Raksts

Naftas meklētāju nepateiktais


Datums:
26. maijs, 2013


Autori

Madara Peipiņa


Foto: Ekrānšāviņš no filmas "Do The Maths"

Svētdien LTV1 raidījumā „De Facto”* izskanējušais sižets atkal liek jautāt – vai Latvijai tiešām ir vajadzīga naftas ieguve pavisam tuvu piekrastei, un vai saprotam, ko tas vispār nozīmē?

* Raidījuma sižetu skatieties šeit

Naftas ieguve Baltijas jūrā nav jauns stāsts – šis koncepts ir pazīstams jau sen, un līdz ar zināmo un viegli pieejamo (lasi – lēto) naftas atradņu krājumu izsmelšanu, „grūtā” un „dārgā” nafta arī Latvijas tuvumā esošajās jūras teritorijās sāk izskatīties arvien pievilcīgāka. Naftas kompānijas ir gatavas tērēt miljonus, lai veiktu izpētes, kuru veiksmīgs rezultāts rādās vien 25% apmērā. Ja izpēte izrādīsies veiksmīga, tad risks atmaksāsies simtkārtīgi. Ja ne, tad ne – „meklēsim citur!” Cipari griežas, arī „De Facto” sižetā tiek vairākkārtīgi pieminētas izmaksas, investīcijas, finansiālie ieguvumi un peļņas sadalījums, taču ne ar vārdu netiek pieminēti potenciālie draudi, kurus ietver jaunu naftas atradņu ekspluatēšana.

Latvija – klimatam nekaitīgākā?

Naftas ieguve ir neglīts un netīrs bizness, ar kuru Latvijai līdz šim ir bijusi tikai pastarpināta saistība – lepni esam varējuši teikt, ka mūsu siltumnīcefekta gāzu bilance ir drīzāk pozitīva (mūsu meži absorbē vairāk CO2 un tam līdzīgo gāzu, nekā emitējam), ka ražošana niecīga, un vispār esam maza un zaļa valsts, kurā patverties Eiropas industriālisma nogurdinātajiem. Arī politiķu vidū šī retorika kļūst arvien populārāka – tāds kā jājamzirdziņš, „zaļā kārts”, kuru izvilkt no azotes tad, kad izdevīgi. Diemžēl vārdi ir daudz zaļāki par darbiem.

Nemaz ne tik sen Valdis Dombrovskis, uzrunājot Baltijas jūras foruma dablīniekus, uzsvēra Latvijas „zaļumu”, aicinot konkurētspējas palielināšanai izmantot „zaļo” potenciālu. Dombrovskis uzsvēra arī klimata pārmaiņu draudus, norādot, ka „pielāgošanās klimata pārmaiņām un to seku mazināšanai ir jābūt šā reģiona prioritātēm”. Tādēļ jo īpaši jocīgi šķiet Valda Dombrovska smaidīgā Latvijas peļņas (kas šajā konkrētajā naftas izpētes/potenciālās ieguves projektā tiešām nav paredzēta liela) rēķināšana, stāvot uz naftas izpētes platformas. Vienā brīdī teikt – „jā, klimata pārmaiņas notiek”, un otrā – „jā, mēs ļausim viņiem iegūt vēl naftu” – kaut kas neiet kopā! Latvijai līdz šim klimata pārmaiņu seku ziņā tiešām ir paveicies – neesam piedzīvojuši nedz postošas vētras, nedz krasas temperatūras maiņas, plūdus vai citas ar klimata pārmaiņām saistītas nelaimes (lai gan bargo un ilgo ziemu šogad juta katrs, un arī tā tiek saistīta ar klimata pārmaiņu ietekmi). Citas vietas pasaulē diemžēl nevar teikt to pašu (piemēram, Bangladeša, ASV, Austrālija, Okeānijas salas, Maldivu salas utt.). Vai tiešām pasaule ir jāturpina sildīt arī ar Latvijas naftu? Vai tiešām Latvijai – gan finansiāli, gan riskējot ar savu piekrasti, Baltijas jūras ekosistēmām, iedzīvotāju veselību – ir jāiegulda fosilo enerģiju konceptā, kas bija jauns un inovatīvs 20.gadsimta sākumā un vidū, bet mūsdienās ir novecojis, dārgs un bīstams?

