Referāta tēzes Latvijas Universitātes aģentūras „Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūts” organizētajā zinātniskajā konferencē „Nacionālo minoritāšu loma Latvijas vēsturē” 2006. gada 30. maijā.
1. Nacionālo minoritāšu vēsture stāsta un liecina par valstu mazākumtautību izveidošanos, to rašanās cēloņiem un turpmākās attīstības nosacījumiem, notikumiem un tendencēm, kas nodrošināja minoritāšu saglabāšanos vai veicināja izzušanu un bojāeju.
Eiropas Savienībā uzskata, ka katrai nacionālai minoritātei ir liela kultūras bagātība, kas vairo un stiprina Eiropas civilizācijas kultūru. Tādēļ minoritātes identitātes aizsardzība ir visu Eiropas valstu un tautu interesēs.
2. Veidojas Eiropas Savienības kopējā historiogrāfija, kurā ļoti liela nozīme ir nacionālo minoritāšu vēstures kopskatījumam, atspoguļojot to vietu un lomu Eiropas kultūras, politikas un tiesību vēsturē.
Šīs vēstures kopsavilkumā redzama:
A. Autohtono pirmtautu vēsture, kas bieži sākusies pirms valsts titulitāro nāciju un tautību vēstures un kas turpinās paralēli tām, vai saglabājās kā valsts nacionālās vēstures sastāvdaļa.
B. Valstu reģionālo minoritāšu vēsture, kura būtiski ietekmējusi reģionu, vai pat devusi tā pagātnei galveno saturu.
C. Ienācēju minoritāšu vēsture, to tapšana un pārvēršanās par valsts iedzīvotāju konstantu sastāvdaļu, kas vairāk vai mazāk integrējusies nacionālā sabiedrībā.
D. Tā saucamo “jauno minoritāšu” vēsture, kura sākusies pēc Otrā pasaules kara un guvusi plašu mērogu pēc komunistiskās totalitārās sistēmas sabrukuma.
Minoritāšu vēstures jomā nav imigrantu vēsture. Historiogrāfijā paplašinās imigrācijas vēstures atspoguļošana. Analizē imigrācijas sekas valstu dzīvē.
3. Eiropas Savienības valstu vēsturē vislielāko pienesumu devusi minoritāšu kultūra un tradīcijas. Tā ietekmējusi arī nacionālās kultūras. Izcilos māksliniekus, zinātniekus un reliģiskos darbiniekus, kuri cēlušies no minoritāšu vides, uzskata par valsts kopnācijas talantiem. Nozīmes uzskaitē otrajā vietā būs minoritāšu attiecības ar valsti, pieredze, kas gūta no divpusējās saskares.
Etnisko attiecību vēsturē liels īpatsvars ir minoritātēm piederīgo cilvēku attiecībām ar valstu iedzīvotāju vairākumu un ar citām mazākumtautību grupām.
Liela vieta Eiropas kopmērogā bija un paliek minoritāšu un viņu etnisko tēvzemju savstarpējo sakaru vēsturei.
4. Viss minoritāšu vēstures kopskatījums liecina gan par valstu iekšējās nacionālās mijsadarbības panākumiem, gan par konfrontācijām un traģiskiem konfliktiem, kuri kļuvuši par ieganstu daudzu karu un lokālu bruņotu sadursmju izcelsmei. Arī pasaules kariem. Nožēlojami, ka Eiropas valstīs izdotā zinātniskā literatūrā minoritāšu vēsture vairāk skatīta pretrunu nekā sadarbības kontekstā.
Totalitārais un posttotalitārais vēstures interpretējums minoritāšu tēmu agrāk un šodien izmanto, kā “argumentu glabātuvi” cīņai pret demokrātiju un toleranci starp tautām. To bieži patērē arī Eiropas Savienības noliedzēji.
5. Eiropas Savienības valstīs visvairāk pētīta un publiskota ebreju un vācu minoritāšu vēsture dažādās zemēs. Īpaši rezultatīvi bijuši Vācijas un Austrijas pētnieki, pēdējos gados daudz devuši arī pētījumi Polijā. Taču tie visi galvenokārt stāsta par izzudušām minoritātēm, šī vēstures izziņa jāsaglabā kā pagātnes vērtība arī kā brīdinājums pret etnokrātiju un separātismu.
Izraēlas vēsturnieki plaši izgaismojuši ebreju minoritāšu vēsturi daudzās Eiropas zemēs, arī to ieguldījumu savu mītnes zemju vēsturē: ekonomikas attīstīšanā, medicīnā, zinātnē, mākslā, arhitektūrā.
6. Austrumeiropā ļoti nozīmīga ir ungāru minoritāšu vēsture Transilvānijā, Vojvodinā, Dienvidslovākijā. Tai ir stabila konstruktīva nozīme Rumānijas, Serbijas un Slovākijas vēsturē.
Eiropas Savienībā Latvija ir daudzu svarīgu minoritāšu vēstures pētījumu iniciatore. Vairāk nekā citur esam sagatavojuši un izdevuši populāras zinātniskas grāmatas par savas valsts lielākajām minoritātēm, tostarp mācību līdzekļus skolām par minoritāšu vēsturi Latvijā un visā Eiropā.
Mūsdienu historiogrāfija pierāda, ka etniskās minoritātes nav svešķermenis valstu nacionālā struktūrā. Bet tās var kļūt par neintegrējamu kopumu, ja nonāk destruktīvu spēku ietekmē un ja vairākuma vara tās nemitīgi diskriminē, izslēdz no vienlīdzīgu iespēju sabiedrības.