nepārmetiet man tagad, ka es nerakstu par sabiedrotajiem Irākā un Afganistānā! Ja nu ļoti vēlaties zināt, tad – neatbalstu es militāras operācijas nekur pasaulē. Jo, kur lodes un stobri, tur arī nogalināti cilvēki. Tur sāpes un asaras. Bet visi cilvēki grib dzīvot. Un dzīvot mierā. Un Gruzijas cilvēkiem nav jācieš tikai tāpēc, ka lielvara grib to, kas nav viņas. Kas tai nepieder. Tad, kad ir runa par jaunu teritoriju iegūšanu, tad lielvaras par cilvēkiem domā vismazāk. Bet mēs gan varam padomāt. Pirmdien pulksten 17.30 Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) rīko Gruzijas atbalsta akciju – gājienu no Brīvības pieminekļa garām ASV, Francijas un Vācijas vēstniecībām līdz Krievijas vēstniecībai, kur gājiena dalībnieki aicināti nolikt baltas rozes, apliecinot Latvijas tautas atbalstu Gruzijas tautai un cieņu nogalinātajiem un paužot sašutumu par Krievijas rīcību.

Kas gan cits, ja ne mēs sapratīsim gruzīnus, jo arī mūsu zemi vēl pavisam nesen gribēja kāda lielvara. Arī mūsu zemē brauca citas zemes tanki. Un arī mūsu zemē ir cilvēki, par kuriem Krievija it kā izrāda rūpes. Tādas patiesībā viltus rūpes, jo, kad runa par teritoriju un ietekmi, tad cilvēki ir vienaldzīgi. Tad svarīgi tikai grābt un grābt klāt pa kvadrātmetram, pa kvadrātkilometram, bet – lai tikai būtu. Un tas nekas, ja mirst cilvēki. Arī ja mirst tautieši, Krievijas pilsoņi.

Es nezinu, kāds šis vakars ir Tīnai un Nīnai. Es nezinu, kāda viņām būs rītdiena. Bet šajās dienās mums šeit, Latvijā, ir jāparāda, ka mēs spējam ko vairāk par gudru murmulēšanu pie balti klātiem galdiem. Ka mēs spējam ko vairāk par gruzīnu vīna dzeršanu. Jo miera laikā mēs esam visai pasaulei paziņojuši, ka mums rūp Gruzija.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!