Raksts

Ne asakas, Juta!


Datums:
27. maijs, 2011


Autori

Dita Arāja


Tas nebija pārsteigums. Drīzāk pārsteigums būtu tad, ja Saeima ceturtdien būtu ļāvusi Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam (KNAB) veikt kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera (PLL) dzīves vietā.

Taču Saeimas lēmums par Šlesera neizdošanu ir dziļi simbolisks – gandrīz puse tautas kalpu ir solidarizējusies ar cilvēku, virs kura, runājot kādreizējās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas vārdiem, karājas korupcijas Damokla zobens. Un mēs no šīs parlamenta tik gļēvās rīcības varam secināt, ka, ļoti iespējams, tie deputāti, kas Šleseru pasaudzēja, nav droši par sevi. Ja nu Juta Strīķe pēkšņi pieklauvētu pie viņu durvīm, iespējams, ne viens vien būtu priecīgs paslēpties aiz deputāta imunitātes.

Protams, var jau oponēt – kāda jēga kaut ko kratīt, ja par to uzzina vismaz dažas dienas iepriekš. Jā, protams, jēga varbūt maza, – ja arī kādi derīgi pierādījumi ir bijuši, tad, visticamāk, tie sen jau iznīcināti. Taču Saeimai bija iespēja parādīt, ka tai rūp korupcijas novēršana un apkarošana valstī. Bet, kā redzam, nerūp vis. Un man nepieņemama ir Saeimas spīkeres un Vienotības politiķes Solvitas Āboltiņas klajā necieņas izrādīšana vēlētājiem, mēģinot mums iestāstīt, ka Saeimas prestižs no balsojuma par Šleseru nav cietis, jo deputāti savu izvēli publiski pamatojuši. Viena lieta ir publiski pamatot, bet pavisam kas cits – pierādīt, ka Saeimai ir mugurkauls un tautas kalpi ir atbildīgi vēlētāju priekšā, no tiesībsargiem neslēpjot savus kolēģus, kas varbūt tak ir pavisam kristālskaidri, dzidri un tīri. Šī nu bija tā reize, kad pats Šlesers varēja parādīt savu skaidro dvēseli un plaši atvērt sava nama durvis KNAB – lūdzu, Juta, nāc un pārliecinies, ka ne santīms nelegālas naudas nav pielipis pie maniem godīgajiem pirkstiem! Bet – nē. Protams, ka nē.

Arī viņa kolēģis Aivars Lembergs publiski dzen velnu – aizmirsis seifa kodu, nevar KNAB parādīt, ka seifā nekā nav. Un es pilnīgi ticu, ka nav. Lemberga uzticīgais rupors avīze Neatkarīgā jau paspēja sacelt histēriju, pirms KNAB vispār kaut kur kratīšanu bija sācis. Esot aizdomas, ka Juta Strīķe izmantošot KNAB priekšnieka Normunda Vilnīša prombūtnes laiku un „sašņorēšot” Lembergu un Šleseru, satraucās „neatkarīgie pētnieki” Ritums Rozenbergs un Uldis Dreiblats. Dīvaini gan, kā viņi to zināja? Ja šo sasien kopā ar KNAB darbinieku publiski paustajām bažām, ka Vilnītis traucē darbu un tāpēc KNAB izmeklētājiem, cik nu tas vispār iespējams, jāstrādā slepus no priekšnieka acu pāra, tad aizdomas par operatīvās informācijas nopludināšanu no KNAB ir diezgan pamatotas.

Lai nu kā, bet iespējamajās nelikumībās iesaistītie politisko partiju „tēvi” dara visu, lai KNAB darbs izskatītos pēc neprofesionāla balagāna. Atmūķēs to Lemberga seifu, bet tajā – hūtes, hūtes vien! Jā. Lai izskatītos neprofesionāli, jo šoreiz tie, pie kā pieķērusies Juta, vairs nav nekādi janitas, stranči, štrami un miķelsoni, bet lielās zivis – Aivars, Andris un Ainārs. Tāpēc vēl jo vairāk tiem, kuru sirdis nav kā dimanta oliņas, ir iemesls satraukties.

Notikušais var kļūt par pagrieziena punktu. Vai nu KNAB beidzot izdodas satvert un izraut nezāles sakni vai arī zaudēt uzticību sabiedrības acīs. Par spīti nemitīgajam spiedienam un vājināšanai KNAB, kā redzams, vēl dīvainā kārtā spēj paelpot un uzkāpt uz astes lielajam lomam. Vēl priekšā arī 16. jūnijs, kad ģenerālprokurora vadītajai komisijai jādod atzinums par Vilnīša darba izvērtējumu. Bet pagaidām – Juta, visu cieņu un – ne asakas!

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!