Es, goda vārds, vairs nesaprotu, kas tagad notiek ar Nacionālā attīstības plāna izstrādi. Par spīti tam, ka nupat, pirms nedēļas, tam veltīju divus visai plašus ierakstus

Rezumējot abus iepriekšējos ierakstus: Latvijā top Nacionālās attīstības plāns, kas tā sākotnējā redakcijā ir salīdzinoši nekaitīgs nākotnē veicamu darbu apkopojums, kuru decembrī vai janvārī vajadzētu uzrādīt Eiropas Komisijai. NAP lielākā problēma: tas vismaz pagaidām nav sevišķi noderīgs mūsu pašu vajadzībām – ārpus pašsaprotamām lietām nav skaidrs, ko tieši un kāpēc Latvijai tuvākajos 8 gados būtu jādara.

Tā tas bija pirms nedēļas. Bet starplaikā ir noticis pavērsiens. Dažādu partiju politiķi ir nākuši klajā ar vīziju par Latviju, kas ir principiāli cita veida dokuments. Tā ir skaista vīzija (skat.zemāk), bet ar lielu problēmu … neiet kopā ar nulle kā izstrādāto NAP sākotnējo redakciju.

Kas notiks tālāk? Nav ne jausmas. Izsludinātas divas sabiedriskas apspriešanas – viena par NAP, otra – par vīziju. Tā kā abi dokumenti nav integrēti, grūti teikt, kāda no šādas apspriešanas ir jēga – viens dokuments tiks noraidīts, otrs – akcepēts? Viens integrēts otrā? Bet ja tā, kurš būs pamats? Kā var diskutēt par niansēm, konkrētiem uzdevumiem, ja ir divi daļēji pretrunīgi skatījumi par Latviju 2020.gadā?

Par NAP sākotnējo redakciju es abos iepriekšējos ierakstos esmu pateikusi visu, ko vēlējos, tādēļ tagad daži vārdi par vīziju.

Jaunā vīzija

(par Latviju kā tīru, efektīvu, koncentrētu, radošu un konkurētspējīgu Eiropas valsti).

Atzīstu, ka man šī vīzija patīk. Un ne tikai tādēļ, ka vizionāri teksti Latvijas sabiedrībā jau paši par sevi ir liels, īpaši atzīmējams retums.

Tā vienkārši ir laba vīzija. Svaiga, viegla, optimistiska. It sevišķi tās sākums ar ideju par Latviju kā pasaules zaļāko valsti. Tas ir labs atskaites punkts, domājot par astoņus gadus tālu nākotni. Sasniedzams (šobrīd esam 2.vietā), turklāt orientē uz cita veida pasaules uztveri nekā Latvijā ierasts. Mūsdienīgu, ārpus rāmjiem, postmateriālās vērtībās balstītu.

Manuprāt, zaļums ir ļoti veiksmīgs vadmotīvs, vismaz tādā nozīmē, kādu šajā jēdzienā ieliek vīzijas autori – tas orientē domāt par saudzīgumu, draudzīgumu, efektivitāti, racionalitāti, radošiem risinājumiem, gudrību, Latviju kā ekskluzīvu valsti ne tikai vides, bet jebkurā jomā un cilvēku savstarpējās attiecībās.

Man šķiet, ka mūsu sabiedrība šādu jaunu domāšanas veidu jau sen ir pelnījusi.

Kādās kategorijās mēs par sevi un savu nākotni domājām līdz šim? Izdzīvošana, draudu atvairīšana, saglabāšanās, pievienošanās Eiropas telpai. Darbs, nodokļi, bizness, reģioni, ģimene kā vērtības pašas par sevi, nevis kā līdzekļi laimīgai cilvēku dzīvei. Tādas nedaudz zemnieciskas pārejas sabiedrības vērtības, kur vienlaikus līdzās pastāv dziļš patoss un smagnēja pragmatika.

Jaunā vīzija ļauj noņemt šo smagumu, pārfokusēt sabiedrības uzmanību no konsolidācijas uz labākas nākotnes iespējamību, parādot, kāda mūsu sabiedrība principā varētu būt. Jaunais akcents ir nevis izdzīvošana vai drošība, bet gan laimīga, racionāla, gudra sabiedrība, kas ir mierā ar sevi un pasauli.

Neesmu psihoanalītiķe, bet intuitīvi šķiet, ka šajā vīzijā caur zaļuma ideju ir labi uzķerti vietējās mentalitātes kultūrkodi – patika pret lēnu un rāmu dzīvesveidu, – vienlaikus pieliekot tiem modernāku griezumu. Inovācijas, ekskluzīvas nišas, lepnums par sasniegumiem, draudzīgums un siltums savstarpējās attiecībās. Tādi mūsdienīgi 21.gadsimta straumēni (dziļi atvainojos visiem skolu obligātās literatūras traumētajiem! 🙂 )

Šāda vīzija pavisam noteikti varētu funkcionēt kā kādas progresīvas partijas priekšvēlēšanu programma. Domāju, ka tā gluži labi varētu arī būt vadmotīvs visas valsts stratēģiskajai attīstībai.

