Raksts

NATO atgriešanās pagātnē


Datums:
16. septembris, 2008


Autori

Māris Andžāns


Foto: soldiersmediacenter

Krievijas un NATO attiecības turpinās pasliktināties, bet Gruzija pakāpeniski tuvosies dalībai aliansē. Šāda notikumu attīstība nozīmēs aukstā kara tipa politikas atgriešanos.

Krievijas — Gruzijas konflikts liek uzdot ļoti būtiskus jautājumus par to, kāda turpmāk būs NATO attīstība, kādas būs alianses attiecības ar Krieviju un kāda būs Gruzijas nākotne — NATO sastāvā vai arī ārpus tās, un kādas būs tā sekas. Pēc aukstā kara NATO ir notikusi būtiska transformācija — no kolektīvās aizsardzības organizācijas tā ir kļuvusi par organizāciju ar plašākiem uzdevumiem, kas tiek sasniegti ar citādām metodēm nekā iepriekš, par centrālo elementu savā darbībā izvirzot sadarbību. Tagad alianse ir nonākusi situācijā, kurā tai jāizšķiras starp sadarbību ar Krieviju un sadarbību ar Gruziju. Visticamāk, NATO izvēlēsies otro, kas nozīmēs attiecību pasliktināšanos ar Krieviju. Tas savukārt var novest pie aukstajam karam līdzīga konflikta.

NATO jaunā politika

Padomju Savienības sabrukums 1991.gadā radīja visaptverošas izmaiņas ne tikai pašā savienībā vien. Mazāk redzamas, bet būtiskas izmaiņas skāra arī otru bipolārās starptautiskās sistēmas polu, kura viens no centrālajiem elementiem un simboliem bija NATO. Kolektīvās aizsardzības alianse, kas bija izveidota un darbojās bipolārā sistēmā, zaudēja objektu, pret kuru tā bija pozicionēta. Padomju Savienības tiesiskā mantiniece Krievijas Federācija tobrīd neradīja līdzvērtīgus draudus iepriekš pastāvējušajiem, un šādi apstākļi lika uzdot jautājumus par tālāko NATO pastāvēšanas jēgu un noveda organizāciju jaunas identitātes un jaunu uzdevumu meklējumos.

Ja aukstā kara laikā alianses primārais mērķis bija kolektīvās aizsardzības nodrošināšana, tad ar katru gadu pēc aukstā kara beigām uzmanība kolektīvajai aizsardzībai pievērsta aizvien mazāk, vietu dodot kooperatīvajai jeb sadarbības drošībai, kas izpaudās kā gandrīz visa veida sadarbība ar gandrīz visiem. Lielākoties sadarbība izpaudās caur individuālajām partnerībām ar Krieviju un Ukrainu, daudzpusējo sadarbību Eiroatlantiskās sadarbības padomes, Stambulas iniciatīvas vai Vidusjūras dialoga ietvaros.

Arī alianses praktiskās darbības skaidri liecināja par jaunas politikas un jaunu uzdevumu pieņemšanu — sākot no militāra rakstura operācijām (Allied Force Dienvidslāvijā, ISAF Afganistānā), miera uzturēšanas operācijām (SFOR Bosnijā un Hercegovinā, KFOR Kosovā) un pretterorisma operācijām (Active Endeavour Vidusjūrā), līdz pat civilo krīžu risināšanai (mežu ugunsgrēki, plūdi, sniegputeņi, viesuļvētras, zemestrīces).

Krievija — alianses partneris

Jaunajos NATO darbības virzienos arī Krievija ieguva jaunu un būtisku lomu — tā kļuva par alianses partneri. Sadarbība sākotnēji tika institucionalizēta ar NATO un Krievijas Pastāvīgo apvienoto padomi, kas vēlāk pārtapa NATO un Krievijas padomē. Alianse centās Krieviju iesaistīt savās aktivitātēs, lai mēģinātu novērst iespējamās Padomju Savienības sabrukuma negatīvās sekas un caur sadarbību stiprinātu alianses dalībvalstu drošību jaunajos apstākļos. Tas izpaudās ne tikai plašās politiskajās konsultācijās, bet arī kopīgās mācībās, Krievijas dalībā NATO vadītās miera uzturēšanas operācijās un citās aktivitātēs.

