Foto: Global Citizen
Apkopojot pirmos TV digitalizācijas rezultātus, redzams, ka zaudētāju sarakstā ir nacionālie kanāli un skatītāji, kam ir maza izvēle un papildus maksājumi.
TV3 un LNT lēmumi atstāt virszemes televīzijas bezmaksas apraidi nav tikai stress par naudu. Tas ir jautājums par Latvijā un latviešu valodā pieejamo saturu, par nacionālo informācijas telpu, kurā valstij piederoši uzņēmumi jau ieguldījuši ievērojamus līdzekļus.
Maksas vai bezmaksas digitālās TV jautājumu nevar atrisināt individuāli TV skatītāji, to nevar atšķetināt komerctelevīziju vadība. Atbildība par auditorijas interesēm attiecas uz valsti, ko virszemes TV digitalizācijas jautājumā un apstākļu radīšanā nacionālās apraides kanāliem pārstāv Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP), Satiksmes ministrija (SM) un Latvijas valsts nacionālais radio un televīzijas centrs (LVRTC).
Ieguvēji un zaudētāji
Lai gan visā Latvijas teritorijā pāreja uz digitālās televīzijas apraidi notikusi tikai pirms gada, šī rudens aktuālās problēmas bija zināmas jau pirms ieviešanas[1].
TV3 paziņojums, kas nāca vienu dienu pēc LNT paziņojuma prasīt naudu par savu programmu pārraidīšanu[2], pašlaik vēl tiek uztverts galvenokārt kā kārtējais pierādījums komerciālo mediju alkatībai. Tā nav visa patiesība. Pirms neilga laika, kāda pētījuma vajadzībām risinot sarunas ar komerciālo mediju vadītājiem, pārliecinājos, ka, cīnoties ar ekonomiskās recesijas laika zaudējumiem, komerciālie TV kanāli nevis nevēlas, bet vairs nespēj pastāvēt valsts noteiktajos apstākļos. Virszemes apraides izmaksas, salīdzinot ar iegūto auditoriju, ir pārāk augstas. Salīdzinot nacionālās apraides kanālu pastāvēšanas situāciju un pārrobežu kanālu darbības apstākļus, atšķirība ir milzīga. Nacionālās apraides kanāli maksā vairāk nekā 650 000 latu par iespēju atrasties bezmaksas paketē, bet pārrobežu elektroniskie plašaziņas līdzekļi nemaksā neko, tieši otrādi — tie vēl saņem naudu no to programmas izplatītājiem. Šo situāciju nosaka jaunais Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums (EPLL).
Bezmaksas virszemes digitālās televīzijas apraides skatītāju loks ir šaurs. Lielākā daļa TV skatītāju maksā par kabeļtelevīzijas, interaktīvās televīzijas vai satelīttelevīzijas pakalpojumiem. Tikko publicētajos paziņojumos TV3 minējis, ka bezmaksas apraide attiecas uz 10% mājsaimniecību. Personiskā sarunā Raidorganizāciju asociācijas izpilddirektore Gunta Līdaka minēja līdzīgu skaitli — 9%, bet Lattelecom savā māja lapā atzīst, ka šo apraides veidu izmanto 15% mājsaimniecību[3]. Savukārt TNS šonedēļ paziņoja, ka tomēr mazāk — 8,4% mājsaimniecību.[4] Tas ir ļoti maz jebkurā gadījumā, tomēr ietver digitalizācijas būtību — iespēju visiem neatkarīgi no materiālā stāvokļa vai citām pazīmēm saņemt mūsdienu tehnoloģijām atbilstošu TV signālu un ar tā palīdzību piegādātu informāciju. Tas ir galvenais arguments, kāpēc valstis piedalās digitalizācijas projektos. Tāpēc vēlreiz jāatgādina arī par apkaunojoši nelielo bezmaksas kanālu skaitu, kāds pieejams Latvijas iedzīvotājiem pēc ātrā un katrai ģimenei padārgā TV digitalizācijas procesa. Igaunijā ir 7 bezmaksas kanāli, Lietuvā — 11. Mums digitalizācija izmaksāja trīs reizes dārgāk nekā kaimiņiem[5], bet pastāv reāls risks palikt ar diviem sabiedriskās TV kanāliem bezmaksas virszemes apraidē, jo LTV iespējas maksāt par apraidi nodrošina valsts budžeta dotācija.
