Foto: Neal Foley
Ideja radīt grūdmūsvelcjūs formas un satura kustoni, apvienojot Naturalizācijas pārvaldi un Valsts valodas centru, šķiet piemērotāka dzīvnieku selekcijas entuziastu pulciņam, nevis TB/LNNK, kas sevi dēvē par profesionāļu komandu.
Tieslietu ministra Gaida Bērziņa publiskotā ideja uzlabot Naturalizācijas pārvaldes (NP) un Valsts valodas centra (VVC) darba efektivitāti nezinātājam varētu izraisīt sajūsmu, jo ierindas pilsonim jau visbiežāk nav nekā patīkamāka par valsts institūciju darba kritizēšanu, “liekēdīgo iestāžu” darbības optimizēšanu un “uzpūstās un neefektīvās birokrātijas” samazināšanu. Taču patiesība var izrādīties gan vienkārša, gan sarežģīta. Situācijas vērtēšanai varētu izmantot normatīvo metodi un smalki censties analizēt un pētīt spēkā esošos likumus un MK noteikumus un beigās secināt, vai ir laba vai ne tik laba doma apvienot nevienā citā Eiropas Savienības (ES) valstī neapvienotas un pat pilnīgi nesavienojamas lietas. Šāda tehnokrātiska pieeja būtu skrupuloza, bet garlaicīga un neatsegtu notiekošā patieso būtību. Tādēļ situāciju ir piemērotāk ieskicēt reālajai retorikai pietuvinātā veidā un formā.
Realitāte uzkarsē un atvēsina
NP ir valsts pārvaldes iestāde, kura nevienu neatstāj vienaldzīgu. Kopš izveidošanas tā baudījusi politisko partiju skeptisku attieksmi: kreisie NP kritizējuši par to, ka nenaturalizē visus gribētājus un uzstāda sarežģītas prasības, bet labējie — par pārāk vieglu pilsonības atdošanu un gandrīz vai pretvalstisku darbību. Skatoties uz lietām mazliet piezemētāk, jāsecina, ka NP gluži vienkārši ir profesionāli darījusi savu darbu un apliecinājusi, ka valsts pārvaldes iestādei, kas veic katrā valstī svarīgu funkciju — uzņem pilsonībā, prasmīgi strādājot, ir iespējams nedreifēt politisko vēsmu ietekmē. Ja kāds labi strādā, tad tas var gan patikt, gan nepatikt. Vienam NP darbs šķiet priekšzīmīgs, kādam citam tas pats priekšzīmīgais darbs var nozīmēt sava darba zaudēšanu neievēlēšanas gadījumā. Latvijai bēdīgs paradokss ir tas, ka vairākās vēlēšanās pēc kārtas pie balsīm var tikt ar ksenofobijas vai šovinisma palīdzību.
Nevienam nav noslēpums, ka naturalizēties gribēšanu kopš tās uzsākšanas 1994.gadā, nepārtraukti ietekmējuši dažādi ārējie faktori. Situācija neatšķiras arī šobrīd, kad izskan viedoklis, ka NP samazinājies darba apjoms, jo naturalizācijas iesniegumu skaits esot ārkārtīgi mazs, salīdzinot ar šo pašu periodu pirms gada un diviem. Šāda argumentācija, nepieminot iemeslus, atgādina slavenos ražas ieguves salīdzinājumus Brežņeva laikā — salīdzinot ar 1914.gadu, ražas ieguve sociālistiskajā saimniekošanas sistēmā augusi 20 reizes. Minēšu tikai dažus piemērus — naturalizēties gribēšanu ietekmējusi gan pašmāju politiskā konjunktūra, gan Krievijas ārpolitika pret kaimiņvalstīm, gan ES paplašināšanās un ārvalstu vīzu politikas attīstība. Šie un vēl citi faktori pilsonības piešķiršanas tematiku ir politiski karsējuši jau 10 gadus. Paradoksāli, ka šie paši faktori, milžu cīņas un vienkārši sīkas spekulācijas par un ap naturalizāciju arī atvēsina. Realitāte ir tāda, kāda tā ir.
NP pilda noteiktas funkcijas, turklāt dara to atbilstoši Maksa Vēbera ideālās birokrātijas modelim — funkcionēt iespējami profesionāli jebkādos apstākļos. Ja ir kādi iemesli, kas ietekmē darba ritmu, tad tiek analizēti cēloņi un rīcība koriģēta tā, lai darbs joprojām tiktu veikts atbilstoši likumam un kvalitatīvi. Ja iesniegumu skaits, salīdzinot ar 2006. un 2005.gadu, samazinās, tad tam ir loģisks skaidrojums, kas nav balstīts uz emocionālu klaigāšanu vai vaimanāšanu. Acīmredzot šajos divos iepriekšējos gados nepilsoņi sāka aktīvi novērtēt iespējas ceļot ES valstīs bez vīzas, un tagad vērojami atplūdi, jo lielākā daļa īpaši ieinteresēto pilsonību ieguva un naturalizācijas tempi atgriezās tajā līmenī, kāds bija pāris gadus pirms Latvijas pievienošanās ES.