Ir tikai viena liela problēma – jaunā vīzija ir izvērsta un detalizēta. Ja tā būtu partijas programma, tad tas būtu ieguvums, – politiskām platformām tādām jābūt. Bet NAP kontekstā tā drīzāk ir problēma (skat.tālāk).

Ko tālāk?

Skaidrs, ka šo vīziju nevar mehāniski salikt kopā ar jau izstrādāto NAP sākotnējo versiju, jo NAP nav rakstīts, par vadmotīvu ņemot šādu skatījumu.

Šobrīd man nav atbildes uz trim jautājumiem:

1) Vai politiķi (MK un Saeima kā institūcija) ir gatavi par pamatu NAPam ņemt tieši šo jauno vīziju? Jo šobrīd ar to konkurē NAP paša vīzija, kas ne tik daudz izpaužas prozas tekstos, cik rezultatīvajos rādītājos. Proti, vai politiķi spēs atbildēt, kas ir svarīgāk – lai 2020.gadā Latvijas iedzīvotājs dzīvotu aptuveni tādā Latvijā, kā aprakstīts vīzijā, pat ja tas nozīmē ignorēt Latvijas vietu dažādos reitingos? Vai otrādi – visus spēkus likt uz rādītāju sasniegšanu, tikai aptuveni nojaušot, kā Latvija varētu izskatīties 2020.gadā?

Savā blogā jau aprakstīju, kādēļ esmu visai skeptiska attiecībā uz NAP šobrīd atrodamajiem indikatoriem, tādēļ, manuprāt, labāk būtu par atskaites punktu ņemt jauno vīziju.

Bet tas rada otro problēmu…

2) Par cik detalizētu vīziju politiķi spēj vienoties? Arī šo problēmu esmu aprakstījusi jau iepriekš. Jaunā vīzija atsevišķās jomās ir ļoti detalizēta – neskatoties uz to, ka tās tapšanā ir piedalījušies dažādu partiju politiķu, grūti noticēt, ka visas partijas piekrīt visam, kas tur ir rakstīts par Latvijas sabiedrību 2020.gadā un ceļam, kas uz šādu Latviju ved. Šī gan ir tā reize, kad labprāt vēlētos maldīties …

3) ja politiķi spēj vienoties ne tikai par vadmotīvu, bet arī par detalizētu vīziju, – kādā veidā var nonākt pie darbu saraksta nākamajiem 8 gadiem, lai šādu vīziju īstenotu? Ja nevēlamies, lai 2020.gads atnāk ar sava 2012.gada naivuma apjūsmošanu, ir jābūt reālistiskam plānam, kā vīziju realizēt! Vai – ļaunākajā gadījumā – ko darīt, lai pēc iespējas strauji tajā virzienā virzītos. Un te man nav padoma. Neredzu kā 4 mēnešos ir iespējams izstrādāt reālistisku plānu tik detalizētai un apjomīgai vīzijai. Tā lai tas būtu mērķtiecīgs, prioritizējot veicamos darbus.

Vārdu sakot: nezinu.

Bet, manuprāt, ir vērts mēģināt sanākt kopā plāna un vīzijas izstrādātājiem; padomāt, – kā šos dokumentus integrēt. Ja tas ir īsos termiņos iespējams, tas ir jādara. Jo šobrīd topošais NAP jau neatbildēto jautājumu ziņā nav labāks. Tā vienīgā priekšrocība: teju dzelžainā procesa vadība nodrošina, ka decembrī/janvārī kaut kāds Eiropai uzrādāms dokuments būs. Pat ja rezultāts būs vājš vai viduvējs, bet – būs.

Pašreizējais process ir līdzīgs tāda vilciena vadītāja domāšanai, kuram svarīgākais mērķis ir nonākt gala stacijā laikā. Pat tad, ja pasažieri starpstacijās paliek uz perona. Formālais rezultāts it kā sasniegts, bet vilciens savu īsto funkciju nav izpildījis.

Varbūt vēl ir iespējams izdomāt veidu, lai NAPs ne tikai īsteno savu formālo funkciju (dokuments ES), bet arī īsto funkciju – piedāvā labāko iespējamo darbu sarakstu, kas 2020.gadā vedīs uz pēc iespējas augsti attīstītu Latviju.

Sliktākais, kas var notikt: ja jaunā vīzija tiek vienkārši “noairēta”, amatpersonām izliekoties, ka tās nemaz nav bijis! Jaunā vīzija vismaz dod cerību uz labāku NAP.

P.S. Ceru, ka šis pagaidām ir mans pēdējais teksts par NAP – savādāk sāku pati sev apnikt. Kaut kad nākotnē, pēc NAP pieņemšanas, labprāt apskatītos uz NAP izstrādes procesu – tur ir ļoti daudz kā interesanta.