Labrīt. Šorīt sēžu virtuvē pie atvērta loga. Iekšā plūst patīkami silts vasaras gaiss. Ēdu nesteidzīgi no akcijas piena un akcijas olām gatavoto omleti. Pēcpusdienā atkal jādodas uz darba interviju. Godīgi sakot, esmu jau nedaudz noguris no šīs procedūras, kas pārvēršas tādā nebeidzamā ciklā. Vispirms sludinājumi, tad pieteikumi, dažreiz intervijas, atteikums. Valstij nopietni vajadzētu padomāt par bezmaksas psihologu darba meklētājiem. Es aizietu.

Atceros savu slepeno aģenti. Domās izsaku viņai līdzjūtību, viņa noteikti šodien cēlusies agrāk par mani un rukā jau melnām mutēm. Tomēr es šeit sēžu un nesteidzīgi ēdu omleti.

Esmu piefiksējis, ka ar katru darba interviju, mana attieksme kļūst vieglprātīgāka, nenopietnāka un sagatvošanās zemāka. Tu cilvēks it kā ieej tādā ciklā, ka liekas, nekas jau no tā, ka tu aizej uz interviju nemainīsies. Tas ir kā tāds bezdarbnieka darbs – tu aizej uz interviju, parunājies un tad tas ir garām. Viss.

Būtībā katru darba interviju, vai vakances konkursu var salīdzināt ar skaistumkonkursu. Cilvēki iet kā uz kaut ko šausmīgu, citi uztraucas, nervozē, domā kā būs. Pucējas, izvelk to labāko apģērbu, kāds nu liekas gana atbilstošs, saņemās nereti drosmes un IET.

Nereti arī mani nomāc šis jautājums, kas būtu pareizi jāvelk mugurā. Vai tiešām piedienīgs apģērbs ir tikai kaklasaite? Vai varbūt pietiek tikai ar tīru un izgludinātu kreklu jeb tie pirms nedēļas mazgātie šorti arī ir ok?

Lasu ziņas no kabineta. Nakts aizsegā finanšu ministrija sabūrusi progresīvā ienākumu nodokļa likmes. Es tikai vienu nesaprotu – pa kuru laiku 300 lati kļuva par to robežu, kas ir uzskatāma par lielu algu, kurai jāpiemēro paaugstinātā IIN likme? Protams, kaut ko bļaut nav jēgas, jo naudas kasē no tā vairāk nepaliks, tomēr sajūta ir dīvaina.

Omlete gandrīz apēsta. Vēl tikai jānomazgā trauki, jāizkarina svaigi izmazgātās drēbes un tad jāatrod, ko vilkt mugurā, lai atkal dotos kārtējā cīņā vai varbūt tomēr ķeksītī – par savu vietu zem saules.