Bīstamā matemātika

Arī fosilo enerģiju un klimata pārmaiņu saistība nav jauns stāsts. Nesen veikts pētījums norāda – 97% klimata zinātnieku apstiprina, ka klimata pārmaiņas ir cilvēku darbības rezultāts. Lūk, daži fakti un skaitļi (avots – Bila Makkibena filma „Do The Math”) par to, kāpēc tieši fosilo enerģiju (nafta, ogles, gāze) ieguve, īpaši jaunu atradņu izmantošana, var novest pie klimata katastrofas:

– gan zinātnieki, gan valdību pārstāvji ir vienisprātis, ka planētu Zeme nedrīkst uzsildīt par vairāk kā diviem grādiem kopš industriālā laikmeta sākuma. Jau divi grādi ir daudz un nesīs smagas sekas, taču ne iznīcinošas. Šobrīd pasauli esam uzsildījuši par vienu grādu, ikgadējās globālās temperatūras turpina pieaugt;
– lai noturētu pasauli divu grādu uzsilšanas robežās, ir izskaitļots, ka kopā drīkstam sadedzināt vēl 565 gigatonnas fosilo energoresursu. Vadoties pēc šī brīža enerģijas patēriņa tendencēm, tas notiks tuvāko sešpadsmit gadu laikā;
– piecu lielāko fosilo enerģiju kompāniju pēdējo gadu pārskati liecina, ka tām pieejamajās rezervēs ir apmēra 2795 gigatonnas fosilo enerģiju. Ņemot vērā,ka nafta ir dzīva nauda, tad ir skaidrs, ka labprātīgi, tikai klimata pārmaiņu draudu dēļ, šīs kompānijas savas rezerves zem zemes (lasi – nepārdotas un nesadedzinātas) nepaturēs;
– tas ir piecas reizes vairāk nekā cilvēcei un klimatam būtu droši. Nevis „nedaudz vairāk” vai „drusku pāri atļautajam”, bet piecas reizes vairāk. Padomājiet paši, kāds rezultāts ir piecas reizes pārsniegt dzīvībai drošo (alkohola, medikamentu utt.) devu.

Šis ir iemesls, kādēļ ir būtiski jebkādas jaunas naftas rezerves paturēt tur, kur tās ir. Jo katrs jauns iegūts, pārstrādāts, sadedzināts barels tikai uzkarsē zemi, nesot arvien jaunu postu, visbiežāk tieši jaunattīstības valstīm, kurām jau tāpat ir gana daudz, par ko raizēties.

Vēl daži cipari pārdomām, lai saprastu, kam naftas ieguve ir izdevīga (neliela priekšā pateikšana – tā tiešām nav Latvija):
– piecu lielāko naftas kompāniju kopējā peļņa 2011.gadā bija 137 miljardi ASV dolāru (375 miljoni ASV dolāru dienā);
– tās tērēja 440 000 ASV dolāru dienā lobēšanas procesiem ASV kongresā;
– Reks Tellersons, Exxon izpilddirektors 2011.gadā pelnīja 100 000 ASV dolāru dienā.

Arī, rūpīgi skatoties „De Facto” sižetu, nevar nepamanīt naftas kompānijas pārstāvja līksmo prieku par iespējamo peļņu un izdevīgajiem finansiālajiem nosacījumiem. Tajā pašā laikā katru gadu klimata pārmaiņas pasaulei izmaksā 1,2 troljonus ASV dolāru, un katru gadu klimata pārmaiņu radītie postījumi prasa vismaz 150 000 dzīvību (šis skaitlis turpina pieaugt).

Vai tiešām nav citas iespējas, kā apmierināt pasaules enerģijas vajadzības, kā tikai turpinot karsēt planētu? Un vai tiešām Latvija grib piedalīties šajā nežēlīgajā, postošajā biznesā ar savu artavu?

Meksikas līča stāsts

Otrs naftas ieguves bīstamības aspekts ir saistīts ar naftas noplūdes iespējamību. Lai gan naftas ieguves un pārstrādes tehnoloģijas pēdējo desmitgažu laikā ir attīstījušās ļoti strauji, naftas noplūdes seku likvidēšana tehnoloģiju un izmantoto metožu ziņā ir palikusi krietni iepakaļ. Protams, ikviena naftas kompānija gan valdībai, gan iedzīvotājiem teiks, ka „nekas nenotiks”, „mēs visu kontrolējam”, „mums ir vajadzīgā kapacitāte un tehnoloģijas, lai operatīvi rīkotos”, bet tā vienkārši nav taisnība. Ja nelaime notiek, tad atpakaļceļa nav – fiziski nav iespējams pilnībā likvidēt naftas noplūdes sekas, piesārņojums izplatās tik ātri, naftas kompānijas un valdība (kurai būs finansiāli jāpiedalās seku novēršanā) nebūs spējīgas adekvāti reaģēt.

