Raksts

Nākamais izaicinājums – Austrumu kaimiņš


Datums:
08. aprīlis, 2003


Autori

Kārlis Ķirsis


Foto: G. Dieziņš

Jautājums, kā reaģēt uz Krievijas naftas monopola “stingrās rokas” politiku, ir atsedzis Latvijas ārpolitikas neiedomājami vājos punktus un ir priekšvēstnesis nākotnē gaidāmai prioritāšu un politikas pārvērtēšanai.

“Pārdot vai nepārdot?” – tāds ir jautājums. Vai vismaz tā mums liek domāt vietējie laikraksti, gandrīz ik dienu ziņojot par ķildu starp Ventspils Naftu un Transneft. Patiesībā, ar šo dilemmu ir saistīts milzīgs daudzums citu jautājumu un problēmu, kas pašā saknē skar Latvijas valsts identitāti. Šā brīža situācija ir nopietns pārbaudījums Latvijas spējai pareizi noteikt savas nacionālās intereses un nepieciešamības gadījumā tās aizsargāt (konkrētajā gadījumā, ar aktīvu no jauna iegūto rietumu sabiedroto atbalstu). Jautājums, kā reaģēt uz Krievijas naftas monopola “stingrās rokas” politiku ir atsedzis Latvijas ārpolitikas neiedomājami vājos punktus un nav nekas cits kā priekšvēstnesis nākotnē gaidāmai prioritāšu un politikas pārvērtēšanai.

Pirmkārt, pagājušā gada rudenī nebija vienprātības, vai straujais Transneft naftas pārvadājumu apjoma kritums caur Ventspili maz ir tik svarīgs jautājums, lai prasītu valdības iejaukšanos. Pēc desmit gadus ilgas Latvijas kā transporta centra cildināšanas valdība nāca klajā ar apgalvojumu, ka lielākais transporta uzņēmums nav nemaz tik nozīmīgs (pašreizējie zaudējumi tiek lēsti 200 miljonu ASV dolāru gadā).

Viss mainījās līdz ar paziņojumu, ka šā gada pirmajā ceturksnī (tagad jau arī otrajā) Ventspils vispār vairs nesaņems nekādas naftas piegādes. Pēkšņi naftas plūsmas nodrošināšana caur Ventspils terminālu kļuva par valsts nozīmes lietu, kam valdībai ir jāpievērš nekavējoša uzmanība. Valdības reakcija bija pilnīgi nekoordinēta – vienā Ministru kabineta stūrī norisinājās ķildas par to, kas vadīs sarunas ar Krieviju, kamēr citā tika steidzīgi sagatavota un nosūtīta vēstule rietumu labvēļiem, lūdzot viņu palīdzību šajā grūtajā brīdī.

Tika identificēts drauds mūsu nacionālajām interesēm un Latvija pirmo reizi bija nonākusi situācija, kad tai bija iemesls lūgt drošības garantijas, kuru attīstīšanai valsts ir veltījusi lielas pūles pēdējo desmit gadu laikā. Kā izteicās kāds satraukts komentētājs: “Latvijas diplomātijā ir aususi jauna diena”. Jā, patiesi, jauna ir aususi, taču diemžēl tā nav spožā un drošā nākotne, uz ko bijām cerējuši. Faktiski izrādījās, ka pēc vairāk nekā desmit neatkarības gadiem mēs joprojām risinām to pašu problēmu ar Krievijas uzspiesto atkarību, kas mūsu zemi nomoka kopš neatminamiem laikiem un kam risinājums joprojām tiek vēl tikai meklēts.

Atbalsts, ko esam saņēmuši no rietumu galvaspilsētām, ir līdzjūtīgs un sirdi sildošs, taču ir jāšaubās, vai tas kādreiz kļūs par ko vairāk kā vienīgi retoriku. Naftas politikas spēka spēlē Krievija var atļauties diktēt noteikumus, kamēr Briselei un Vašingtonai nākas savu interešu dēļ pielāgoties. Gan Eiropas Savienības, gan ASV dienaskārtībā ir ļoti plašs jautājumu loks attiecībās ar Krieviju, kas ietver daudzas vitālas intereses – sākot no līguma par atomieroču neizplatīšanu, līdz pat diplomātiskajiem cīniņiem par Irākas karu. Šajā kontekstā grūti saskatīt, ko gan Latvija varētu sagaidīt no saviem rietumu partneriem, izņemot, protams, īslaicīgu morālo atbalstu. Ļoti grūti ticēt, ka kāds no partneriem vēlēsies tērēt ilglaicīgu diplomātisko un politisko kapitālu, lai nodrošinātu Ventspils Naftas palikšanu Latvijas īpašumā. Tas vienkārši nav lemts.