Filtrs, flirts vai gaļasmašīna?
Kā noprotams no publiski pieejamās informācijas, tad ministra ideja nav aprobēta LR Satversmē nepieminētajā, bet realitātē pastāvošajā izpildvaras resorā, ko ērtības labad mēdz dēvēt par koalīcijas padomi (KP), kuras pastāvēšanas ideja ir kalpot par filtru ideju sijāšanai. Taisnības labad jāsaka, ka KP kalpo arī kā flirts starp valdībā iesaistītajām politiskajām partijām. Filtra — flirta funkciju gan iespējams apšaubīt, vērojot entuziasmu, ar kādu KP partneri viens otram laipni dala dunkas. Arī sijājuma kvalitāte liecina, ka KP ir nevis filtrs, bet gan gaļas mašīna, kas mēdz niķoties un, pieņemot pretrunīgu izejvielu, otrā galā ārā izlaiž produktu, kura kvalitāte liek šaubīties par sākotnējo ieceru nopietnību. Loģika, informācija un pazīmes dabā liecina, ka pagaidām nesaskaņotā ideja apvienot NP un VVC var izrādīties katalizators KP filtrētspējai. Koalīcijas padomei (un arī TB/LNNK) vajadzētu saņemties un izdarīt vienkāršu un loģisku lietu — vienoties, ka valsts valodas jautājumi, ieskaitot sodīšanas funkciju, pilnībā pāriet Izglītības un zinātnes ministrijas pārziņā. Vairāk spēka derētu veltīt arī preventīvajam darbam jeb problēmu novēršanai, lai nav pārāk daudz spēka un līdzekļu jātērē sodot. Konkrētajā situācijā no apvienošanas zaudētājs ir zināms, un tā būs NP, kura pretrunīgā un sarežģītā vidē spējusi izveidot profesionālu tēlu ar reālu segumu un pret kuru iespējams vērst tikai emocionālu nepatiku ideoloģisku apsvērumu dēļ — nepatīk, jo nepatīk, un viss.
Tieslietu ministrs rosina NP un VVC apvienošanu, uzskatot, ka ar šādu soli stiprinās VVC, taču nepadomājot, ka no tēla veidošanas viedokļa tas līdzinās paziņojumam par giljotīnas ievietošanu zivjaudzētavā ar nolūku mazināt tādu administratīvo pārkāpumu izdarīšanu, kam nav sakara ar zivju audzēšanu vai ķeršanu. Bet varbūt kādai zivij spuras pārāk garas? Varbūt zivtiņa pārāk liela un to vajag saīsināt no galvas gala? Nē? Neticam, jo giljotīna taču tam paredzēta.
Protams, ka sodošās funkcijas īstenošanai nav nekāda sakara ar naturalizāciju, taču ārkārtīgi vāji nodrošinātā VVC pievienošana labi funkcionējošai iestādei nodarīs kaitējumu ne tikai NP tēlam, bet kaitēs arī pašam VVC, kura izredzes veidoties par normāli nodrošinātu un profesionālu iestādi līdz ar šādu pievienošanu vai apvienošanu tiks likvidētas. Iespēja veidot un attīstīt labi funkcionējošu organizāciju ar konkrētu finansējumu valsts valodas (ne)lietošanas jautājumu risināšanai ir loģiskāka, nekā cenšanās salipināt kopā divas pilnīgi atšķirīgas, pat pretējas funkcijas veicošas iestādes. Nevajag atņemt VVC iespēju parādīt, ka tas spēj profesionāli strādāt. Ideja radīt grūdmūsvelcjūs formas un satura kustoni šķiet piemērotāka dzīvnieku selekcijas entuziastu pulciņam, bet ne nopietnai politiskajai partijai, kas sevi dēvē par profesionāļu komandu.
Izlūkošana vai pārsteidzīgi vārdi?
