Raksts

Nacionālkomunisms-2


Datums:
06. marts, 2007


Autori

Sergejs Kruks


Foto: E.Rudzītis © AFI

Latvijas politiķi ir drosmīgi retorikā tikai tad, kad svaru kausos nav nekā noderīga. Kad situācija draud ar vietas zaudēšanu hierarhijā, tad retorikas vairs nav — ir tikai taustāmas intereses.

Rudenī un ziemā daudz laika esmu pavadījis arhīvos, strādājot ar piecdesmito gadu LPSR valdības un LKP materiāliem. Biju pārstrādājies tiktāl, ka zaudēju laika izjūtu. Vakaros skatoties Panorāmu, šķita, ka nupat par to biju lasījis LKP CK biroja protokolā. Sistēmu teorijai ir vienalga, kā saucas iekārta — demokrātiskā vai komunistiskā, nozīme ir komunikācijai starp apakšsistēmām. Komunikācijas kultūrā arī saskatu Latvijas politisko režīmu pārmantojamību un jaunlaicēnu līdzības ar nacionālkomunistiem.

Mirkļa konjunktūra

Nacionālkomunistiem kādu laiku bija pat vairākums balsu svarīgākajā politiskajā institūcijā — LKP CK birojā, bet viņi neprata to realizēt. Latviešiem pietrūka lietuviešu viltības un diplomātijas, kas garantētu vajadzīgās draugu būšanas Maskavā. Latvieši neprata pārinterpretēt PSKP pretrunīgos paziņojumus savā labā. Pēc L.Berijas aresta PSKP CK 1953. gada jūlija plēnumā Lietuvas kompartijas līderis A.Snečkus izmantoja izdevību norakstīt lietuviešu nacionālismu uz Berijas izdomājumiem. Runājot par “nacionālistiskās pagrīdes briesmām” un “katoļu baznīcas milzīgo lomu” Berija esot mēģinājis diskreditēt Lietuvas vadību un iedzīt ķīli padomju tautu draudzībā.

Nacionālkomunistu līderim E. Berklavam pietrūka takta, sazinoties ar vietējiem krieviem, tāpēc veidojās priekšstats, ka latvieši nacionālismā pārspēj lietuviešus un igauņus. Ņ.Hruščovs savukārt 1959. gada 1. jūlijā PSKP CK Prezidijas sēdē aizrādīja: „Snečkum lietas neiet labāk. Un arī Igaunijā nav labāk, nekā Latvijā. Tāpēc jābūt paškritiskam. Tur nav nekādas traģēdijas”[1].

Berklavs nemeklēja alianses ar vietējiem krieviem, nekooptēja viņus savā pārvaldes struktūrā. Godkārīgs karjerists, ietiepīgs, rupjš ar cilvēkiem — tādi ir laikabiedru dotie Berklava raksturojumi. Un tauta runāja, ka viņš esot vienīgais cilvēks, kurš spēj. Klasisks Lāčplēša politikas variants. Apkārtne rada pārcilvēka mītu, sagaidot, ka viņš viens pats visu izdarīs. Savukārt pats pārcilvēks jūtas pārāk drošs un neaizskarams, lai rēķinātos ar citiem, meklētu sabiedrotos. Tas ir pirmais secinājums par latviešu politisko kultūru.

Ap spēcīgu harizmātisku personību pulcējas citi. Vieni ideālu vadīti ir gatavi īstenot principiālās pārmaiņas, citi pieslejas tam, kam ir vara. Taču līdera autoritārisms racionāliem līdzgaitniekiem traucē ieviest programmu dzīvē, jo neveidojas simetriskas partnerattiecības, atbildība un tiesības netiek deleģētas, bet reizēm padotie paši to nevēlas, jo viņu vidū ir daudz konjunktūristu. Konstrukcijai nedaudz ieplaisājot, tā tūlīt sabrūk, jo sabiedroto uzvedību vadīja tikai mirkļa konjunktūra — iekļūt un palikt nomenklatūrā. Bet pārliecinātie līdzgaitnieki ir smagi vīlušies līdera darba stilā.

Sabiedrotie pameta Berklavu tūlīt pēc tam, kad Rīgas lidostā viņam neganti uzbruka Ņ.Hruščovs. Cīņas redaktors Pizāns LKP CK biroja sēdē 1959. gada 20. jūnijā histēriski lūdza Berklāvu atzīt visas kļūdas, jo cīņa jau esot zaudēta[2]. Nebija gan. 1. jūlijā PSKP CK Prezidijs apsprieda N.Muhitdinova informāciju par inspekciju Latvijā. Latvijas kompartijas pirmais sekretārs J.Kalnbērziņš uzreiz visam piekrita, atzina savu vainu un katram gadījumam atgādināja par saviem pagātnes nopelniem.

Ņ.Hruščova taktika bija pavisam cita. Viņš izteicās, ka uzbrukums latviešiem lidostā bija pārsteidzīgs, pārlieku impulsīvs. „Domāju, ka latvieši paši tiks galā ar šo situāciju un izlabos to.” Hruščovs bija pret Latvijas vadības nomaiņu — lai tie cilvēki, kas pielaiduši kļūdas, paši tās izlabo. Viņš bija pret to, lai cilātu latviešu nacionālisma jautājumu, jo, starp citu, Rietumiem tas dos iespēju sacelt propagandistisku troksni. Jauno (nacionāl)komunistu paaudzes perspektīva neizskatījas tik briesmīgi šajā sēdē. Tieciet galā paši — tāds bija Ņ.Hruščova novēlējums. Tikai vairs nebija, kam. Struktūra, draugi, sabiedrotie un stratēģija bija tikai A.Pelšem.

