Raksts

Ne jau pilnīgi visi, bet ne par to ir runa


Datums:
11. maijs, 2011


Autori

Kārlis Streips


Labdien, lasītāji!Pirmdien raidījumā "Skats no malas" mēs runājām par to, kā Saeimas komisija ir nolēmusi nobloķēt likuma grozījumus par privātpersonām, kuras ziedo naudu politiskajām partijām. Tapa apgalvots, ka likumprojekts esot bijis nekvalitatīvs, un mans jautājums raidījuma dalībniekiem bija par to, vai mūsu valdība ražo brāķus, vai arī te bija manāms politikānisms.

Pienāca brīdis, kurā bildu, ka par politikānismu Saeimā tikpat daudz kā jebkura cita politiskā organizācija atbildīga ir apvienība Vienotība, jo ar savu rīcību tā ir visnotaļ skaidri likusi saprast, ka godīgums un tiesiskums tai ir tikai karogs, ko nest cīņā, nevis princips, kādu apvienība ievēro savā darbā. Konkrēti runa bija par ekonomikas ministru un viņa visnotaļ dīvaino finanšu situāciju ar visu slepeno un ļoti, ļoti pretimnākošo investoru un visu pārējo, taču runa ir arī par premjerministru, kurš mēģina apgalvot, ka viņam ar dzīvesbiedri principā nav nekādu sakaru, ja runa ir par viņas biznesu. Runa ir par epopeju ap Silvu Bendrāti, kura bija sevišķi redzama tāpēc, ka neilgi pirms tam, kad vēlēšanas vēl nebija notikušas, Vienotība viens, divi bija izrēķinājusies ar Rīgas domes deputātu, kurš izmantoja trafaretus automobiļus, lai vizinātos pa naktsklubiem.

Laikā kopš raidījuma, ar mani ir sazinājušies atsevišķi Vienotības pārstāvji Saeimā, vienā gadījumā ar e-pasta starpniecību, otrā — pa tālruni. Neteikšu, kuri tie bija, tas būtībā nav svarīgi, bet doma bija vienkārši tāda, ka ne visus Saeimas deputātus var mest pār vienu kārti, un teikt, ka tur visi ir politikāņi ir slikti, nevar.

Būtībā piekrītu. Mans mērķis vispār nekad nav bijis teikt, ka kāds no mūsu valsts politikāņiem ir neglābjami slikts cilvēks, arī tie ne, kuri politikā ir vislielākie kretīni jautājumā par visas valsts sagrābšanu. Labuma un sliktuma vērtēšana lai paliek Dievam tam kungam pēc tam, kad šie ļaudis būs aizgājuši no šīs pasaules. Taču politikā ir arī tāda lieta, kā kolektīva atbildība. Un te nu mēs nonākam pie tā, ka Vienotība kopumā ir bijusi akla un kurla pret to, par ko esmu runājis jau ļoti, ļoti sen — kā tas izskatās? Jo, kā teicu “Skatā no malas,” būtu mēs Zviedrija, Kampars būtu izlidojis pa durvīm piecas minūtes pēc tam, kad kļuva zināms, ka par viņa amatpersonas deklarāciju ir šaubas un slepenība. Nu, nevar cilvēks, kurš ir atbildīgs par valsts tautsaimniecību un tāpēc arī par to, ko valstī dara uzņēmēji, būt ar slepenu līgumu kādā uzņēmējdarbības jomā. Vienalga, vai tur viss ir tīri un skaisti vai nē, sabiedrībai ir absolūtas tiesības uzskatīt, ka var būt šaubas par ministra objektivitāti, spriežot par lietām, kas saistās ar attiecīgo biznesa jomu. Protams, valstī, kur parlaments tā arī nespēj tikt galā ar auniem, kuri joprojām tur darbā savus miesīgus radiniekus, tā katru dienu pilnīgi konkrēti pārkāpjot likumu, varbūt ir par daudz prasīts, lai politikāņi domātu arī simboliskās kategorijās, bet tomēr. Tas, ka arī Vienotība ir siles dalībniece, kļuva skaidrs tajā dienā, kad Solvita Āboltiņa paziņoja, ka izdabāšana rietumkrasta mazpilsētas mēram visās iespējamās lietās ir valdības stabilitātes cena. Un, ja valdības stabilitāte ir svarīgāka par valsts tiesiskumu, tad, diemžēl, tas ir kaut kas tāds, par ko ir jāuzņemas atbildība visiem, kuri šo valdību veido, un, jā, arī tiem, kuri man rakstīja, lai teiktu “es nē, es nē.” Abos gadījumos man nav nekādu šaubu, ka cilvēks ir kārtīgs un labs cilvēks, jo abus es pazīstu personīgi un sen. Taču laikā, kad savus briesmīgos nedarbus veica “stabilitātes garanta” veidotā valdība, man nebija akceptējama Raimonda Paula un Imanta Kalniņa taisnošanās par to, ka viņi jau ne par ko vainīgi nejūtoties, jo viņi vispār ir kultūras cilvēki un ne politiķi, jo arī viņi bija līdzatbildīgi par drošības likumu graušanu un visu pārējo slikto, kas toreiz tika izdarīts. Attiecībā uz Vienotību mēraukla nevar būt cita. Notušējot apvienības biedru nedarbus, Vienotība demonstrē to pašu politikānismu, kāds mūsu republikā ir bijis liela sērga jau ļoti, ļoti sen. Un par to — ļoti, ļoti žēl. Vēl jo vairāk tāpēc, ka procesā ir iesaistīti arī labi, krietni un visādā ziņā lieliski ļaudis.

Jauku visiem dienu!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!