Foto: ccarlstead

Ekonomisku grūtību laikā cilvēki piever acis arī uz ekstrēmismu, ja vien viņiem tiek piedāvāta alternatīva pastāvošajai kārtībai.

Ir pagājis vairāk nekā pusgads pēc Zviedrijas Riksdāga vēlēšanām, taču Zviedrijas sabiedrība tā arī nav atguvusies no šoka par nacionālradikāļu Sverigedemokrater iekļūšanas parlamentā. Joprojām tiek meklēts izskaidrojums tam, kāpēc ap 300 000 šīs tolerantās un dažādību atbalstošās nācijas pilsoņu nobalsoja par partiju, kuras programma un rīcībpolitika skar tikai ar imigrāciju un cittautībniekiem saistītus jautājumus. “Pret cittautībniekiem naidīga partija Riksdāgā — tas man šķiet nezviedriski,” tā īpašā kampaņas video pirms vēlēšanām teica Zviedrijas sabiedriskās televīzijas žurnālists Mikaels Tūrnvings (Mikael Tornving). Nezviedriski. Taču par šo nezviedriskumu nobalsoja neviens cits kā Tūrnvinga tautieši.

Statistikas dati liecina, ka Sverigedemokrater no politiskās skatuves vismaz tuvākajā laikā nepazudīs. Partijas reitingi pēc vēlēšanām ir tikai uzlabojušies. Ja pagājušā gada rudenī par viņiem nobalsoja 5,7% vēlētāju, tad jau šā gada martā veiktā sabiedriskās domas aptauja rāda, ka tagad atbalsts šai partija sasniegtu 6,4%. Salīdzinājumam — pirms gada par Sverigedemokrater teicās balsot tikai 3,4%, kas ir zem likumā noteiktās četru procentu barjeras. Līkne ir acīmredzami augšupejoša. “Sverigedemokrater ir nostiprinājuši savas pozīcijas. Ja vien partija spēs būt saliedēta, tad nekas neliecina par to, ka tuvākajā laikā viņu reitingi varētu kristies,” tā laikrakstam Dagens Nyheter skaidro sociāldemokrātiskais politologs Ulfs Bjerelds (Ulf Bjereld).

Izolētie valdības stutētāji

Taču reitingi ir viena lieta, bet reāla politiska ietekme un spēja panākt savu priekšlikumu īstenošanu — pavisam kas cits. Tūlīt pēc Riksdāga vēlēšanām gan pozīcijas, gan opozīcijas partijas norobežojās no problemātiskajiem jaunpienācējiem. “Nekādu ietekmi Sverigedemokrater!” tāds bija tradicionālo partiju pēcvēlēšanu paģiru moto. Dzīvē viss gan izrādījās mazdrusciņ sarežģītāk. Labējo partiju alianse — Moderāti, Tautas partija, Kristīgie demokrāti un Centra partija — spēja izveidot tikai mazākuma valdību. Tas nozīmē, ka katrā Riksdāga balsojumā valdībai nākas cerēt uz kādu no opozīcijas partijām. Medijos vairāk ir izcelti tie gadījumi, kad Sverigedemokrater ir pievienojušies pārējām opozīcijas partijām — Sociāldemokrātiem, Zaļajai partijai un Kreisajai partijai — un tādējādi palīdzējuši pieņemt sarkanzaļās opozīcijas priekšlikumus, vai arī izgāzuši labējās valdības priekšlikumus. Premjers Fredriks Reinfelds reiz pat atļāvās nokritizēt sarkanzaļo opozīciju par šādu rīcību — viņaprāt, tādējādi lauzts solījums nesadarboties ar nacionālradikāļiem. Te nu gan jānorāda, ka premjers maldās. Vienādu balsošanu nosaukt par sadarbību ir populisms, turklāt arī valdības partijas nav kautrējušās balsot vienādi ar nacionālradikāļiem. Pirmā pusgada laikā 72% gadījumu Sverigedemokrater ir balsojuši par valdības priekšlikumiem, tā secināts ziņu aģentūras TT pētījumā. Turklāt balsojumos, kuros nacionālradikāļu atbalsts bija izšķirošs, viņi ir kā tādi pazemīgi pakalpiņi stutējuši valdību deviņos gadījumos no desmit. Kā Zviedrijas radio skaidrojis partijas vadītājs Džimijs Okesons (Jimmy Åkesson), tas darīts vispārējās kārtības labā.

