Raksts

Nacionālo partiju konsolidācija. Kādēļ neesmu sajūsmā?


Datums:
06. augusts, 2009


Autori

Iveta Kažoka


Kopš Saskaņas Centra uzvaras Rīgas Domes vēlēšanās, aizvien biežāk skan runas par "latvisko" partiju konsolidāciju, lai kopā startētu 2010.gada Saeimas vēlēšanās. Pārdomājot šādas apvienošanās iespējamās sekas, es neesmu pārliecināta, ka tā ir laba ideja.

Manuprāt, Latvijas kontekstā nestabila (mainīga) partiju sistēma, kas “ražo” aizvien jaunas partijas, nav jāuztver kā problēma. Teikšu par radikālāk: uzskatu, ka tas ir drīzāk ieguvums nevis zaudējums. Drauds, ka vēlētājs nobalsos par jauniem spēkiem, nereti ir vienīgais motīvs, kas ļauj notikt pārmaiņām “vecajās” partijās, liek tām būt atsaucīgākām un savā darbībā atbildīgākām. Ja nav šī drauda, “vecie spēki” nav gatavi mainīties. Tam ir divi cēloņi:

1) Latvijas partijās darbojas neliels cilvēku skaits, turklāt tās ir finansiāli atkarīgas no salīdzinoši šaura atbalstītāju loka. Tā ir problēma tādēļ, ka apgrūtina partiju biedru un atbalstītāju iespējas mainīt partijas “no iekšienes”.

2) Latvijas partiju tendence veidot savstarpējus karteļus – pēc etniskiem vai speciālo interešu kritērijiem – kas samazina to savstarpējo konkurenci un līdz ar to arī motivāciju pamanīt izmaiņas sabiedrības prasībās un uz tām reaģēt.

Tieši tādēļ jaunu partiju, politiķu parādīšanās pirms kārtējām vēlēšanām, manuprāt, ir faktors, kas ienes drīzāk pozitīvas nevis negatīvas pārmaiņas Latvijas politikā. Ar jaunām partijām politikā ienāk jaunas idejas un attieksmes, turklāt šo jauno partiju parādīšanās (vai pat parādīšanās IESPĒJA) “disciplinē” vecās partijas.

Domājot par konkrētiem konsolidācijas modeļiem, iespējamie riski un problēmas ir nopietnāki. Pieņemot, ka iespējamās konsolidācijas kritērijs būs “latviskums kontrastā krieviskumam” un/vai “jaunā politika iepretim vecā politika”, šobrīd nosaukšu dažus no galvenajiem riskiem (brīvā secībā, ne pēc svarīguma):

(1) Partiju dalījuma princips: latvieši pret krieviem? Katrai konsolidētai partiju apvienībai būtu jāspēj izskaidrot, KĀDĒĻ (reaģējot uz ko) tā konsolidējas. Jaunās ieceres kontekstā tiek piesaukti Saskaņas Centra rezultāti Rīgas Domē. Manuprāt, tā ir ļoti slidena retorika, it sevišķi, ja komplektā tiek runāts par latvisko/nacionālo partiju konsolidāciju. Jo ir ļoti grūti, ja ne neiespējami, šo konsolidāciju izskaidrot tā, lai vēlētāji to neuztvertu kā latviešu mobilizēšanos pret “krievu draudu” ( “mēs” savstarpēji mobilizējamies tādēļ, ka esam “latvieši/latviski”, bet ar “viņiem” nemaz nesākam vest sarunas, jo “viņi” ir “nelatvieši/nelatviski”).

Tas ir ļoti aizskaroši ne tikai tiem vēlētājiem, kas nav latvieši. Manuprāt, SC rezultāti Rīgas Domē parāda, ka ir izveidojusies jau diezgan liela latviešu vēlētāju daļa, kurus šī etniskā retorika tracina un kuri ar nodomu balso tai pretēji, – piemēram, vēlēšanu naktī uz LR1 raidījumu “Krustpunktā” piezvanīja vismaz 4 latvieši, kas apzināti bija nobalsojuši par Saskaņas Centru. Tas nav reprezentatīvi, bet raksturīgi gan.

Es uzskatu, ka ir tikai apsveicami, ka aizvien vairāk pilsoņu aizdomājas par to, kas Latvijas politikā līdz šim bijusi tabu tēma, – proti, KĀDĒĻ koalīcija ar “krievu partijām” ir kaut kas neiedomājams, kamēr koalīcija, teiksim, ar oligarhu sagrābtām partijām (kas koalīcijas veidošanas brīdī maģiski pārvēršas par “citiem labējiem/latviskiem spēkiem”) ir normāla un apsveicama parādība?