Neskatoties uz abpusējo sadarbību, nesaskaņas starp abām pusēm bijušas pastāvīgas, sevišķi attiecībā uz NATO operāciju Allied Force Kosovā 1999.gadā. Tomēr šīs nesaskaņas nekalpoja par ieganstu straujiem pasliktinājumiem abu pušu attiecībās. Tiesa gan, šī „mīlestība” nebija uzskatāma par abpusēju. NATO ģenerālsekretārs Jāps de Hops Shēfers (Jaap de Hoop Scheffer) vairakkārt un dažādās formās norādījis, ka Krievija ir NATO draugs un no Krievijas nav jābaidās, neskatoties uz domstarpībām atsevišķos jautājumos. Savukārt pati Krievija NATO izrādītās simpātijas uztvērusi atturīgi un, lai arī iesaistījusies dažādās sadarbības aktivitātēs, tās drīzāk izmantojusi savu mērķu īstenošanai, nevis īstenas partnerības veidošanai.

Pēdējos gados NATO un Krievijas attiecības pakāpeniski kļuvušas vēsākas alianses paplašināšanās austrumu virzienā un atsevišķu NATO dalībvalstu aktivitāšu dēļ, kas Krievijai nav pieņemamas, kā arī Krievijas pašapziņas pieauguma dēļ. Ja Krievijas publiskajā telpā alianse tika atspoguļota kā aukstā kara „palieka”, lielā sabiedrības daļā uzturot NATO kā iespējamu draudu avotu, tad alianse tomēr centās turpināt sadarbību un skaidrot savus „draudzīgos” nodomus. Tā rezultātā NATO, vismaz tās ģenerālsekretāra personā, radījusi iespaidu par jau sākotnēji neveiksmei lemtiem mēģinājumiem pierunāt sadarboties kādu, kurš sadarboties nemaz nevēlas. Turklāt Krievijai no NATO īsti nekas nav bijis nepieciešams, drīzāk NATO ir bijusi nepieciešama Krievija, lai īstenotu alianses jaunos uzdevumus. Tāpēc pakāpeniski Krievija ar aliansi sāka komunicēt uzstājīgākā manierē, ko sevišķi iezīmēja skandalozā politiķa Dmitrija Rogozina nozīmēšana par Krievijas pārstāvi NATO.

Gruzijas faktors

Pēdējā laika domstarpības starp NATO un Krieviju neveidoja auglīgu pamatu tālākiem attiecību uzlabojumiem, tomēr nebija pamatotu iemeslu krasiem attiecību pasliktinājumiem. Pirmās divas NATO paplašināšanās kārtas pēc aukstā kara Krievija nespēja apturēt, bet trešā, kurā par dalībvalstīm kļūs Albānija un Horvātija, tieši neskar Krievijas ģeopolitiskās intereses. Toties Gruzijas un Ukrainas kļūšana par alianses dalībvalstīm Krievijai būtu pilnīgi nepieņemama, jo tas novestu pie Krievijas ietekmes mazināšanās ne tikai šajās valstīs, bet arī plašākā areālā.

Gruzija sadarbību ar NATO uzsāka jau 1992.gadā, iesaistoties NATO Ziemeļatlantijas Sadarbības padomē, vēlāk arī programmā Partnerattiecības mieram. Tomēr šāda veida partnerība NATO bija ar daudzām valstīm. Vēl pirms Rožu revolūcijas 2002.gadā Gruzija oficiāli izteicās par tiekšanos pēc dalības NATO un divus gadus vēlāk prezidenta Mihaila Saakašvili vadībā starp abām pusēm jau tika izveidots Individuālās partnerības rīcības plāns, bet vēl pēc diviem gadiem tika uzsākts intensificētais dialogs. Vienlaikus notika aizvien plašāka praktiskā sadarbība.

Loģisks turpinājums aizsāktajai sadarbībai būtu Rīcības plāns dalībai NATO, ko Gruzija kopā ar Ukrainu gaidīja no NATO valstu un valdību vadītāju sanāksmes šī gada aprīlī Bukarestē. Šos abu valstu centienus apslāpēja „vecā Eiropa” — Vācijas kanclere Angela Merkele pauda, ka valstis, kuras iesaistās reģionālajos konfliktos, nevar kļūt par NATO dalībvalstīm. Sanāksmes noslēguma deklarācijā paustais, ka Gruzija un Ukraina perspektīvā tomēr kļūs par dalībvalstīm, bija vājš mierinājums.

