Foto: A. Jansons © AFI
Atsevišķas diskusijas vērta būtu tēma, vai Latvijai jau 1990.gadā bija jāuzņemas saistības, pievienojoties daudziem starptautiskiem cilvēktiesību dokumentiem, bet šis raksts ir par patlaban spēkā esošu Latvijas pienākumu iesniegt regulārus nacionālos ziņojumus par saistību izpildi.
1990.gada 4.maijā, pievienojoties daudziem starptautisko tiesību dokumentiem cilvēktiesību jomā, Latvija ne tikai apņēmās garantēt saviem iedzīvotājiem šajos dokumentos definētās tiesības, bet arī sniegt ANO regulāras un detalizētas atskaites – nacionālos ziņojumus – par to, kādi likumi pieņemti, lai minētās tiesības nodrošinātu un kāda ir šo likumu piemērošanas prakse. Atsevišķas diskusijas vērta varētu būt tēma, vai Latvijai jau 1990.gadā bija jāuzņemas saistības, tai skaitā pienākumu iesniegt ziņojumus, kuru izpilde prasa darbu, naudu un pacietību. Varētu vērtēt, vai pastāvēja citas alternatīvas, kā kļūt par ANO un EDSO dalībvalsti, tādējādi atjaunojot Latviju pasaules politiskajā kartē, un kā pierādīt, ka Latvija atzīst demokrātiskas vērtības un ir gatava tās ievērot, taču šis raksts ir par šobrīd spēkā esošu Latvijas pienākumu iesniegt regulārus nacionālos ziņojumus.
Katra valsts var izvēlēties sev piemērotāko veidu nacionālo ziņojumu sagatavošanai. Latvijas izvēlētais ceļš bija Ministru kabineta rīkojumi par sešu starpministriju darba grupu izveidošanu sešu dažādu ziņojumu izstrādei. Šo darba grupu uzdevums bija sagatavot ziņojumu projektus atbilstoši ANO izstrādātām vadlīnijām, t.i., aprakstīt ne tikai tiesību aktu tekstus, bet arī to piemērošanu, pastāvošās grūtības un to, kas paveikts šo grūtību pārvarēšanā. Lai arī ANO vadlīnijās pietiekami detalizēti uzskaitīts, kāda informācija iekļaujama ziņojumā, katras valsts ziņā paliek izvēlēties informācijas pasniegšanas veidu – pašslavinošu, pašiznīcinošu vai realitātes un vēlamā salīdzinošu.
Starpministriju darba grupu vēlme bija sagatavot pēc iespējas objektīvākus un pastāvošo situāciju vispusīgi atspoguļojošus ziņojumus, neslēpjot problēmas un nežēlojoties par pilnīgu nespēju tās atrisināt. Lai šo mērķi sasniegtu, darba grupās sagatavotie ziņojumi tika piedāvāti neatkarīgām valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām komentāru sniegšanai. Mēģinot rast optimālo mehānismu, tika izmēģināti vairāki risinājumi. Valsts cilvēktiesību birojs un Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts tika individuāli lūgti sniegt savu viedokli par sagatavotajiem projektiem, ziņojumu projekti tika ievietoti Nevalstisko organizāciju centra mājas lapā, tādējādi lapas lietotāji varēja netraucēti iepazīties ar projekta tekstu un sniegt savus komentārus, visbeidzot, ziņojumu projekti ir pieejami arī portālā politika.lv.
Nav šaubu – saņemtie komentāri būtiski uzlabojuši darba grupu sagatavotos ziņojumus, padarot tos vispusīgākus, objektīvākus, paškritiskākus. Nākamo ziņojumu sagatavošanā šī sadarbība ir jāturpina, jo nākamajos ziņojumos būs jāsniedz informācija arī par to, kas paveikts iepriekšējos ziņojumos konstatēto nepilnību novēršanai un problēmu atrisināšanai.
Visbeidzot jāatzīmē, ka, iesniedzot ANO visus sešus ziņojumus, Latvija “dzēsīs savu parādu” – vairāki ziņojumi bija jāiesniedz jau 1998.-1999.gadā. Pēc ziņojumu iesniegšanas atliek gaidīt, kad ANO atbildīgās komitejas nozīmēs šo ziņojumu izskatīšanu, un uzklausīt ANO viedokli par situāciju Latvijā cilvēktiesību aizsardzības jomā.