Domāju, ka būtu vērts nevis nostiprināt, bet gan mainīt vecos stereotipus, kas taču ir viens no galvenajiem izskaidrojumiem tam, kādēļ “latviskās” partijas iepriekšējās desmitgadēs jutās tik ērti starpvēlēšanu periodos. Vajadzētu beidzot atzīst, ka etniski sašķeltās partijas un elektorāts ir Latvijas nelaime, kuru nevar atrisināt, nošķīrumu vēl vairāk padziļinot.

(2) Reālpolitiskās sekas: lielākā ietekme tiem, kas gatavas sadarboties ar ikvienu politisku spēku. Iedomāsimies, ka Latvijā visas lielās partijas iedalās “latviskajās” un “krieviskajās”. Patiesībā nav nekas jāiedomājas, jo tas ir veids, kā Latvijas partijas bija strukturētas LĪDZ starpetniskās partijas LPP/LC parādīšanās. LPP/LC pirmā ļoti atklāti pauda, ka ir gatava “pārkāpt” iepriekšējo tabu – proti, “latviskai” (vai starpetniskai) partijai sadarboties ar “nelatviešiem” nacionālā līmeņa valdībā. Manuprāt, šādu “trešo” partiju parādīšanās JAU ir būtiski izmainījusi spēku līdzsvaru Latvijas politikā. Par to vairs nevar domāt vecajās kategorijās – kā nepārraujamu “latviešu partiju” karteli, kur manevra iespējas koalīcijas veidošanā ir iedomājamas tikai “latviešu partiju” ietvaros.

Ja paralēli etniskajām partijām darbojas arī tādas partijas, kas ir gatavas sadarboties gan ar latviešiem, gan nelatviešiem, tad šīs “trešās” partijas automātiski ir PAŠAS IETEKMĪGĀKĀS un NOSAKA POLITISKO DIENASKĀRTĪBU(jo tās izvēlas, ar ko veidot un ko neveidot koalīciju – skat. LPP/LC manevra iespējas un no tām izrietošo ietekmi šodienas Rīgas Domē) . Manuprāt, ir liels risks, ka, partijām konsolidējoties etniski, Latvijā par “trešajām partijām” kļūs partijas ar oligarhu dienaskārtību. Iespējams, ka vēlēšanās tās gūs mazu balsu skaitu, taču, ja konsolidētās partijas neiegūs 50% no balsīm (kas ir reāli), tieši mazās “trešās partijas” noteiks nākamo koalīciju sastāvu un dienaskārtību, jo tikai tām būs politiskā manevra iespējas koalīciju veidošanā.

(3) Ekonomiskie jautājumi – joprojām otrajā plānā? Partiju etniskā dalījuma, pēc-neatkarības politiskās retorikas (mākslīgi sapludinātas etniskās un ekonomiskās kategorijas kategorijas: latvisks =labējs; nelatvisks = kreiss = padomisks) un vairāku citu faktoru rezultātā Latvijas partiju spektrs ekonomiskajos jautājumos ir stipri dīvains un Eiropas Savienības dalībvalstij neraksturīgs. Proti, ja citur partijas partijas savstarpēji atšķiras galvenokārt pēc to ekonomiskās programmas, tad Latvijā šis jautājums ir otršķirīgs (jo primārais jautājums: kādā valodā runājošu vēlētāju partija pārstāv? Tikai tad, ja potenciālie sabiedrotie pārstāv “etniski pareizu vēlētāju”, ar viņiem var sākt domāt par kopīgu koalīciju ). Sapludinot “krieviskumu”, “kreisumu” un “padomiskumu” tiek panākts sociāldemokrātisku ideju stigmatizācijas efekts. Līdz ar to idejas, kas citās ES valstīs tiek uzskatītas par sociāldemokrātiskām, Latvijā tiek sauktas par “sociālismu un komunismu”. Šādas domāšanas vienu no rezultātiem jau aprakstīju vienā no iepriekšējiem ierakstiem – neskatoties uz to, ka Latvijā sabiedrības noslāņošanās ir otra lielākā ES un sociālās izmaksas no valsts budžeta salīdzinoši mazas, tas Latvijā pat īsti netiek apspriests kā problēma, jo neviena no potenciāli “koalīciju veidojošajām” partijām to par tādu neuzskata.

