Raksts

Nav mūsējie. Izslēdzam!


Datums:
10. jūlijs, 2007


Autori

Marija Golubeva


Foto: Paladin27

Gan deputāti, gan masu mediji bieži izplata izslēdzošu un neiecietīgu retoriku par dažādu grupu un minoritāšu vietu sabiedrībā, tā radot šķēršļus demokrātiskās līdzdalības izpratnei.

Politiskā runa nav vienkārši informācijas nodošanas veids, tā uzrunā noteiktu mērķauditoriju ar noteiktu mērķi, un bieži šim mērķim nav nekā kopīga ar informēšanu. Kā labi zinām no vēstures, it īpaši no demokrātisku, kvazidemokrātisku un autoritāru režīmu vēstures, ar politisko runu var aicināt sabiedrību nicināt un pat apkarot “nevēlamas” grupas, var uzkūdīt vairākumu mazākumam vai provocēt mazākumu uz radikālām cīņas metodēm. Vai arī var vienkārši, caur ierastiem politiskās komunikācijas kanāliem pamazām pilinot rūpīgi izvēlētas neiecietības devas, veicināt vienas sabiedrības daļas stabilu nepatiku pret citām. Krievijas žurnālisti šādiem gadījumiem izmanto vārdu hateriotism (no angļu valodas — hate (naids) un patriotism (patriotisms) — naids pret tām grupām, uz kurām norāda politiskās varas turētāji).

Tomēr arī valstīs, kur vara nav koncentrēta tādā pakāpē, kā tas ir Krievijā, politiskajā diskursā atrodas sava vieta heitriotismam. Par to liecina projektā “Izaicinājums pilsoniskajai līdzdalībai” veiktā parlamentāro debašu un mediju monitoringa pirmo četru mēnešu rezultāti. Projekta gaitā sabiedriskās politikas centra PROVIDUS pētnieki sistemātiski analizēja Saeimā un Latvijas lielākajos laikrakstos paustos politiķu, žurnālistu un citu viedokļu līderu izteikumus par vairākām sabiedrības grupām, tai skaitā minoritātēm un nevalstiskajām organizācijām (NVO).

Dalīšana “mūsējos” un “svešajos”

Nav jauna atklāsme, ka gan medijos, gan Saeimā, ikdienā tiek pausta noraidoša, bieži klaji neiecietīga attieksme pret vairākām cilvēku grupām un ka medijiem un partijām ir savi simboliskie grēkāži, kuru retoriskā izstumšana no līdztiesīgu diskusijas biedru kārtas ir ierasta lieta. Monitoringa rezultāti pagaidām apstiprina šo iespaidu. Izplatītākā izslēgšanas stratēģija, ko izmanto deputāti, runājot par atsevišķām sabiedrības grupām, pamato šo grupu izslēgšanu no sabiedriskās telpas un politikas. Turklāt izplatītākā argumentācija šajā gadījumā balstās uz kategorijām “mēs” un “viņi”, runājot par politiku kā “mūsu” lietu. Tā ir viena no klasiskajām izslēgšanas stratēģijām politiskajā diskursā. Runātāju mērķis šajā gadījumā ir nodrošināt konkrētu sociālo un politisko apstākļu (piemēram, sabiedrības dalīšanās ‘latviešos’ un ‘nelatviešos’) saglabāšanu.[1]

Piemēri Saeimā nav tālu jāmeklē:

“Jo, pasarg’ Dievs, pateikt kaut ko tādu tiem, kuriem īstā vieta ir pavisam kur citur, nevis Latvijā, bet gan Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā — visās bijušajās padomju sociālistiskajās republikās. Viena liela daļa, kuri nīst šo zemi, nīst latviešus, bet dzīvo šeit. (..) viņi to dara tikai tādēļ, ka viņiem te ir daudz izdevīgāk. Viņiem te ir bizness, dzīvokļi, visas iespēja (..). Latviešu valodu viņi negrib ne dzirdēt. Tā esot suņu valoda!” (Pēteris Tabūns, TB/LNNK).

Monitoringa pirmo četru mēnešu rezultāti ļauj arī secināt, attiecībā uz kurām sabiedrības grupām deputāti ir izmantojuši izslēdzošo retoriku. Starp šīm grupām ir nepilsoņi, nelatvieši, jaunpilsoņi un potenciālie jaunie imigranti. Tomēr visbiežāk apšaubāmais gods būt par likumdevēju retorikas grēkāžiem tiek nelatviešiem/krievvalodīgajiem, un neiecietīgu izteikumu autori parasti ir tie paši — daži plaši pazīstami TB/LNNK pārstāvji parlamentā, kuriem šajā Saeimā ir pievienojies vēl viens ZZS deputāts.