NP un VVC apvienošana, ja tāda notiks, izraisīs vairākas negatīvas sekas. Pirmkārt, šādas idejas īstenošana pati par sevi dos iespēju piesārņot sabiedrisko informācijas telpu ar apcerējumiem par šīs idejas lielo vērtību vai absurdumu, novēršot uzmanību no ievērojami aktuālāku jautājumu risināšanas. Otrkārt, pretrunīgi vērtētā VVC funkciju pielikšana iestādei ar labu reputāciju neizbēgami kaitēs NP kā neitrālas un profesionālas iestādes tēlam. Tas nekādi neveicinās NP darbu, drīzāk jau traucēs. Potenciālajiem klientiem un arī plašākai sabiedrībai tiks doti pretrunīgi signāli par iestādes darbu — ko tā īsti dara — iekļauj vai soda? Treškārt, VVC tiks atņemta iespēja kā neatkarīgai iestādei attīstīt tieši savu specifisko funkciju veikšanu ar savu atsevišķu finansējumu, ko iespējams koriģēt atbilstoši darba slodzei un veicamajiem uzdevumiem. Kopīga budžeta veidošana naturalizācijas (integrācijas, iekļaušanas) funkciju veikšanai un sodīšanas (atsvešināšanas) funkcijām ir absurda pēc būtības. Ar līdzīgām sekmēm brīvā tirgus apstākļos varētu paredzēt kopīgu finansējumu dzemdību namam un morgam — tad nu lai laiks rāda, kura funkcija pieprasītāka — abas struktūras būs gatavas strādāt ar iespējami vairāk klientiem, jo tas vienkārši ļaus iegūt vairāk finansējuma uz otra rēķina.
Vērojot notiekošo, kas šobrīd, kā jau minēju, ir tikai pagaidām nesaskaņota ideja, jāizvirza divi ticamākie skaidrojumi. Pirmais — tieslietu ministrs Bērziņš labi zina, ko dara, un darītais ir partijas stratēģijas elements, sākot gatavoties nākamajām vēlēšanām, kurās vēl pēdējo reizi TB/LNNK varētu mēģināt iegūt vēlētāju balsis, paužot briesmīgas raizes par valsts valodu, tās apdraudētību, pagātni, tagadni un nākotni vai tamlīdzīgi. Varbūt tomēr vienkāršākais risinājums ir motivēt un stimulēt latviešu valodas mācībspēku attīstību, lai, beidzot skolu, jautājums par valsts valodas mācēšanu vai nemācēšanu kļūtu lieks? Jācer, ka labākajā gadījumā galvenokārt Eiropas Parlamentā pārstāvētie pašas TB/LNNK progresīvie pārstāvji tomēr spēs nomierināt mājās palicējus un pārliecināt tos nodarboties ar mazliet taustāmāku tautsaimniecības un labas pārvaldības problēmu risināšanu. Sliktākajā gadījumā iekšējā pārliecināšana nenostrādās, un arī koalīcijas padome pagaidām nezināmu iemeslu dēļ atbalstīs šo ideju un iestums Trojas zirgu pilsētā.
Otrais skaidrojums jāsaista ar tieslietu ministra nesaskaņotu, pārsteidzīgu un priekšlaicīgu savu ideju publiskošanu ar nolūku spodrināt savu valodas glābēja tēlu, lai gan realitāte drīzāk prasītu vairāk spēka un uzmanības veltīt tiesu sistēmas darba uzlabošanai un tiesību aktu kvalitātes celšanai. Šajā gadījumā ministra idejas publiskošana “jānoraksta” kā neveiksmīgs PR, kura vienīgais balsts ir bijis nevis skaidrs plāns, bet fiksa ideja un pārsteidzīga izrunāšanās.
Pirmajā gadījumā tā ir izlūkošana ar kauju, lai pārbaudītu koalīcijas padomes biedru modrumu un novērtētu izredzes kārtējo reizi monopolizēt raizes un rūpes par latvisko. Otrajā gadījumā tas ir “redzēs, kas no tā iznāks” variants, kas ir naivi palaists tautās, nezinot, kas no šīs idejas galu galā iznāks. Un ja nu paveicas?!
Pirmajā gadījumā ir vērts padomāt, vai ir jēga populistiski un savtīgu mērķu vārdā izšķiest laiku un līdzekļus divu valsts pārvaldes struktūru pārtaisīšanai. Varbūt tomēr labāk beidzot parūpēties par vienas savešanu kārtībā, iznāks efektīvāk un lētāk. Otrajā gadījumā ir vērts padomāt, vai pirms ideju publiskošanas nevajadzētu ar kādu pakonsultēties un veikt elementāru risku analīzi, lai noskaidrotu, kas notiek ar ideju tad, ja to nesagatavotu un bez seguma pasniedz kā risinājumu situācijai, kurā cits risinājums būtu valstij izdevīgāks.