Sevišķi raksturīgs ir piemērs ar Sabiedrību citai politikai. Eiropas Savienības kontekstā tā ir centriska partija: (labvēlīga biznesam&valsts pārvaldes “optimizācijai”=darba vietu likvidēšanai, bet ar vēlmi ieviest progresīvo nodokli, kuram būtu ES kontekstā salīdzinoši mērenas likmes). Tas tādēļ, ka ES raksturīgajā partiju spektrā “centrs” atrodas starp ekonomiski konservatīvajiem un sociāldemokrātiem, sociāldemokrātiskās partijas “normalizē” tālāk partiju flangā pa kreisi esošie komunisti vai citi radikālie kreisie, kuru Latvijas politisko partiju spektrā iztrūkst vispār. Latvijas līdzšinējās “varas partijas” visas ir konservatīvas eiropeiskā izpratnē, starp tām ir tikai nelielas nianses. Tādēļ nav brīnums, ka uz to fona SCP izskatās ļoti kreisi, gandrīz radikāli. Etniskais partiju dalījums kā galvenais politiskās izvēles kritērijs ir viens no svarīgākajiem faktoriem, kas ļauj aizplīvurot Latvijas partiju spektra “nestandartumu” (nestandartumu daļēji izskaidro partiju finansēšanas modelis, kas pakļauj gandrīz visas partijas biznesa interesēm, un daļēji Latvijā pieņemtās domāšanas klišejas).

Partijas konsolidēt pēc etniskiem principiem, manuprāt, nozīmētu nobīdīt ekonomiskos un sociālos jautājumos vēl dziļāk otrajā plānā. Es nedomāju, ka Latvijas jau tā ideoloģiski “nobīdītajai”, turklāt ekonomikas lejupslīdes stadijā esošajai sabiedrībai tas būtu sevišķi veselīgi.

(4) Populisma drauds. Ja konsolidācijas kritērijs būs ne tikai “latviskums”, bet arī opozīcija “vecajām partijām”, pārmetot tām vainu pašreizējā krīzē, tad konsolidētajai partijai/apvienībai būtu jānāk klajā ar ļoti pārliecinošu stāstu par to, kas konkrēti bija jādara “vecajām partijām”, lai ekonomiskās krīzes dziļums Latvijā būtiski atšķirtos no šodienas. Kā jau iepriekš rakstīju, to ir ļoti grūti izdarīt, jo “atkritiena” dziļumu, manuprāt, izskaidro drīzāk strukturāli iemesli nevis neveiksmīgi pēdējos gados pieņemti politiski lēmumi vai korupcija. Protams, vainot “vecos” par dzīves līmeņa pazemināšanos var būt veiksmīgs retorikas paņēmiens, taču bez patiešām laba idejiska pamatojuma (ko, iespējams, var atrast), tas būtu negodīgi pret vēlētāju. Jautājums par to, cik labs programmatisks piedāvājums var būt konsolidētajai apvienībai, protams, ir atkarīgs no tā, uz kā pamata notikusi konsolidācija. Sliktākais, kas var notikt, – ja konsolidācijas pamatā ir TIKAI “latviskums”.

(5) Stigmatizācijas drauds. Manuprāt, viens no galvenajiem ieguvumiem no tā, ka JL, PS, SCP šobrīd darbojas atsevišķi, ir tas, ka šīs partijas Latvijas politikā, ja tā var izteikties, “izkliedē un normalizē” demokrātijas un godīgas politikas vērtības. Uzskatu, ka tas ir labi, ka šīs vērtības nes vairāki politiski spēki nevis viens.

Kādēļ? Tādēļ, ka es atceros, kā bija tad, kad no parlamentārajām partijām godīgas politikas vērtības sludināja tikai viena partija, Jaunais Laiks. Citas partijas viegli šīs vērtības marginalizēja, stigmatizējot JL, kā arī pārmetot tiem, kas šo partiju rīcības standartus nosodīja, darbošanos “JL interesēs”. Brīdī, kad līdzīgas vērtības sāk paust VAIRĀKAS KONKURĒJOŠAS partijas, visam politiskajam spektram pret šīm vērtībām vismaz retoriskā līmenī radās lielāka cieņa vai, drīzāk, spiediens tās pārņemt. Tāpat arī samazinājās mērķtiecīgi uzbrukumi konkrētām politiskajām partijām, lai diskreditētu to nestās vērtības (acīmredzot tādēļ, ka “ienaidnieks” bija izkliedēts un 3 partiju nomelnošanas mēģinājumi prasa daudz vairāk enerģijas un izdomas).

