Nevar uzrakstīt Nacionālo attīstības plānu, ja nav skaidrs, kuras ir tās prioritārās nozaru, reģionu un sociālo grupu darbības, kuras valstij ir būtiski atbalstīt ātrākas attīstības nodrošināšanai. Jo agrāk šo skaidrību panāksim, jo ātrāk izrausimies no nabadzīgākās ES dalībvalsts statusa.
Ar Latvijas iestāšanos Eiropas Savienībā pagājušā gada maijā noslēdzās būtisks valsts attīstības ceļa posms. Pēc neatkarības atjaunošanas virzība uz ES un NATO bija visu valdību galvenais mērķis. Šī mērķa sasniegšanai tika veiktas reformas nozarēs, likumdošanā un pārveidotas valsts pārvaldes institūcijas, ne reti pat upurējot degošās vajadzības. Tieši nemainīgais politiskais uzstādījums ļāva Latvijai nepalikt kopā ar Bulgāriju, Rumāniju un bijušajām Dienvidslāvijas republikām otrajā ešelonā, bet pievienoties Austrumeiropas līderiem Ungārijai, Čehijai un vienlaicīgi iestāties ES.
Šobrīd Latvijai stāv priekšā jauns izaicinājums – definēt valsts attīstības mērķus un stratēģiju, jau esot ES dalībvalstij. Šis darbs, manuprāt, ir pat grūtāks nekā agrāko prioritāšu – ES un NATO – definēšana un uzturēšana, jo toreiz nebija alternatīvu. Bez jaunas izšķiršanās, Latvijas attīstības scenāriji joprojām paliek neskaidri.
Šobrīd Latvijai ir izvēle starp – nedarīt neko, lai, visticamāk, attīstītos pēc Grieķijas scenārija, vai stratēģiski plānot attīstību, lai, iespējams, attīstītos pēc Īrijas scenārija.
“Nedarīt neko” scenārijs, manuprāt, ir reālākais turpinājums vecajai Latvijas praksei, kas (ja neskaita sagatavošanos ES un NATO) pielīdzināma fabulai par vēzi, gulbi un līdaku, kuri nevar izšķirties, kurā virzienā vilkt vezumu un tāpēc pamatā mīņājas uz vietas. “Stratēģiskās plānošanas scenārijs”, tēlaini runājot, ir vēža, gulbja un līdakas iejūgšana pareizajā ratu pusē un ceļa virziena norādīšana.
Kāpēc es uzdrošinos apgalvot, ka Latvija joprojām nav tikusi vaļā no „nedarīt neko” attīstības scenārija, neraugoties uz straujajiem izaugsmes rādītājiem pēdējos trijos gados? Tāpēc, ka līdzšinējos valsts stratēģiskās plānošanas dokumentos, ieskaitot pagājušajā gadā apstiprināto Nacionālo attīstības plānu (NAP) līdz 2007. gadam, nav noteiktas skaidras valsts attīstības prioritātes un mehānismi to sasniegšanai. Līdzšinējais NAP labākajā gadījumā uzskatāms par atsevišķu nozaru attīstības redzējumu summu. To var salīdzināt ar datorrakstu, kur ar kopēšanas un ielīmēšanas darbībām kopā salikts teksts pēc vienota satura rādītāja. Kopētie dokumenti ir nozaru attīstības stratēģijas, bet salīmētais – NAP.
Šobrīd plāns labākajā gadījumā kalpo kā ietvars valsts atbalsta instrumentiem, kuri palīdz zemniekam nopirkt arklu vai galdniekam ēveli par puscenu, pašvaldībai iztaisnot kādu ceļa līkumu, bet skolotājam piemaksāt par bezdarbnieku mācīšanu. Plāns diemžēl nav radījis attīstības vīziju valstij kopumā un tās indivīdiem – skolotājam, galdniekam un zemniekam. Ja pieaugoša daļa no darbspējīgajiem reģionos brauc prom uz Īriju, tātad viņi nekādu vīziju Latvijā neredz, bet meklē to Īrijā.
Kādam jābūt nākamajam Nacionālajam attīstības plānam? Ministru kabinets nākošā NAP izstrādi 2007-2013. gadam ir uzticējis Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai, kurai, iesaistot publiskās pārvaldes un nevalstiskā sektora pārstāvjus, jānodrošina plāna sagatavošana.
Uzsākot šo darbu, ir svarīgi apzināties, vai tiek gatavots plāns Briselei kā ķeksītis Struktūru fondu līdzekļu saņemšanai, vai plāns pašiem sev.