Par nevēlēšanos saasināt attiecības ar Krieviju liecināja arī sākotnējā NATO reakcija uz Krievijas — Gruzijas konfliktu pagājušajā mēnesī. Pirmajā konflikta dienā Shēfers vien izteicās, ka ir nopietni noraizējies par šiem notikumiem un aicināja abas puses savaldīties. Tikai pēc četrām dienām sabiedroto vēstnieki sanāca kopā, paužot nožēlu par Krievijas neproporcionālā spēka pielietojumu un pieprasot respektēt Gruzijas suverenitāti un teritoriālo integritāti. Bija jāpaiet vēl vienai nedēļai, lai satiktos visi NATO ārlietu ministri, kas pieprasīja Krievijai nekavējoties izvest savu karaspēku no Gruzijas, kā arī nolēma izveidot NATO—Gruzijas komisiju. Augusta beigās gan Shēfers, gan alianses Ziemeļatlantijas padome noraidīja Abhāzijas un Dienvidosetijas neatkarības atzīšanu.

Kļuva skaidrs, ka NATO un Krievijas attiecības tiks pārskatītas. Par to izteicās abu pušu pārstāvji, tomēr šķiet, ka NATO attiecību pārskatīšanu vēlas mazāk nekā Krievija, kuras prezidents Dmitrijs Medvedevs paziņojis, ka viņa vadītā valsts ir gatava attiecības ar aliansi pārtraukt vispār. Gruzijas dalība NATO to, visticamāk, arī izraisītu.

Cits aukstais karš

Viena no lielākajām zaudētājām no Krievijas — Gruzijas konflikta var izrādīties tieši NATO, kas, šķiet, bija atradusi savu jauno identitāti, sadarbojoties gandrīz ar visiem un gandrīz visās jomās ar mērķi veicināt stabilitāti plašākā ģeogrāfiskā areālā. Abu pušu tuvināšanās būtu bijis loģisks NATO aizsāktās politikas turpinājums. Bet bez veiksmīgas un auglīgas sadarbības ar Krieviju alianse nespēs turpināt līdzšinējo vispārējās sadarbības politiku, kurā attiecības ar Krieviju bija viens no centrālajiem elementiem, sevišķi attiecībā uz šobrīd būtiskāko no misijām — ISAF Afganistānā. NATO kopējo vēlmi uzturēt vismaz normālas attiecības ar Krieviju parādīja mērenā un lēnā reakcija uz notikumiem Gruzijā, lai arī Krievija pat šādu, tik lēnu reakciju raksturoja kā „nepieņemamu”.

Tālāko NATO un Krievijas attiecību attīstību būtiski ietekmēs NATO aktivitātes tuvāko dienu un mēnešu laikā, it sevišķi NATO—Gruzijas komisijas darbības uzsākšana, kā arī iespējama Rīcības plāna dalībai NATO piešķiršana Gruzijai šī gada decembrī. Šķiet, ka Gruzijas tuvošanās dalībai NATO ir nenovēršama, ņemot vērā atsevišķu dalībvalstu (pirmkārt, ASV, Polijas, Baltijas valstu) spēcīgo atbalstu, kā arī iepriekš pretēji noskaņoto valstu (pirmkārt, Vācijas, Francijas) pozīcijas maiņai nesenā konflikta iespaidā. Tomēr Gruzijas tālāka tuvināšanās NATO un labas NATO un Krievijas attiecības nav savienojamas. Visticamāk, Krievijas un alianses attiecības turpinās pasliktināties, bet Gruzija pakāpeniski tuvosies dalībai NATO, paliekot atklātam jautājumam, kā par dalībvalsti kļūt valstij, kuras starptautiski atzītajā teritorijā Abhāzijā un Dienvidosetijā atrodas Krievijas karaspēks. Šāda notikumu attīstība nozīmēs arī aukstā kara tipa politikas atgriešanos, kas liks NATO pieņemt jaunu Stratēģisko koncepciju, kas aizvietos līdzšinējo 1999.gadā pieņemto. Maz iedomājams, ka aukstais karš jebkad pilnībā atgriezīsies tā vēsturiskajās formās, bet tas noteikti pieņems daļu no tā vēsturiskajiem komponentiem — ietekmes zonu nostiprināšanu un centienus tās paplašināt, savstarpējus apvainojumus, kā arī bruņošanās sacensību.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!