Raksts

Nav runa par Vadoņa trūkumu!


Datums:
01. februāris, 2009


Autori

Pēteris Timofejevs Henriksson


Komentētājs Andrejs izsakās savā replikā manam emuāra ierakstam "Opozīcijas posts un bēdas", ka es pārmetot opozīcijai, ka viņiem neesot līdera. Iespējams, ka neesmu bijis pietiekami skaidrs, jo man nudien nebija padomā ieteikt meklēt Vadoni, mītisku līderi, kurš izvedīs Latviju no pašreizējās politiskās, ekonomiskās un sociālās krīzes. Nē, nav runa par Vadoņa trūkumu!

Lai būtu pavisam skaidrs – man nešķiet, ka Latvijā pietrūkst Kārļa Ulmaņa tipa līderis. Nē, nudien, Latvijai nevajag vēl vienu resnu politiķi, kurš ir pārliecināts, ka tieši viņš zin, kas Latvijas tautai ir vajadzīgs un nepieciešams.

Es uzstājos par līderību plašā nozīmē – ka opozīcijas partijām ir jāprot ne tikai formulēt, bet arī pārliecināt iedzīvotājus par nākotnes vīziju, kas būtu atbilde uz pašreizējo politisko, ekonomisko un sociālo krīzi. Alternatīva vēsts, kura līdzīgi Obamas kampaņas sauklim “Change we can believe in”, ir ticama, pārliecinoša un balstās uz noteiktu vīziju par to, kādai ir jābūt sabiedrībai (politiskai filozofijai, ja vēlaties). Ja Krīzes situācijā opozīcijas partijas spētu identificēt problēmas un to risinājumus, rīkotos noteikti un saliedēti un pārliecinātu, ka pārmaiņas ir iespējamas, tad es teiktu, ka opozīcija nudien ir ticama alternatīva. Protams, ka harizmatisks līderis tādā gadījumā būtu noderīgs, bet tas nav galvenais, jo ne jau Fīrers vai Lielais Saimnieks ir nepieciešams, lai atrisinātu Krīzi.

Savā iepriekšējā emuāra ierakstā nedaudz ironiski rakstīju par “Zviedrijas modeli”. Runa ir par četru labējo partiju aliansi, kura pirms 2006. gada vēlēšanām prata ne tikai identificēt lielāko tālaika problēmu zviedru sabiedrībā (bezdarbs, īpaši jauniešu vidū), bet arī piedāvāja vienotu programmu, kā problēmu atrisināt. Viņi pārliecināja ar savu saliedētību un vienoto vēsti, ka viņiem padomā ir ļoti skaidri definēts risinājums. Lai arī viņu premjera kandidāts Fredrīks Rainfelds nebūt nebija harizmatisks, tomēr visās diskusijās viņš vienmēr atstāja kompetenta un nosvērta politiķa iespaidu. “Alianse Zviedrijai” sauca šo četru visai atšķirīgo partiju bloku, kuras vienojās atstāt savas atšķirības pie malas, lai definētu alternatīvu novecojušajai Sociāldemokrātiskās partijas vēstij (“Jā, bezdarbs pastāv, bet ekonomika taču ir spīdoša, tādēļ mēs palielināsim investīcijas sociālajā drošības sistēmā!”). Tā vietā “Alianse Zviedrijai” piedāvāja jaunu sabiedrības vīziju (“Darbs visiem, iespējas uzņēmējiem!”), kas principā nebija radikāla reformu programma (sociāldemokrāti 1950. gados piekopa līdzīgu politiku), bet radikāli disonēja ar Sociāldemokrātu realitātes aprakstu, jo Alianse nekautrējās kritizēt valdības nespēju tikt galā ar jauniešu bezdarba problēmu.

Šeit ir jāatzīmē, ka “Alianse Zviedrijai” atradās visai neizdevīgā stāvoklī, jo Sociāldemokrātiskās partijas valdība taču valdīja pozitīvā ekonomiskajā konjunktūras ciklā. Tādēļ labejo partiju savienības uzvara 2006. gada vēlēšanās bija milzīgs pārsteigums daudziem ārzemju komentētājiem, jo ekonomika taču bija tik stabila! Manuprāt, šie komentētāji novērtēja par zemu tautas neapmierinātību ar Sociāldemokrātiskās partijas valdību un labējo partiju savienības izstrādāto iniciatīvu un, jā, līderību.

Latvijas situācijā mēs redzam politisku, ekonomisku un sociālu krīzi, kura vismaz teorētiski paver iespēju logu opozīcijai uzvarai. Bet tā vietā, lai redzētu iedzīvotāju saliedēšanos ap opozīcijas partijām, mēs redzam, ka tās ir tikpat nepopulāras kā koalīcijas partijas. Manuprāt, diagnoze ir skaidra – opozīcijai ir izteikta līderības, un īpaši jau skaidru un ticamu alternatīvu nākotnes vīziju, trūkums.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!