Diena, 05.07.2003.

Nesenajā pētījumu centra SKDS publicētajā aptaujā ir secināts, ka valsts iedzīvotāju vairākums jeb 47% uzskata pašreizējo latviešu un krievu kopienas opozīciju gandrīz par mūžīgu un ka tā būs arī vismaz tuvākā nākotnē (tam nepiekrīt 39,1 %). Par divkopienu valsts celšanu daži jau tagad saņem labas deputātu algas un redakcijas honorārus, bet citiem par to dārgi jāmaksā pie tirgus letes vai eksāmenu auditorijā.

Pētījumā minēts, ka starp latviešiem un krieviem skeptiskākā grupa ir 18—24 gadus veci jaunieši, no kuriem 59,4% pesimistiski vērtē sabiedrības saskaņas iespējamību. Tātad sašķelta sabiedrība atražo pati sevi.

Neliela liriska atkāpe par sadzīvisku gadījumu, kurā atspoguļojas etniskās rīvēšanās saknes. Iznākot no Latviešu biedrības namā notiekošās 55.inteliģences konferences pastaigāt pa pilsētu, nejauši atklāju sešpadsmitgadīgu saldējuma pārdevēju, kas ar visiem spītīgi runāja krieviski. Tas nozīmē, ka agri vai vēlu viņa satiks tikpat spītīgu latviski runājošu personu, un būs labi, ja iztiks tikai ar savstarpēju bāršanos un bez sūdzībām Valsts valodas centrā.

Dažu simt metru attālumā izcilie zinātnieki un politiķi dārgos uzvalkos ierasti apsvēra integrācijas par un pret inteliģences mūžīgajā refleksijā, bet viņiem līdz šai meitenei un mūsdienu skarbajai un nežēlīgajai Latvijas sabiedrībai ir tikpat tālu kā līdz tuvākajai zvaigznei.

Kā integrēt šīs divas pasaules? Ja ir nostādne, ka «mums ir tiesības runāt krieviski» (ar ko saprotams, ka tikai krieviski), ar kādu attieksmi pret to izturēties?