Tātad, otra politiskās kultūras iezīme — grupas saliedētību balsta klientūras attiecības, nevis kopīgās vērtības, idejas un programmas.

Tiklīdz harizmātiskais līderis nespēj garantēt vietu nomenklatūrā, līdzgaitnieki pamet viņu, pieslejoties pat pretējam spēkam. Harizmātiķa vietu ieņem birokrātiskais tips —pēlēcīgs cilvēks, kurš labi pārzina nomenklatūras aparāta uzbūvi un darbības principus. Mūsdienu valodā runājot, „komandas cilvēks”. Būt komandā nozīmē īstajā laikā nosvārstīties kopā ar ģenerālo līniju. Komandas vadītāja vadības princips: draudu situācijas tēlošana.

Tātad, Ņ.Hruščovs iebilda runām par latviešu nacionālismu un simpatizēja E.Berklavam. Savukārt A.Pelše savā spēlē pret nacionālkomunistiem bija licis tieši uz nacionālismu. Sešdesmito gadu sākumā viņam izdevās pastiprināt antilatvisko diskursu. Negatīvās sociālās parādības tika interpretētas kā nacionālistu izlēcieni. LKP CK biroja dienaskārtībā visai bieži iekļuva jautājums par ugunsgrēkiem kolhozos. Pāris reižu tika piekauti vietējie partorgi. Šad tad atrada pa kādai lapiņai ar antikomunistiskiem uzsaukumiem. Pelšes ziņojums Maskavai — uzdarbojas amnestētie kulaki un ulmaņlaika inteliģence, tā ir nacionālistu sazvērestība.

Bez principiem

Trešā iezīme — politisko pozīciju stiprināšanai tiek izmantoti draudi, nevis racionālā argumentācija. Šī iezīme savukāt ved atpakaļ pie pirmās — tā ir neprasme skaidri formulēt sev un citiem mērķi, izvēlēties saskanīgus taktiskās un stratēģiskās rīcības soļus, skaidri paust savas vērtības, kuru dēļ tas viss tiek darīts un kuru ietvarā indivīdam, kas atbalsta programmu, ir iespējams brīvi izvēlēties rīcības paveidu. Ja tādu nav, tad līdzgaitniekiem nav publiski jāizsaka skaidrs atbalsts savas organizācijas principiem. Tas nozīmē, ka brīdī, kad organizācija pārdzīvo krīzi, bez sirds pārmetumiem rākinveidīgi[3] var mainīt virzienu, pametot domubiedrus. Tas, ka nav koncepciju un definētie principi tiek piekopti nekonsekventi, apgrūtina jaunu atbalstītāju un līdzgaitnieku rekrutāciju. Turklāt koncepciju nemanāmi var modificēt, pat paklusām atmetot kādreiz pieminētās principiālās nostādnes.

Kad runa ir par vērtībām, pašu izvirzītajiem principiem, tad latviešu politiskā kultūra var piedāvāt tikai sprintu. Berklavs un Repše pamatīgi satricināja pīļu dīķi. Tālākam pietrūka enerģijas un, piedodiet par skaļajiem vārdiem, vēsturiskās atbildības. Politiķi ir drosmīgi retorikā tad, kad svaru kausos nav nekā noderīga. Kad situācija draud ar vietas zaudēšanu hierarhijā, tad retorikas vairs nav — ir tikai taustāmas intereses. Uz latviešu politiķiem var attiecināt Volanda sakramentālo frāzi: nekad neko neprasiet, paši piedāvās un iedos. Kaismīgi strīdējās ar Kreiviju par Abreni/Pitalovu, sak, līgums ir viņiem vajadzīgs nevis mums, bet tad paši atnesa un atdeva. Gan jau būs vēl jauni vēsturnieki, kuri atradīs Kangaru, uz kuru novelt atbildību.

Par Jauno laiku nerakstīšu. Paši aizvietojiet uzvārdus un jēdzienus no šodienas laikrakstiem: Repše, Rākins, robežlīgums ar Krieviju, tīklveida struktūras, Štābs, Kalvītis…

______________________________

[1] Президиум ЦК КПСС 1954-1964. Том 1. Черновые протокольные записи заседаний. Стенограммы. Москва: РОССПЭН, 2003.

[2] Prigge, W. (2004) „The Latvian Purges of 1959: A Revision Study”, Journal of Baltic Studies 35(3): 211-230.

[3] Runa nav par vēzi, bet gan par Rīgas domes deputātu Imantu Rākinu, kurš savlaicīgi pametis jau trīs lielas sabrūkošas partijas.

Creative commons licence ļauj rakstu pārpublicēt bez maksas, atsaucoties uz autoru un portālu providus.lv, taču publikāciju nedrīkst labot vai papildināt. Aicinām atbalstīt providus.lv ar ziedojumu!