Ja “godīgas politikas nesēji” konsolidētos vienā partijā, pastāv liels risks, ka visi negodīgie politiskās cīņas paņēmieni atsāksies ar jaunu sparu – jaunajam politiskajam spēkam tiktu piekarināta aizvainojoša birka, kas marginalizē tā pārstāvētās vērtības, un “vecās partijas” ar lielu entuziasmu un vienotību sāktu to dauzīt tāpat, kā savulaik tika dauzīts Jaunais Laiks.

Turklāt no vēlētāja skatpunkta vienmēr ir labāk, ja gadījumā, kad parādās melns traips kādas partijas līdera reputācijā, ir iespēja nobalsot par partiju, kas aizstāv līdzīgas vērtības. Ja līdzīgi domājošās partijas uz vēlēšanām dodas vienkopus, tad atkāpšanās ceļa nav: ja traips kritīs, tad uz visiem.

Riskantas var būt pat šķietami “nianses” – manuprāt, jābūt ģēnijam, lai no Latvijas partijām izveidotu apvienoto komandu, kas būtu rīcībspējīga arī pēc vēlēšanām. Risks ir skaidrs un jau iepriekš pieredzēts: daudz personības => iekšējie kašķi => partijas darbības paralīze. Jaunā Laika 2006.gada Saeimas vēlēšanu pieredze ļoti skaidri parāda, kas var notikt, ja vienā partijā ir pārāk daudz ambiciozu politiķu. Latvijas politikā nav daudz tikpat skumju skatu kā Jaunā Laika darbs opozīcijā pirmajos 9.Saeimas mēnešos – tā bija nevarīga, kusla, iekšēju pretrunu saraustīta partija. Kad no JL atšķēlās tagadējās PS biedri, es uzskatīju, ka pārmaiņas ir par labu abiem, – un, manuprāt, turpmākais šo partiju liktenis to ir apliecinājis. Mēdz būt apstākļi, kad divas partijas atsevišķi funkcionē daudz labāk nekā viena apvienota. Manuprāt, visiem konsolidētajiem projektiem šis ir vērā ņemams risks: IT SEVIŠĶI tad, ja partiju apvienības vienosies uz neskaidras platformas pamata (vai, ja viņus vienos tikai piederība “latviskumam”).

Tas nenozīmē, ka es esmu principiāli pret partiju konsolidāciju. Ja partijām patiešām ir daudz kopīga un ir risks, startējot atsevišķi, nepārvarēt 5% barjeru, tad tām vajadzētu meklēt konsolidācijas iespējas. Bet būtu daudz labāk, ja konsolidācija notiktu nevis pēc etniskiem, bet gan, teiksim, līdzīgas ekonomiskās programmas kritērijiem, turklāt tā, lai godīgas politikas idejas pārstāvju Latvijas politikā vienmēr būtu vairāk nekā viens.

_ _ _ _ _ _ _ _ __ _ _ _ __ _ _ __ _ _ _ _ __ _ _ _ __ _ _ __ _ _ __ _ _ _ _ __ _
Šīs tēmas kontekstā ir vēl kāda plašāka problēma, kuru šobrīd gan nevēlos izvērst: manuprāt, Latvijas politiskā un intelektuālā elite īsti nespēj novērtēt izmaiņas cilvēku domāšanā, ko ir ienesis 21.gadsimts. Iespējams tādēļ vismaz retoriskā līmenī atdzimst 30.gadu (krīzes laika) uzvedības štampi: šobrīd daudz vairāk nekā, teiksim, pirms 2 gadiem var dzirdēt gan autoritāru, gan “tautisku” retoriku, acīmredzot domājot, ka tie krīzes laikā izsauks līdzīgu reakciju. Manuprāt, netiek īsti novērtēts tas, ka mūsdienu cilvēkam ir daudz plašāks redzesloks nekā 20.gadsimta sākuma cilvēkam- atšķirīgas ir gan vērtības, gan pieredze (piemēram, cilvēki bijuši ārzemēs, tur strādājuši, ikdienā izmanto Internetu u.tml.)

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!