Foto: © AFI
Nacionālais attīstības plāns noteiks nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, tāpēc sabiedrības līdzdalība tā izstrādē bija jāuzskata par prioritāti, taču komentāriem tika atvēlēta tikai nedēļa un tie drīkstēja būt vienīgi redakcionāli!
Vairāk kā gadu ilgušais nacionālā attīstības plāna (NAP) izstrādes process ir noslēdzies, un valdība projektu ir apstiprinājusi. NAP Latvijā noteiks vidējā termiņa valsts attīstības prioritātes un to īstenošanai atvēlēto finansējumu, diemžēl plašākas sabiedrības un nevalstisko organizāciju iesaistīšana šī dokumenta apspriešanā un prioritāšu izvērtēšanā izpalika.
Stratēģisks plāns
NAP ir stratēģisks dokuments, kas noteiks publisko investīciju sadali Latvijā periodā no 2002. līdz 2006.gadam, gan nosakot ES pirmsiestāšanās fondu izlietojuma prioritātes, gan pārējo valsts investīciju sadali pēc līdzīgas shēmas kā tas ir ES valstīs. Šāda dokumenta izstrāde ir Eiropas Komisijas prasība, lai gan arī Latvija, šķiet, beidzot ir apzinājusies stratēģiska plāna nepieciešamību, ko nevarētu ietekmēt ne politisko partiju ķīviņi, ne atsevišķu valsts amatpersonu ekonomiskās intereses.
Jāpiebilst, ka jau 1999.g. bija mēģinājums lielā steigā izstrādāt NAP, taču tam trūka stratēģiskas pieejas – un acīmredzot jau pamatota bija Eiropas Komisijas kritika šo NAP versiju nodēvējot par “iepirkšanās sarakstu” nevis stratēģisku dokumentu, uz kura būtu jābalsta valsts attīstība.
Izstrādes gaita
Par bāzi plāna rīcības un tai skaitā finansiālās daļas sagatavošanai ņemts NAP Stratēģiskais memorands, ko Ministru Kabinets (MK) apstiprināja 2001.g. februārī. Plāna sagatavošanas procesu koordinēja un vadīja ar MK rīkojumu izveidotā Vadības grupa, kuras kompetencē bija pārraudzīt tā sagatavošanu, apstiprināt plāna sagatavošanas metodoloģiju, noteikt atbildības sadalījumu starp institūcijām.
Valsts institūcijas tad arī iesniedza projektu pieteikumus, priekšlikumus un pauda kritiku, un NAP izstrādes termiņi tika atbīdīti tālāk. Tomēr nevalstisko organizāciju un sabiedrības līdzdalību NAP izstrādē atbildīgās institūcijas neuzskatīja par būtisku un nepieciešamu dokumenta objektivitātes un kvalitātes nodrošināšanai.
Sabiedrības līdzdalība – neiespējama?
Plašākas sabiedrības līdzdalība lēmumu veidošanas procesos, pirmkārt, ir demokrātijas izpausme un Latvijas gadījumā solis ceļā uz pilsonisku sabiedrību; otrkārt, tā ir iespēja nodrošināt procesa caurspīdīgumu un lēmumu kvalitāti.
Šeit jāpiezīmē, ka sabiedrības iesaistīšana nenozīmē tikai tās pasīvu informēšanu par faktu, ka dokuments beidzot ir izstrādāts un drīzumā tiks izskatīts valdībā. Diemžēl tieši šāda izpratne par demokrātiju, šķiet, ir gan NAP vadības grupai, gan tās vadītājam R.Zīlem, jo fakts, ka NAP ir izsūtīts ap 120 partneriem sabiedrībā ticis uzsvērts vairākkārt – gan masu medijiem, gan Eiropas Komisijas pārstāvjiem, gan organizācijām, kad tās uzdrošinājās norādīt uz nepietiekamo sabiedrības iesaisti.
Informācijas sniegšana ir uzskatāma par pirmo soli, taču būtu jāsniedz reāla iespēja ietekmēt gan NAP saturu, gan tā izstrādes procesu. Sabiedrisko konsultāciju vai diskusiju organizēšana neprasa lielus finansu resursus, nepieciešama tikai atbildīgo amatpersonu uzņēmība. Diemžēl viss ir gājis pa ierasto ceļu – jo mazāk informācijas un atklātības, jo mazāk problēmu.
Bez atsaucības palikuši vairāku nevalstisko organizāciju, kas pārstāv visai plašas interešu grupas – Vides aizsardzības kluba, Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes u.c. – aicinājumi pārstrādāt atsevišķas NAP sadaļas un pagarināt komentāru iesniegšanas termiņu. Pirms NAP nosūtīšanas valdībai komentāriem tika atvēlēta tikai apmēram nedēļa, tomēr tie drīkstēja būt tikai redakcionāli (nevis pēc būtības!), tātad NAP komentēšanai vairs nebija praktiskas nozīmes.
Tā ir pietiekami skaidra norāde, ka ne sabiedrības interešu aizstāvības organizācijas, ne plašāka sabiedrība kopumā diemžēl netiek uzskatītas par ieinteresētajiem partneriem. Šeit vēlreiz gribētos uzsvērt, ka NAP noteiks nodokļu maksātāju naudas izlietojumu, un procesa atvērtība un plašākas sabiedrības līdzdalība bija jāuzskata par prioritārām. Un nevietā ir argumenti par striktajiem termiņiem, Eiropas Komisijas prasībām, dokumenta sarežģītību un sabiedrības neieinteresētību – šāda attieksme no valsts institūciju puses un vispārējās politikas nostādnes liek domāt, ka Latvijā amatpersonas nevēlas vai nav gatavas iesaistīt sabiedriskās organizācijas stratēģisku plānu apspriešanā.