Nacionālisti negribot palīdz zaļajiem

Neko daudz vairāk par balsošanu par vai pret citu partiju virzītajos jautājumos Okesonam un kompānijai tā arī nav izdevies paveikt. Ja runājam par konkrētiem likumdošanas priekšlikumiem, tad Sverigedemokrater patiesībā būtu jāsauc par sliņķiem. Pirmā pusgada laikā šādu priekšlikumu no viņu puses ir bijuši veseli 52! Salīdzinājumam — Zaļā partija pēc pirmās iekļūšanas Riksdāgā 1989. gadā divpadsmit mēnešu laikā iesniedz 450 priekšlikumus. Arī, ja runājam par politisko ietekmi ne caur likumdošanu, nacionālradikāļiem nav klājies viegli. Teju uz katra soļa viņus bloķē pārējās partijas. Piemēram, janvārī Riksdāgā notika Sverigedemokrater iniciētas debates par vardarbīgo ekstrēmismu. Taču pārējās partijas bija uzstādījušas savas prasības — netika pieļauts debašu fokuss tikai un vienīgi uz islāmā balstītu terorismu, kā to sākotnēji rosināja nacionālradikāļi. Šīs politiskās blokādes rezultātā Riksdāgā ir pastiprinājusies Zaļās partijas loma. Un tieši šai partijai tagad ir salīdzinoši liela ietekme uz migrācijas un cittautībnieku jautājumiem. Paradoksāli — tieši līdz ar nacionālradikāļu iekļūšanu varas gaiteņos Zviedrijā ir pieaudzis politisks spiediens par labu humānākai bēgļu politikai.

Tajā pašā laika jāatzīst, ka ir notikusi zināma Sverigedemokrater politikas normalizācija. To varbūt nepieņem uzreiz un neīsteno, taču par viņu rosinātajiem jautājumiem tagad runā atklātāk. Zviedrijas medijos arvien biežāk izskan viedoklis, vai tomēr nav laiks sākt runāt par “problēmām ar iebraucējiem”. Un, ja arī sabiedriskie mediji joprojām konsekventi šo partiju sauc par “iebraucējiem naidīgu” (gluži tāpat kā, piemēram, Moderātus — par labēju partiju), tad citviet diskutē par to, vai piemērotāks nebūtu apzīmējums “pret iebraucējiem kritiska partija”. Šis formulējums gan vēl nav pieņemts ikdienas valodā, taču tendence ir skaidra. Uzskati un izteikumi, kas iepriekš zviedru sabiedrībā bija tikpat nepieņemami kā diskusijas par to, kādos gadījumos spīdzināšana ir pieļaujama kā pratināšanas metode, ir kļuvuši par leģitīmu politiskā diskursa sastāvdaļu.

Ar spēcīga vadoņa roku

Kas tad īsti palīdz šiem dīvaiņiem, kuri savas idejas tā arī nespēj realizēt (un tātad nemaz nevar pildīt saviem vēlētājiem solīto), paturēt tik augstus reitingus? Niklass Oreniuss, kurš ir uzrakstījis grāmatu par Sverigedemokrater, uzskata, ka šīs partijas panākumu atslēga ir viņu spēcīgais līderis Džimijs Okesons. Viņš ir prasmīgs debatētājs, kurš arī ļoti labi prot slēpt partijas ekstrēmistisko vēsturi. Tieši tāpēc par nacionālradikāļiem nobalsoja arī tādi cilvēki, kuri ienīst labējos ekstrēmistus.