Krietni mazāks ir to izteikumu skaits, kas pamato dažādu grupu tiesības uz klātbūtni publiskajā telpā un uz līdzdalību, apelējot, piemēram, pie šo grupu ieguldījuma tautsaimniecībā. Divas grupas, attiecībā uz kurām visbiežāk tiek izmantotas leģitimējošās stratēģijas, ir tās pašas, kuras visbiežāk tiek retoriski izslēgtas: nelatvieši un nepilsoņi. Tomēr ir jāņem vērā, ka absolūtais vairākums šādu vērtējumu izsaka divām opozīcijas partijām (PCTVL un Saskaņas centrs), kas pārstāv pārsvarā vēlētājus nelatviešus. Tas nozīmē, ka pārējie Saeimas deputāti (vairākums no ZZS frakcijas, kā arī no JL, TP, un LPP/LC) veido “klusējošo vairākumu”, kas neuzskata par nepieciešamu pretoties nelatviešu kā sabiedrības grupas retoriskai izslēgšanai no publiskās politikas un neiebilst pret to, ka politiskais diskurss Saeimā bieži balstās uz divu iedzīvotāju kategoriju pretnostatīšanu pēc principa “mēs” un “viņi”.

“Grēkāži” — arī NVO

Medijos neiecietība un izslēdzošā retorika ir biežāk vērsta nevis pret cittautiešiem, bet pret seksuālajām minoritātēm, un jauna tendence ir tāda, ka ceturtajā vietā starp grupām, pret kurām medijos tiek pausta neiecietīga attieksme, ir NVO.

Nevar teikt, ka monitoringa starpziņojuma rezultāti apstiprina Latvijā līdz šīm populāro uzskatu, ka latviešu prese un krieviski rakstošā prese ir divas nošķirtas pasaules ar saviem diskrētajiem paņēmieniem un savām problēmām. Monitorings rāda, ka izslēdzošās stratēģijas attiecībā uz vismaz četrām grupām — seksuālajām minoritātēm, nelatviešiem, nepilsoņiem un NVO — tiek reproducētas kā dažos latviešu, tā arī dažos krievu izdevumos. Laikrakstos Neatkarīgā Rīta Avīze, Rītdiena, Latvijas Avīze, Vesti Segodņa un Čas ne tikai politiķu un viedokļu līderu citātos, bet arī žurnālistu un redakcijas komentāros bieži sastopamas izslēdzošās stratēģijas attiecībā uz minētajām sabiedrības grupām.

Interesanti, ka visvairāk iebildumu medijos ir pret identificēto grupu aktivitātēm. Tātad, kamēr mazākums paliek politiski un sabiedriski pasīvs, tā klātbūtni uztver neitrāli. Diemžēl tieši šis uzstādījums ir pretrunā ar pilsoniskās līdzdalības būtību.

Bez līdzdalības nav demokrātijas

Pilsonības (citizenship — angļu val.) jēdziens līdzdalības demokrātijā iziet ārpus juridiskā jēdziena rāmjiem, norādot uz iedzīvotāju iesaistīšanos sabiedriskajos un politiskajos procesos visos līmeņos. Kā apgalvo pētnieki Feirklafs (Norman Fairclough), Pardo (Simon Pardoe) un Šeršinskis (Bronislaw Szerszynski), “administratīvie un juridiskie diskursi tāpat kā populārā kultūra nodrošina cilvēkiem vairākus ceļus uz pilsonības apziņu. Dažādas prakses kā līdzdalība referendumos, vēstuļu rakstīšana avīzēm un deputātiem, civiltiesiskās procedūras (..), dažādas līdzdalības izpausmes, gājieni un demonstrācijas veido praktisko izpratni un pieredzi, kas saistās ar “pilsonības” apzīmējumu.’[2] Līdz ar to publiskā līdzdalība sabiedriskajos procesos un politikā (vārda visplašākajā nozīmē) ir demokrātiskās pilsonības neatņemama sastāvdaļa.

Mēģinot ierobežot dažādu sabiedrības grupu redzamību publiskajā telpā, to piekļuvi sabiedriskajiem pakalpojumiem, līdzdalību sabiedriskās politikas procesos vai arī to potenciālo iekļaušanu juridiski definētajā pilsoņu kopienā, tiek ierobežots demokrātiskās pilsonības institūts valstī. Neiecietības diskurss, norādot uz dažu iedzīvotāju grupu izslēgšanu no “tautas” vai apšaubot to tiesības paust savus uzskatus vai tiesības uz publisku redzamību, nodara lielu kaitējumu mūsu kā sabiedrības iespējai demokrātiski attīstīties.

No deleģitimējošo stratēģiju izmantošanas biežuma medijos un Saeimā var secināt, ka gan deputāti, gan mediji bieži izplata izslēdzošu un neiecietīgu retoriku par dažādu grupu un minoritāšu vietu sabiedrībā, tādā veidā radot šķēršļus demokrātiskās līdzdalības izpratnei. Tā ir nopietna problēma pilsoniskās līdzdalības attīstībai Latvijā, jo pilsoniskās līdzdalības pamats ir ticība indivīdu un sabiedrības grupu tiesībām iesaistīties publiskajā politikā.

_______________________

[1] R. Wodak, R. de Cilia, M. Reisigl un K. Liebhardt. The Discursive Construction of National Identity. University of Edinburgh 1999, 8.

[2] N. Fairclough, S. Pardoe and B. Szerszynski. ‘Critical Discourse Analysis and citizenship’. A. Bora un H. Hausendorf (red.). Constructing citizenship. 2003.


Homofobiskā retorika - politiskā atbildība

Homofobiskā runa Latvijā: Politiķu monitorings

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!