Situāciju papildina arī dati par auditorijas skatīšanās paradumiem. Pēc ciparu TV ieviešanas pieauga pārrobežu kanālu skatīšanās laika daļa, bet visvairāk tā augusi tieši Krievijas televīziju kanāliem. Jaunākie TNS dati par TV skatīšanās laika daļu šā gada septembrī rāda, ka bezmaksas kanāli pašlaik piesaista 40,6% no visas auditorijas, bet Krievijā veidoto pārrobežu kanāliem[6] pieder 25,1% no Latvijas TV skatītāju auditorijas[7]. Pirms diviem gadiem, 2009.gada septembrī šī attiecība bija sekojoša: pašreizējiem „bezmaksas pakas” kanāliem – 45,8%, Krievijas pārrobežu kanāliem – 18,2% auditorijas.[8]
Tomēr nav tik vienkārši. Virszemes apraides maksu sedz mediju uzņēmumi, kam tā ir daļa no izdevumiem. Cita izdevumu daļa tiek ieguldīta satura ražošanā. Arī maksas pakalpojumu saņēmēji skatās tā saucamos bezmaksas kanālus. Patiesībā šie bezmaksas kanāli labi noder Lattelecom mārketinga vajadzībām, jo, pateicoties bezmaksas kanālu iekļaušanai maksas pakās, tās izskatās pilnākas. Piemēram, Lattelecom lētākā ekonomiskā paka, neskaitot 4 bezmaksas kanālus, ietver 16 citus kanālus, no tiem 9 jeb 56% no maksas kanāliem piedāvā tikai Krievijā veidotu saturu.
Un tomēr — galvenais ir saturs!
Nacionālo kanālu būtība ir ne vien to sasniedzamība un pieejamība visiem valsts iedzīvotājiem, bet oriģinālais saturs. Tāpēc šis dārgās apraides naudas jautājums liek domāt, vai, pastāvot esošajos apstākļos, mums būs pieejamas ziņas, raidījumi, seriāli, šovi un daudz kas cits, kas veidots tieši Latvijā un stāsta tieši par Latvijas iedzīvotājiem? Šajā brīdī, manuprāt, problēma nav tā, ko interneta komentāros apraksta dažādi cilvēki, atviegloti priecājoties, ka vairs neskatīsies uz kādu sen apnikušu TV seju vai programmu. Nacionālā līmenī radīts saturs un tā nepieciešamība ir principa jautājums un vienošanās, vai mēs vēlamies diskutēt par Latvijā būtiskiem jautājumiem Latvijā veidotajās programmās, vai mums nepieciešams šeit radīts saturs, vai vēlamies attīstīt vietējo TV producēšanas biznesu un TV žurnālistiku. Tas ir arī jautājums par Latvijā un par Latviju veidoto saturu krievu (vai citā) valodā, jo kvalitatīva un aizraujoša satura trūkums lielu daļu auditorijas (ne tikai krievvalodīgos iedzīvotājus) jau aizvedis pie citiem kanāliem.
Alternatīva ir arvien lielāka pārrobežu kanālu ietekme, kad tiek translēts citai teritorijai un citai auditorijai paredzēts saturs, kurā iekļauj Latvijā vai Baltijas līmenī pārdotu reklāmu. Tāpēc iespējamie risinājumi varētu attiekties ne tikai uz izdevīgāku apraides noteikumu veidošanu nacionālās apraides kanāliem, bet arī eventuālu pārrobežu kanālu līdzdalību virszemes apraides nodrošināšanā.
Vai viss bija labi sakārtots?
Visa TV digitalizācijas gaita Latvijā jau liecināja par pašreizējām problēmām. Nav runa tikai par plaši izskanējušo LVRTC izšķērdību[9] un aizdomīgo digitalizācijas konkursu[10], uz ko norādījusi Valsts kontrole. Informatīvais ziņojums par zemes ciparu apraides ieviešanā gūto pieredzi un priekšlikumiem situācijas tūlītējai uzlabošanai[11] uzrāda vairākas daudzkārt apspriestas problēmas. Lai arī Latvija kā pirmā no Baltijas valstīm pabeidza pāreju no analogās uz digitālo apraidi[12], tomēr netika izveidots atbalsta mehānisms materiāli neaizsargātajām iedzīvotāju grupām. Pāreja uz digitālo apraidi radīja nevienlīdzīgus noteikumus reģionālajām un vietējām televīzijām.
Pašreizējās situācijas pamatā ir valsts un Lattelecom noslēgtais līgums, ar kura palīdzību Lattelecom ieguva tiesības līdz 2013. gada 31. decembrim nodrošināt zemes apraidi ciparu formātā. Tā kā šis termiņš ir salīdzinoši īss tāda apjoma investīcijām, biznesa plāns tika izstrādāts tā, lai komersantam nerastos zaudējumi. „Līdz ar to maksu, ko Lattelecom pamato ar uzņēmuma iespējamo finanšu plūsmu, daļa elektronisko plašsaziņas līdzekļu vērtē kā nepamatoti lielu,” teikts minētajā ziņojumā. Tajā prognozētas arī šīs situācijas sekas. Pirmkārt, valstī ir izveidota programmu retranslācijas sistēma, kas nav izdevīga nacionālās apraides televīzijām, bet stimulē Latvijas ēterā raidīt citu valstu televīzijas programmas.