Taču ekstrēmisms patiesībā nekur nav zudis. Svaigs antirasistiskā žurnāla Expo, ko, starp citu, ir dibinājis pazīstamais rakstnieks un žurnālists Stīgs Lārsons, pētījums atklāj, ka katram piektajam Sverigedemokrater jaunatnes organizācijas biedram ir saites ar radikālo white power kustību. Tā ir šīs partijas jaunā paaudze. Šo cilvēku ekstrēmisms nu nekādi nepieder sensenai pagātnei. Un, lai kā arī partijas vadība necenstos dzēst ekstrēmisma pēdas savā pagātnē, tā īsti tas viņiem neizdodas. Nule kā izdotā grāmatā Inte som andra (Ne tādi kā citi) ir apkopoti visnotaļ “interesanti” gan bijušo, gan esošo partijas biedru izteikumi par gejiem, ebrejiem, sievietēm, musulmaņiem. Un ne tikai. Piemēram, šāda pērle ir nākusi no kāda Landskrūnas pašvaldības deputāta Pēra Vālberga mutes: “Daudzu tūkstošu gadu garumā nēģeri neko citu nav darījuši kā laiskojušies saulē, gremojuši banānus, izvarojuši garāmejošas sievietes, cīnījušies ar citiem nēģeru tēviņiem un apēduši viņus, kā arī spēlējuši bundziņas.” Īsi pirms Riksdāga vēlēšanām Pēru izslēdza no partijas. Un te nu var vaicāt — vai izslēdza tāpēc, ka šādi izteikumi nav pieļaujami pašā partijā, vai arī tāpēc, ka tādus vārdus var nesaprast masu mediji un vēlētāji? Neviļus gribas vilkt paralēles ar dažu labu pašmāju nacionālistu, kurš aizstāvēja “inteliģentu antisemītismu”.

Nacionālradikāļi — krīzes “drošā” kārts

Ekonomisku grūtību laikā cilvēki piever acis arī uz ekstrēmismu, ja vien viņiem tiek piedāvāta alternatīva pastāvošajai kārtībai. Un nav jau nemaz tik svarīgi, cik šī nacionālistiskā, pret cittautībniekiem naidīgā un kultūrkonservatīvā alternatīva ir reālistiska, un vai tā vispār atrisinātu globālās krīzes radītās problēmas. Zemāks sociālās labklājības līmenis un vājākas diskusijas publiskajā telpā — šie faktori liek cilvēkiem vērsties pie radikāliem strāvojumiem. Tā tas ir bijis arī iepriekšējo krīžu laikā. “Deviņdesmito gadu sākumā Zviedrijā izveidojās labēji ekstrēmu teroristu tīkls Vitt ariskt motstånd (Balto āriešu pretspars). Nacionālsociālistu fronte, kura ir dibināta 1994. gada, darbojās vairāk kā partija. Tas, ka šīs kustības izveidojās tieši tad, ir saistīts ar deviņdesmito gadu sākuma ekonomisko un politisko nestabilitāti, ” tā laikrakstam Dagens Nyheter skaidro vēsturnieks Anderšs Bergmans (Anders Bergman). Viņš stāsta, ka ekonomiskā lejupslīde visvairāk skar tieši jauniešus. Tāpēc viņi vēršas pie ekstrēmām kustībām, meklējot drošību un stabilitāti. “Globālā finanšu krīze ir viens no iemesliem, kāpēc Sverigedemokrater gūst lielāku ietekmi. Kad cilvēkiem zūd pamats zem kājām, tas rada labvēlīgu augsni ekstrēmiem politiskajiem uzskatiem. Līdzīgu tendenci mēs varam novērot arī Baltijas valstīs,” norāda vēsturnieks.

Jāatzīst, ka lielās, tradicionālās partijas ne Zviedrijā, ne pie mums nav cīnījušās pret šo tendenci. Drīzāk ir notikusi visa politiskā spektra virzīšanās uz labējo pusi. Kā “izskaidrojums” nacionālradikāļu iekļūšanai Riksdāgā arvien biežāk tiek minēts “fakts”, ka integrācijas politika ir bijusi neveiksmīga. Tādā veidā tiek tikai apstiprināta Džimija Okesona un viņa domubiedru pamattēze. Manuprāt, vienu no precīzākajiem secinājumiem ir izdarījis filozofs Aleksandrs Moturi, kurš žurnālā Arena raksta sekojošus vārdus: “Vissvarīgākais jautājums pašlaik nav tas, vai Sverigedemokrater ir rasisti, fašisti vai “tikai” imigrācijas kritiķi, bet gan — kādas būs viņu multikulturālisma kritikas konsekvences, ieviešot jaunu kultūras un izglītības politiku. […] kā tā ietekmēs nacionālisma detranscendentalizāciju, kas cita starpā nozīmē, ka mēs ļaujam noteikt zviedriskumu tikai caur pilsonību (pasi), nevis caur nekad nesasniedzamu ideju par vēsturisku un kulturālu izcelsmi.” Iespējams, mums Latvijā ir laiks uz pašmāju nacionālradikāļiem paskatīties tieši šādā leņķī.