Labrīt, lasītāji!Man nudien ir žēl Ivara Godmaņa. Nudien. Pazīstu viņu kopš Tautas frontes laikiem. Biju biroja vadītājs Ārlietu ministrijā laikā, kad Godmanis vadīja savu pirmo valdību. Tas bija pavisam, pavisam grūts laiks. Padumjā savienība bija sabrukusi kopā ar padumjo "tautsaimniecību," kāda tajā pastāvēja.
Valsts tikai pamazām sāka atjaunot neatkarīgas valsts atribūtiku — ar karogu un himnu viss bija kārtībā, taču Latvijā joprojām cirkulēja rublis ar visu no tā izrietošo, PSRS (tagad Krievijas) karaspēks nekur nebija pazudis un vēl ilgi nepazudīs. To visu Godmanis uzņēma ar stoisku mieru, taču toreiz jau kļuva skaidras tās viņa rakstura iezīmes, kuras viņam radīja problēmas toreiz un problēmas rada joprojām. Atceras Sandra Kalniete: “Viņš ar lielu apsēstību turpināja iedziļināties detaļās, lai visu zinātu un kontrolētu pats, tā zaudēdams laiku un enerģiju, kas būtu vēlama procesa pārskatīšanai un virzīšanai. Kā spilgtu piemēru atceros Ivara interviju televīzijā 1991. gada 3. janvārī, kurā viņš skaidroja cenu brīvlaišanu. Cik detalizēti viņš stāstīja par gaļas kautķermeņiem un to kvalitātes kategorijām!” (S. Kalniete. Es lauzu, tu lauzi, mēs lauzām, viņi lūza, 226. lpp.). Šis cilvēks premjera amatā nostrādāja no 1990. gada 7. maijam līdz 1993. gada 3. augustam — trīs sarežģītus gadus un gandrīz trīs sarežģītus mēnešus. Manuprāt, ja ar to viņa politiķa karjera būtu beigusies, Ivars Godmanis Latvijas vēsturē ieietu ar pozitīvu tēlu, lai arī pietiekami daudziem viņš saistās ar pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā radušos haosu ar visām “godmaņkrāsniņām” un visu pārējo, jo darbs toreiz nudien bija nepateicīgs, lai neteiktu krietni vairāk.
Bet nē. Tagad Ivars Godmanis ir premjerministrs atkal, un šoreiz viņa darbs gan salīdzinās, gan arī atšķiras no tā, kuru viņš veica pirms 18 gadiem. Arī patlaban viņš, S. Kalnietes vārdiem runājot, turpina “iedziļināties detaļās, lai visu zinātu un kontrolētu pats.” Tas bija jo spilgti redzams laikā, kad tapa spriests par tautsaimniecības stabilizācijas plānu. Zinām, ka ne visi ministri to pat bija redzējuši tad, kad rātni pacēla rociņu, lai pateiktu “jā,” zinām, ka ne visi Saeimas deputāti to pat bija redzējuši tad, kad maratonsesijas laikā tikpat rātni piespieda vajadzīgās podziņas. Reti piekrītu jebkam, kas rakstīts Atkarīgās Rīta Avīzes komentāru lappusē, bet pilnīgi jāpiekrīt Jura Paidera viņdien rakstītajam, ka tas labākajā gadījumā nozīmē demokrātijas imitāciju. Tāpat Godmanis ir vēlējies vienpersoniski kontrolēt KNAB direktora meklēšanu, un tas varbūt ir galvenais iemesls, kāpēc kopš Alekseja Loskutova padzīšanas nu ir pagājuši seši mēneši un 12 dienas un meklēšanas process vēl pat tuvu nav beigām.
Taču šoreiz liktenis, diemžēl, Godmanim ir lēmis pildīt ne vien visuzinošā tehnokrāta, bet arī citu lomu. Šoreiz, pateicoties partijas biedram un Godmaņa glābējam Šleseram, viņam arī piespriesta tā cilvēciņa loma, kurš parādē čāpo pakaļ zirgiem un ziloņiem un savāc izkārnījumus, kādus tie atstāj uz ielas. Čupa tā pati, smird tāpat, bet kādam tas viss ir jāaizvāc, lai netraumētu vienkāršos iedzīvotājus. Par to nevar nedomāt, kārtējo reizi uzzinot, ka Godmanim par sava transporta ministra jaunākajām izdarībām (šoreiz iebīdot šofera dēlu amatā ar lielu algu) nekas nebūs sakāms. Un tāpēc Ivara Godmaņa otrs valdīšanas laiks būs tāds, kuru ļaudis atcerēsies šādi: Visu redzēja Ivars. Visu dzirdēja Ivars. Visu zināja Ivars. Bet Ivars izvēlējās neko nedarīt, lai samazinātu Latvijas Republikas slavu kā valsti, kurā politikāņiem ir atļauts rīkoties kā vien viņi paši vēlas, savukārt valdības vadītājs un tātad satiksmes ministra tiešais priekšnieks ir vai nu tik dziļi iekšā šajā visatļautībā, vai arī tik ļoti bezspēcīgs, ka viņs neko nespēj glābt. Orķestra diriģents uz Titānika klāja. Džeks ar slotiņu un lāpstiņu aiz begemota. Cilvēks, kuru — diemžēl, diemžēl — tas viss ne mirkli netraucē. Nabaga, nabaga Ivars Godmanis.
Jauku visiem dienu!