Šībrīža ķilda par Ventspils Naftu uzskatāmi pierāda, ka Latvijai nav efektīva dialoga ar Krieviju. Šāda dialoga trūkums būtiski ierobežo politikas līdzekļu izvēli, kas pieejama šādā spiedīgā situācijā, un rezultātā kļūst par mūsu valsts stabilitātes lielāko tuvāko draudu. Tas tad arī ir uzdevums, kas mums jārisina nākamajā desmitgadē. Mūsu nācijas un tās ilgstošas labklājības vārdā ir jācenšas izveidot dzīvotspējīgs modus vivendi ar Krieviju.

Šāda dialoga aizsākšana nekādā ziņā nebūs vienkārša un galu galā tai būs nepieciešama aktīva līdzdalība un atbalsts no abām pusēm. Kā nesen teica Ainārs Šlesers: “Lai ietu uz priekšu, abām pusēm jābūt ieinteresētām dialogā. Latvijas valdība ir ieinteresēta labākās attiecībās ar Krieviju[1]”

Tas tomēr nenozīmē, ka varam apmierināti sēdēt un gaidīt pārmaiņas valdošajos austrumu vējos. Šāda apātija un gurdenums ir iezīmes, ko tik maza valsts kā mūsējā nevar vis atļauties. Tā vietā mums jācenšas divkāršot savas pūles un attīstīt radošus un ietekmīgus veidus, kā iesaistīt dialogā savus kaimiņus. Tas prasa vairāk kā vienkārši atkārtot veco retoriku par mūsu ieinteresētību labās kaimiņattiecībās. Ir pienācis laiks atrast veidu, kā šos vārdus apliecināt ar darbiem.

Pieaugošā reģionālā sadarbība starp Maskavu un Latviju ir labs piemērs nākotnes iespējām. Ir skaidrs, ka abām valstīm ir kopējas ekonomiskas intereses, kuru īstenošana kalpotu kā piemērots pamats nākotnes sadarbībai.

Tomēr maz ticams, ka jebkāda ekonomiskā sadarbība varētu atkausēt ledu šā brīža attiecībās starp Rīgas pili un Kremli vai abām Ārlietu ministrijām. Nesenais diplomātiskais satraukums par Vairas Vīķes-Freibergas interviju Valmieras rajona laikrakstā “Liesma”, kurā viņa izteica cerību, ka Krievija “nāks pie prāta” pēc Latvijas iestāšanās, tikai kārtējo reizi izceļ krasās domstarpības abu valdību starpā[2].

Šī ir joma, kurā mūsu rietumu partneri varētu sniegt atbalstu. Ja mūsu valdībām patiešām ir tik grūti viens pret vienu sēsties pie pārrunu galda, varbūt Brisele un Vašingtona varētu sniegt savu palīdzīgo roku. Galu galā, jebkādas iniciatīvas izgāšanās vai panākumi būs atkarīgi no galvenajām pārrunu pusēm, bet ārēja starpniecība šajā gadījumā būtu īsti vietā.

Pēdējās desmitgades laikā Latvija ir parādījusi ārkārtīgas spējas un skaidrību savā vēlmē tuvināties rietumiem. Veiksmīgais iznākums mūžam kalpos kā apliecinājums valsts un tās valdības spraigajam darbam. Tieši šīs pierādītās spējas ļauj cerēt, ka nākotnē spēsim pārvarēt arī tās grūtības, kas vēl stāv priekšā. Ja mēs spētu mūsu attiecībām ar Krieviju veltīt kaut nelielu daļu no uzmanības, kas vērsta uz rietumiem, tad mūs patiesi gaidītu spoža nākotne.
__________________

[1] “На переговоры со Шлесерсом едет Починок,” Romans Golujevs, Bizness & Baltija, 2003. gada 13. marts.

[2] “Krievijā asi reaģē uz Vairas Vīķes-Freibergas teikto par ‘nākšanu pie prāta’” BNS, 2003.gada 22.marts.


Saturs, kurš šajā mājaslapā publicēts 2014.gadā un agrāk, bija daļa no sabiedriskās politikas portāla politika.lv. Šajā portālā tika publicēti dažādi pētijumi, analīzes, viedokļraksti un blogi, kuru saturs ne vienmēr sakrīt ar politika.lv redakcionālās komandas vai Providus pozīciju.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!