Pasaulei vēl joprojām ir svaigā atmiņā 2010.gadā notikusī „British Petrolium” naftas noplūde Meksikas līcī. Man nesen bija iespēja par šo traģēdiju dzirdēt no tās aculiecinieka, Meksikas līča piekrastes iedzīvotāja, amerikāņu žurnālista Džona Vathena. Viņš lidmašīnā devās aplūkot naftas noplūdes vietu īsi pēc tam, kad bija nodzēsti lielie ugunsgrēki. Tobrīd vairāk kā 200 kuģi strādāja dienu un nakti (kopā seku novēršanā bija iesaistīti apmēram 7000 jūras transporta līdzekļi un 47 000 cilvēki), lai savāktu izplūdušo naftu. „British Petrolium” izmantotās metodes galvenokārt bija divas. Viena bija – savākt izplūdušo naftu tādos kā „baseinos” un aizdedzināt, tādā veidā „nodedzinot” nost naftu no okeāna virsmas. Līdz ar naftu, protams, sadega it viss, kas tajā brīdī atradās uz ūdens virsmas vai tuvu tai – delfīni, vaļi, jūras bruņurupuči un viss pārējais. Turklāt uguns radītā tveice un dūmi pacēlās vairāku kilometru augstumā, veidojot paši savus laikapstākļus, un nokrišņu – „skābo lietu” – veidā pēc tam nolīstot uz piekrastes fermeru laukiem. Togad piekrastes fermeriem nebija ražas, tā vienkārši nebija ēdama.

Otra pieeja bija atlikušo, nesadegušo naftu apstrādāt ar toksisku vielu COREXIT – vielu, kas lielos daudzumos paliek pāri naftas pārstrādes procesā, kurai nav cita pielietojuma, un kura tika iepirkta no kompānijas, kas – pārsteigums, pārsteigums! – pieder tam pašam „British Petrolium”. COREXIT, nokļūstot saskarsmē ar naftu, to „salīmē” kopā un nogremdē okeāna dzelmē, tādējādi padarot cilvēka acij neredzamu. Lai gan „British Petrolium” un ASV valdība uzstāja, kas viela nav kaitīga (tika lietoti pat tādi epiteti kā „tas nav kaitīgāks par trauku mazgājamo līdzekli”, lai gan – kurš gan gribētu ēst zivis, kas pilnas ar trauku mazgājamo līdzekli, vai dzert ūdeni, kurā ir trauku mazgājamais līdzeklis), tomēr ir pierādīts, ka COREXIT, nokļūstot saskarsmē ar naftu, kļūt vairākas reizes toksiskāks par pašu naftu, atstājot paliekošu ietekmi uz jebko, kas nonāk saskarsmē ar to.

Džons un viņa ģimene vēl joprojām dzīvo Floridā, un ik dienu jūt naftas noplūdes sekas uz savas ādas, līdzīgi kā tūkstošiem citu cilvēku un kopienu, nemaz nerunājot par jūras ekosistēmām. Vietējie iedzīvotāji cieš no ādas slimībām, elpošanas un sirdsdarbības traucējumiem, smagām galvas sāpēm un citām slimībām. Jūras zīdītāji vēl joprojām mirst no neizskaidrojamas izcelsmes augoņiem. Pārtikā lietojamās zivis ir saindētas un nav ēdamas, augsne ir piesārņota, un pludmales daudzās vietās vēl joprojām klātas ar naftas un COREXIT kārtu. Šīs un līdzīgas sekas tiks justas vēl vismaz 50 gadus, bez garantijas, ka tās neturpināsies ilgāk. Protams, „British Petrolium” un ASV valdības oficiālās versijas par notikušo un tā sekām ne tuvu neatspoguļo patiesos kaitējumu apmērus, un vietējie iedzīvotāji un kopienas turpina sīvu cīņu par kompensācijām un zaudējumu atlīdzību.

