Foto: Korāns. 39. sūra, 48. pants
Lai arī islāma izplatības kartē eksotiska, Latvija jau kopš pagājušā gadsimta sākuma ir mājvieta arī šejienes musulmaņu kopienai, kas rosīgi darbojusies brīvvalsts gados, pilnīgi mainījusies padomju okupācijas laikā un atjaunojusi savu reliģisko identitāti pēc neatkarības atgūšanas.
Pēdējā laikā plašu uzmanību ir izpelnījusies viena no lielākajām pasaules reliģijām – islāms. Lai gan Latvija islāma izplatības kartē ir salīdzinoši “eksotiska” vieta, mūsu valstī oficiāli tam ir daži tūkstoši sekotāju un pastāv arī dažas musulmaņu draudzes. Iespējams, daudziem nemaz nav zināms fakts, ka Latvijas teritorijā musulmaņu reliģiskās organizācijas ar pārtraukumiem darbojas jau gandrīz 100 gadus.
Lai gan atsevišķi islāmticīgie Latvijas teritorijā ir dzīvojuši jau agrāk, atsevišķu draudzi musulmaņi Rīgā izveidoja tikai 1904. gadā. Šajā laikā Rīgas iedzīvotāju skaits ievērojami pieauga saimnieciskās rosības rezultātā un neizbēgami pilsētā ieplūda arī liels skaits darba un labāku dzīves apstākļu meklētāju no pārējās Krievijas. Starp viņiem bija vairāki simti tatāru no Pievolgas un Krimas, kuri tad arī sastādīja absolūti lielāko jaunās Rīgas musulmaņu draudzes locekļu daļu.
Pirmā pasaules kara laikā lielākā daļa nelatviešu, kopā ar viņiem arī musulmaņi, atstāja Rīgu un Latviju uz neatgriešanos. 1920. gadā, pēc kara un haosa gadiem, neatkarīgajā Latvijā tika konstatēti vairs tikai daži desmiti cilvēku, kuru reliģiskā piederība bija islāms. Neraugoties uz niecīgo skaitu, Latvijas musulmaņi turpmākajos 20 valsts neatkarības gados izvērsa salīdzinoši rosīgu darbību. Lai gan viņiem neizdevās iekārtot mošeju, tomēr jau no 20. gadu sākuma pastāvēja Rīgas un apkārtnes musulmaņu draudze ar imamu Š. Husnetdinovu priekšgalā. Laika gaitā nedaudzie musulmaņi (gandrīz visi viņi bija tatāri), atšķirībā no citām minoritātēm, pilnībā integrējās latviešu sabiedrībā, tomēr nezaudējot savu etnisko apziņu un reliģisko pārliecību.
Likumsakarīgi, ka vācu okupācijas laikam tuvojoties nobeigumam, šo tatāru – musulmaņu vārdus var atrast starp latviešu bēgļiem Vācijas bēgļu nometnēs. Ir zināms, ka tikai daži no viņiem palika Latvijā pēc tam, kad PSRS otrreiz okupēja Latviju. Sekojošajos 50 gados, līdzās agrāk nepiedzīvotajam, milzīgajam PSRS iedzīvotāju ieplūdumam okupētajā Latvijā, ieceļoja arī vairāki tūkstoši personu, kuru etniskā piederība norādīja uz tradicionālu saistību ar islāmu – tatāri, azerbaidžāņi, kazahi u. c.
Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas sākās strauja etniskā un reliģiskā atdzimšana. 90. gadu sākumā Tatāru biedrības “Ideļ (tatāru val. – Volga)” paspārnē izveidojās Rīgas pilsētas musulmaņu draudze “Ideļ“, savukārt cita neliela musulmaņu grupa izveidoja Rīgas pilsētas musulmaņu draudzi. Islāma centrs izveidojās arī Daugavpilī. Jau no 90. gadu sākuma regulāri Rīgā tika svinēti lielākie islāmticīgo svētki. Līdzās savstarpējiem strīdiem par kanonisko neatbilstību, abas draudzes centās izveidot un uzturēt sakarus ar ietekmīgiem islāma centriem ārpus Latvijas – Krievijā, Lielbritānijā, Turcijā. No ārzemēm tiek gūts nevien garīgais, bet arī finansiālais atbalsts.
Šodien vairums Latvijas musulmaņu pie draudzēm formāli gan pieder vienas vai otras draudzes, taču saskatīt masveidīgu un sistemātisku lielākās daļas pievēršanos reliģijai būtu velti. Padomju ateistiskās audzināšanas rezultātā daudzi tikai pēdējos gados pievērš pastiprinātu uzmanību savai senču reliģijai. Protams, arī par ortodoksālā islāma izplatību mūsu valstī runāt būtu nevietā. Latvijas islāmticīgie uztur svētdienas skolu, organizē reliģisko svētku norisi un īrētās telpās notur kopējas lūgšanas. Mošejas celtniecība Rīgā, šķiet, ir tikai laika jautājums.