Šobrīd esošais EPLL regulējums nenodrošina vienlīdzīgus un nediskriminējošus tirgus apstākļus, jo Latvijas elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem par savu programmu pārraidīšanu visiem valsts iedzīvotājiem visā valsts teritorijā ir jāmaksā, turpretī televīzijas, kuras programmas veido citās valstīs un aizstāv citu valstu intereses, saņem samaksu no raidīšanas operatoriem par savu programmu pārraidīšanu zemes apraidē vai kabeļtelevīzijā. Proti, EPLL 19. panta sestajā un septītajā daļā ir ietverts regulējums, kas aizliedz nacionālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem prasīt samaksu par to veidoto programmu retranslāciju kabeļtelevīzijās, lai arī tās kabeļtelevīziju paketēs ir iekļautas kopā ar citu valstu komercprogrammām un tiek piegādātas gala lietotājam par maksu[13]. Daļu no šīs maksas saņem komerctelevīzijas, taču nacionālajiem elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem EPLL aizliedz saņemt maksu par savām retranslētajām programmām. Līdz ar finansējuma nepietiekamību samazinās nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu konkurētspēja, kas var novest pie to atteikšanās no nacionālā statusa, — tas precīzi ir prognozēts minētajā ziņojumā.
Zaudē skatītājs
Un visbeidzot — par naudu. LVRTC kā Lattelecom projekta partneris infrastruktūras izveidošanā un ieviešanā ieguldījis 14 miljonus latu[14], izveidojot pilnu ciparu TV raidīšanas infrastruktūru — TV signāla salikšanas sistēmas, raidītājus un signāla apstrādes un monitoringa kompleksus. Tā gluži nav valsts budžeta nauda, bet ieņēmumi no uzņēmuma īpašumā esošo SIA Latvijas Mobilais telefons kapitāla daļu dividendēm un procentu maksājumiem par to noguldīšanu komercbankās. Lattelecom digitalās TV ieviešanā 2009. gadā ieguldīja 2 miljonus latu[15], bet tā ir tikai daļa no informācijas.
TV3 ir iespēja kļūt par pārrobežu kanālu, jo tas ir starptautiska mediju koncerna MTG daļa. Nav īsti skaidrs, kā LNT var mainīt savu statusu un palielināt ieņēmumus par savu programmu translāciju. Ja viens vai abi komerckanāli pametīs virszemes bezmaksas apraidi, tā daudz dārgāka kļūs sabiedriskajai televīzijai un valsts budžetam.
Apkopojot pirmos TV digitalizācijas rezultātus, redzams, ka par veiksmes stāstu dēvētajā stāstā zaudētāju sarakstā ir nacionālie kanāli, nacionālajā līmenī veidotais saturs Latvijas iedzīvotājiem, sabiedrība kopumā un skatītāji, kam ir maza izvēle un papildus maksājumi, bet ieguvējs vismaz pagaidām ir Lattelecom.
______________________________
[1] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/..
[2] http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/..
[3] http://jaunumi.lattelecom.lv/zinas-presei/..
[4] http://www.tvnet.lv/zinas/viedokli/..
[5] http://www.delfi.lv/news/national/politics/..
[6] NTV Mir Latvija, Ren Baltija, OE, RTR Planeta Baltija, PBK
[7] http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true&category=showuid&id=3645
[8] http://www.tns.lv/?lang=lv&fullarticle=true
[9] http://www.oyo.lv/posts/cita-diena-2009
[10] http://www.oyo.lv/posts/cita-diena-2009..
[11] Informatīvais ziņojums „pdf Par ciparu apraides uzlabošanu (64.68 KB)” – tapis 2010. gada jūnijā, izpildot ar Ministru prezidenta 2011. gada 4. aprīļa rīkojumu Nr. 127 „Par darba grupu ciparu apraides uzlabošanai” izveidotajai darba grupai doto uzdevumu apkopot zemes ciparu apraides ieviešanā gūto pieredzi: SAMZino_010611_EPLL;
[12] Šo pāreju veicināja arī ekonomiskā krīze, jo telekompānijām nebija izdevīgi maksāt par apraidi abās sistēmās.
[13] Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums: http://www.nrtp.lv/web/uploads/EPLL.pdf
[14] http://www.lvrtc.lv/lat/par_mums/vesture/ciparu_tv_ieviesana
[15] http://webcache.googleusercontent.com/..