Sasaistīt vienotā ietvarā nozaru politikas, reģionu attīstības un telpiskās (teritorijas zonējumi valsts un pašvaldību līmenī) attīstības redzējumus ir liels izaicinājums, bet šāda pieeja var kalpot kā sākums vienotai stratēģiskai valsts attīstības plānošanai. Galvenais NAP izstrādes uzdevums ir radīt vīziju Latvijas sabiedrībai, uz ko tiekties. Kā NAP vadības grupas sēdē atzina ekonomists Jānis Āboltiņš – mums jārada vīzija par to, kas mēs gribam būt un kā to sasniegt. Vīziju par to, kā mūsu valsts cilvēki, uzņēmumi un pašvaldības konkurēs Eiropas tirgū, ar ko Latvija pelnīs naudu un kā nopelnīto būtu jāiegulda, lai veicinātu valsts attīstību. Es gribu lietot tieši vārdu “ieguldīt”, nevis “iztērēt”, jo plāna uzdevums ir novadīt Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju naudu sabiedrībā atbalstītiem attīstības mērķiem, nevis „noēšanai”.
Ja vēlamies naudu vienkārši iztērēt, pilnīgi pietiktu apzināt visas Latvijas vajadzības nozaru, reģionu un sociālo grupu griezumā. To visu varētu uzskaitīt garā „iepirkumu” sarakstā, sasummēt nepieciešamos līdzekļus un konstatēt, ka naudas visticamāk ir desmit reizes mazāk. Visiem saņemot desmito daļu no vajadzīgā, būtu pietiekami, lai izdzīvotu, bet par maz, lai attīstītos.
Izveidot plānu naudas ieguldīšanai ir grūtāk. Darbiniekiem nav viegli definēt attīstības vīziju privātā uzņēmumā, kas specializējies noteiktā darbībā. Taču daudz grūtāk ir definēt attīstības vīziju un prioritātes valstij, kurā ir desmitiem nozaru, simtiem pašvaldību un tūkstošiem uzņēmumu. Kā identificēt to nozari, tos uzņēmumus, tās teritorijas, kuru attīstīšana radītu uzrāvienu Latvijā un ļautu izveidot, piemēram, kaut ko līdzīgu somu “Nokia”? Nevar uzrakstīt plānu, ja nav skaidrs, kuras ir tās prioritārās nozaru, reģionu un sociālo grupu darbības, kuras valstij ir būtiski atbalstīt ātrākas attīstības nodrošināšanai, un kuras jāatstāj attīstībai pašu spēkiem. Lai to izdarītu, ir jāizvērtē, kādā mērā šīs dažādās darbības nodrošinās plānā definēto prioritāšu un mērķu sasniegšanu. Tas nozīmē „nacionālajā ideju konkurencē” labākajiem attīstības piedāvājumiem jāpaliek sieta virspusē, bet vājākajiem jākrīt cauri. Tomēr, lai nenotiktu tā, ka stiprākie atņem attīstības iespējas vājākajiem, vai ātrākie lēnākajiem, naudas novirzīšanas mehānismam ir jābalstās uz skaidru valsts politiku.
Piemēram, ja Latvija stratēģiskās plānošanas dokumentā līdzsvarotu reģionu attīstību definē kā mērķi, tad nedrīkstētu sanākt tā, ka visnabadzīgākais Latvijas reģions netiek pie attīstības naudas, jo ne uzņēmēji, ne pašvaldības nevar izpildīt projektiem izvirzītās prasības. Nedrīkst sanākt tā kā zvejnieks, kurš zvejas kuģi sagriež lūžņos, var saņemt no Struktūrfondiem kompensāciju, bet zvejnieks, kurš vēlētos savu zvejas kuģi pārbūvēt tūristu pārvadāšanai, atbalstu saņemt nevar. Nedrīkst sanākt tā, ka pretrunu dēļ visa pakalpojumu nozare gadu pēc NAP apstiprināšanas nesaprot, vai tās uzņēmumi varēs vai nevarēs pretendēt uz atbalstu no Eiropas Reģionālā attīstības fonda.
Tieši skaidras valsts attīstības politikas definēšana izveido filtru jeb sietu, kas nodrošina ierobežoto resursu novadīšanu paredzētajam mērķim. Skaidra valsts politika kalpo kā bākuguns, bet neskaidra kā malduguns. Īpaši svarīga šī skaidrība ir valstij, kurā tikai uzsāk attīstības ceļš. Jo agrāk šo skaidrību panāksim, jo ātrāk izrausimies no nabadzīgākās ES dalībvalsts statusa.
Man ir uzticēts atbildīgais NAP vadības grupas koordinācijas darbs un es ļoti vēlētos, lai diskusija par to, kādam būt šim plānam, sabiedrībā sāktos vēl pirms paša plāna tapšanas. Manuprāt, šis ir tas gadījums, kad dažādu sabiedrības grupu iesaistīšana un viedokļu uzklausīšana par to, kādu redzam Latvijas attīstību tuvākajos desmit gados, ir pat svarīgāks process nekā pati plāna teksta radīšana. Īpaši, ja vēlamies radīt plānu sev, nevis Briselei.