No naftas brīva Velingtona

Arī „zaļā” un tūristiem tik pievilcīgā Jaunzēlande šobrīd “iet cauri” naftas ieguves izpētes procesam, tikai, atšķirībā no Latvijas, tai ir pievērsta daudz lielāka sabiedrības un mediju uzmanība. Valdība ir izsniegusi izpētes atļaujas naftas ieguves kompānijas „Andarko”, lai tā varētu sākt izpētes urbumus atklātā jūrā netālu no galvaspilsētas Velingtonas. Vieta, kurā paredzētas izpētes, ir dziļāka nekā Meksikas līcis, turklāt tā ir daudz vējaināka un pastāv nepārtraukti zemestrīču draudi, kas nenovēršami novestu pie naftas noplūdes jūrā. Jaunzēlandes premjerministra Džons Kija (John Keys) retorika šajā jautājumā ir vienkārša, līdzīga kā nesen piešķirto atļauju akmeņogļu ieguvei dabas aizsargājamās teritorijās jautājumā – „Ja fosilo enerģiju neiegūsim un nepārdosim mēs, to darīs kāds cits!” Tajā pašā laikā Jaunzēlandes gatavība novērst iespējamo naftas noplūdi izpaužas trijās 4m garās motorlaivās.

Jaunzēlandes valdības attieksmi pret iespējamo nelaimi raksturo arī nesenais gadījums, kad nafta noplūda no kāda kuģa nelielas salas Taurangas piekrastē. Piesārņotā okeāna virsma tika nekavējoties apsmidzināta ar COREXIT, taču Taurangas iedzīvotāji par naftas noplūdi tika brīdināti vēlu, un par COREXIT toksiskumu netika brīdināti vispār. Simtiem brīvprātīgo, ieskaitot ģimenes ar bērniem, strādāja pludmalē, palīdzot cietušajiem putniem un jūras dzīvniekiem, taču tikai pēc vides organizāciju atkārtotiem un uzstājīgiem brīdinājumiem iedzīvotāji sāka apzināties bīstamo vielu potenciālo ietekmi uz viņu veselību un dzīvību. Vides organizācijas bija arī tās, kas piegādāja svaigu dzeramo ūdeni, un sniedza instrukcijas, kā rīkoties tālāk.

Sabiedrības un arī mediju attieksme pret iespējamo naftas ieguvi Jaunzēlandes piekrastē ir neviennozīmga. Vairākas aktīvistu grupas ir uzsākušas plašas informēšanas un iedzīvotāju mobilizēšanas kampaņas, daudzos Velingtonas māju logos var redzēt plakātus „Oil Free Wellington” – tādā veidā vides organizācijas un vietējie iedzīvotāji cer nepieļaut naftas izpētes uzsākšanu Velintonas piekrastē. Jaunzēlandes iedzīvotāju vidū ir atrodami arī fosilo enerģiju ieguves atbalstītāji, kas uzskata, ka fosilo enerģiju ieguve ir būtisks priekšnoteikums ekonomiskās konkurētspējas saglabāšanai. Taču lielākā daļa sabiedrības ir labi informēta gan par klimata pārmaiņu cēloņiem un draudiem, gan par naftas noplūdes bīstamību. Iespējams, tieši sabiedrības pretestība (redzamākie piemēri jau ir bijuši vairākās maoru kopienās Ziemeļos, kur naftas kompānijas atteicās uzsākt aktīvu darbību, raksturojot vietu kā „pārāk naidīga vide darbības uzsākšanai”) panāks videi un klimatam draudzīgu rezultātu.

Retoriski jautājumi nobeigumam

Naftas kompāniju un to atbalstošo valdību galvenie argumenti vienmēr būs finansiālie ieguvumi, energoneatkarība un jaunu darba vietu radīšana. Līdzīgi var attaisnot arī narkobiznesu – arī tas ir ārkārtīgi ienesīgs un var radīt jaunas darba vietas. Taču noteiktu iemeslu dēļ – sabiedrības drošības, veselības, dzīvības aizsardzības dēļ – vairākums valstu pārvaldes šādu uzņēmējdarbības veidu ir atzinušas par kaitīgu un neatbalstāmu. Vai Latvijai būtu jāseko Venecuēlas un Saūda Arābijas piemēriem, kas uzskata, ka var vēl drusku paildzināt un padziļināt pasaules klimata agoniju, piemetot atmosfērā vēl pāris triljonus barelu naftas? Vai tomēr jāraugās to valstu virzienā, kas visiem spēkiem cenšas atbalstīt un veicināt atjaunojamo enerģiju tehnoloģiju attīstību, ieviešanu un izmantošanu? Vai īstermiņa neliela peļņa ir tā vērta, lai riskētu sagandēt mūsu Baltijas jūras piekrasti? Un vai tiešām nafta ir tā, kas bruģēs Latvijas ceļu uz ilgtspējīgāku nākotni?

Autore šobrīd dzīvo un strādā Jaunzēlandē.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!